Svētki pagājuši, amatpersonu uzrunas izskanējušas, attiecīgi jāsaprot, ka to, kas viņiem liekas svarīgs, valsts vadītāji līdzpilsoņiem pateikuši. Labi. Un tomēr, vai mēs par Latvijā notiekošo un sagaidāmo nevaram runāt ne tik puķaini, saprotamāk? Jo, ja mēs lietojam tādu piezemētu salīdzinājumu kā sabiedriskais transports, aina izskatās apmēram šāda.
Tātad jūs nopērkat biļeti (samaksājat nodokļus), lai no Rīgas nokļūtu, piemēram, uz Kuldīgu. Vispār jāatzīst, mums ir arī tādi šoferi, par kuriem nav skaidrs, vai viņi nesāks braukt pretējā virzienā. Un vēl ir daži šoferi, kuri apgalvo, ka svarīgākais ir braukt vispār, jo viss esot jāsāk no baltas lapas, - tikai uzticieties mūsu labajiem nodomiem un braukšanas prasmēm. Tomēr kopumā šoferu vairākums sola, ka brauks uz Kuldīgu.
Tomēr piedzīvojumi pasažierim vēl tikai sākas. Var izrādīties, ka apsolītajā laikā līdz Kuldīgai netiks. Var gadīties, ka šoferis viņam vien zināmu iemeslu dēļ dažām pieturām patraucas garām, savukārt citās «stāv» stundu. Un var arī gadīties, ka brauciena laikā šoferis sāk iekasēt papildu maksu, jo esot radušies papildu izdevumi, vai arī vienkārši tāpēc, ka - kur jūs lauka vidū liksieties?
Jūs gribat braukt ar šādu autobusu? Diez vai. Te var iebilst, ka tāds vājprāts nevar notikt. Ja runājam par reāliem autobusiem, droši vien jāpiekrīt, tomēr valsts gadījumā apraksts nemaz tik neticams neliekas. Un ja nonākat šāda šofera vadītā «autobusā», tas ir visai mazs mierinājums, ja viņš laiku pa laikam «uzliek» kādu skaistu dziesmu, atgādina, ar cik draņķīgiem autobusiem braucām pirms divdesmit gadiem, vai uzslavē jūsu pacietību.
Ņemot vērā, ka autors tā arī nav iemācījies vadīt automašīnu, ir zināma pieredze pārvietoties ar autobusiem un vilcieniem - dažādos Eiropas nostūros un arī mīklainajā teritorijā ar nosaukumu «Krievija». Un ir gadījies visādi. Tomēr visos gadījumos svarīgi ir bijis, lai šoferis pasažieriem normāli paskaidro, kāpēc kavējamies, kāpēc būs nepieciešama neplānota apstāšanās utt. Pavisam labi, ja viņš spēj arī savaldīt kādu agresīvu pasažieri. Un, ziniet, vairumā gadījumu tā arī notiek. Ja runa ir par autobusiem. Reiz, kad šoferi bija taupīšanas nolūkā ielējuši kaut kādu «kreisu» degvielu un autobuss noslāpa janvāra naktī Smoļenskas apgabala mežos, šoferi neaicināja «solidāri uzņemties atbildību» (piemēram, gaidīt līdz rītam), bet paši lamādamies sniegā un vējā līda labot braucamo. Citreiz, deviņdesmitajos gados, kad bosniešu policisti piekasījās ar kaut kādām jaunām regulām, atvainojos, pasu noteikumiem, šoferis gāja skaidroties (veiksmīgi), nevis atmeta ar roku.
Latvija taču ir tāds neliels autobuss, nevis milzu kruīza kuģis. Šoferis var normāli izrunāties, paskaidrot. Savukārt mūsu «šoferi», tikuši pie parasta autobusa stūres, šķiet, bieži jūtas kā okeāna lainera kapteiņi, kuriem eleganti jāizskatās, jāpasaka svinīga uzruna, un tad viņi var atkal pazust uz krietnu laiku savos «augstumos».