Vienu kārtīgu Latvijas iepazīšanas braucienu vasarā īsteno gandrīz katra ģimene. Mums ir maršruta ierosinājums – doties uz senāko pilsētu Latvijā Ludzu. Ar garantiju varam teikt, ka šis būs, iespējams, pats viesmīlīgākais ceļojums, vismaz šogad. Un nav jau Ludza tik tālu no Rīgas – nedaudz virs trijām stundām, un esi klāt.
Volgā gar promenādi
Esam ieplānojuši Ludzas pusē pabūt divas pilnas dienas, tāpēc ierodamies šeit jau piektdienas pievakarē. Iebraucot Ludzā, acīs krīt pavasarīgā darbošanās pa dobēm un dārziem, arī vecu māju atjaunošana, un nemanām nevienu pamestu ēku. Nakšņosim pie Jāņa viņa Villā Fortūna pilsētas privātmāju rajonā. Šo ģimenes īpašumu saimnieks ar savu saimi ir atjaunojis līdz perfektumam. Jau ieripojot pa vārtiņiem, Dita teic, ka te ir ļoti grieķiska noskaņa, viss akurāts, gaišs un patīkams, bet, ienākot iekšā, šī sajūta pastiprinās vēl vairāk. Protams, naktsmītne var būt ļoti neparasta, sakopta un vizuāli pārsteidzoša, taču galvenais vienmēr ir attieksme un saimnieki. Jānis ir ļoti viesmīlīgs, entuziastisks un radošs. Paskat kaut vai uz to, kādus interjera priekšmetus viņš ir radījis no veciem koferiem! Kamēr iekārtojamies, uz liela, tepat Ludzā metināta āra grila jeb gatavošanas virsmas top mūsu vakariņas, ko vēlāk turpat uz terases notiesājam. Vidusjūras noskaņa pieņemas spēkā.
Brīdī, kad saule sāk laisties lejā, debesis pārvēršas, un mēs piedzīvojam vienu no skaistākajiem Latvijas saulrietiem, kādi redzēti. Tikmēr Jānis pie mājas iebraucamā celiņa pieripina… veco volgu! Šis ir vēl viens Jāņa projekts, ko viņš savām rokām ir atjaunojis. Pieļauju, ka mašīna no rūpnīcas savulaik izbrauca vizuāli sliktākā stāvoklī, nekā tā ir šobrīd. Jānis mūs aicina doties naksnīgā izbraucienā pa Ludzu un apskatīt jauno promenādi pie viena no pieciem ezeriem.
Lecam mašīnā, aizcērtam durvis (tā vajagot) un sākam slīdēt pa Ludzas ielām. Pilsēta ir samērā maza, no viena gala līdz otram var iziet pusstundā, bet centrs ir ļoti izteiksmīgs. Kad piebraucam pie promenādes, esam pārsteigti – daudzi gaismas objekti, strūklaka, skats uz izgaismotajām Ludzas pilsdrupām… Pirms 900 gadiem te, Ludzas apkārtnē, bijuši gandrīz neskaitāmi pilskalni, jo upju un ezeru sistēmu dēļ šī vieta kalpojusi kā svarīgs tirdzniecības punkts starp Baltijas jūru un tālām zemēm – līdz pat Indijai un Ķīnai. Šejienes senajos sieviešu apbedījumos atrod kauri gliemežvākus, kuri nākuši no Indijas. Liekas, ka arī šobrīd Ludzai savus ezerus vajadzētu izmantot vēl vairāk, radot izklaides un atpūtas objektus.
Uzkāpjam pilskalnā līdz izgaismotajām drupām, no kurienes paveras skats uz diviem ezeriem un pašu pilsētu. Turpat blakus ir balta un varena katoļu baznīca, uz kuru no Ludzas centra augšup ved bruģēta iela. Te arī uzņemta Viestura Kairiša filma Piļsāta pi upis. Izmetam vēl nelielu līkumu pa naksnīgo pilsētu un dodamies gulēt.
Virsaiša asuškas
Arī sestdien mums ir savs limuzīns un šoferis – Jānis ar savu volgu. Jūtamies kā filmu zvaigznes, jo visi mūs bildē, visi arī pazīst Jāni un sveicina. Starp citu, vēl viņam ir žigulītis, un abus auto var izīrēt arī tālākiem piedzīvojumiem.
Sestdiena Ludzā ir tirgus diena, nedaudz atgādinot laikus, kad Ludza bija liela tirgotāju pilsēta. Šeit mitusi arī viena no lielākajām ebreju kopienām Latvijā, gandrīz katrā ēkā atradās kāds veikaliņš. Ieejas durvju aile senajās Ludzas mājās mēdz būt neparasta, speciāli radīta tirdzniecībai. 1938. gadā pilsētā notika milzu ugunsgrēks – no mazas dzirksteles nodega 371 ēka, principā visa Ludza, un arī 80% jeb 118 no tirdzniecības vietām. Lai šos stāstus izzinātu plašāk, meklējiet rokā vienu no Latgales tūrisma sirdīm – entuziastisko un darbīgo Ludzas TIC vadītāju Līgu! Kopā ar viņu izstaigājam gan pilsētas centru, gan pilskalnu un baznīcu, ko, izrādās, sākuši būvēt brīvvalsts laikā, tad tā padomju periodā stāvējusi nepabeigta un līdz galam uzcelta tikai nesen.
Aizejam līdz tirgum, izbaudām tā īpašo atmosfēru. Izstaigājam parku, apskatām milzu saules pulksteni atslēgas formā pie domes. Sākas lietus, un tiekam pie ekskursijas caur volgas logiem – Jānis izrāda pilsētu no cita skatpunkta. Bet kopumā Ludza ir izcili izstaigājama pilsēta. Tik daudz mazu ieliņu, izpētāmu ēku un centrs ar nedaudz neparasto plānojumu! Uzzinām arī, ka šeit ir daudz ražojošu uzņēmumu un daudz kas uz mūsu ikdienas galdiem nāk tieši no Ludzas.
Gar vēl vienu Ludzas ezeru, kurā ir vairākus simtus metru garš gājēju pontonu tilts, nonākam pie sarkanas koka ēkas, kas, izrādās, ir restaurēta sinagoga – senākā saglabājusies koka sinagoga šajā Eiropas daļā. Noteikti pievērsiet uzmanību griestiem ar zvaigznēm! Otrajā stāvā jeb sieviešu daļā ir izzinošs muzejs. Uzzinām, ka Ludzā dzimis arī slavenais kinorežisors Hercs Franks.
Tepat, pāri ielai, ir Latgaļu kukņa – daļa no Ludzas amatnieku centra. Šeit Ēriks jeb Virsaitis piedāvā iespēju izbaudīt to īsto viesmīlību, kārtīgus latgaļu virtuves ēdienus un, protams, arī šmakovkas degustāciju. Fonā kuras malkas krāsns, starp karošu un dakšu šķindoņu raisās sarunas, un jūs pat nevarat iedomāties, cik labi viss garšo no māla traukiem. Finālā tiekam pie īstām asuškām saldajā mērcē. To dēļ vien ir vērts šurp doties!
Pāri vēl vienai ielai ir citas Ludzas amatnieku centra mājas. Šeit pavisam drīz būs arī alus brūvētava, bet šobrīd otrajā stāvā klab stelles, darbojas adītāji, tautastērpu šuvēji un atrodamas vēl citas ar Latgales amatniecību saistītas lietas, savukārt pirmajā stāvā Virsaitis fantastiski izstāsta Latgales – jeb Latigolas, Jersikas un Tālavas – cilšu stāstu, parāda, kā pieaugušo kārtā senos laikos iecēla zēnus un meitas, izrāda instrumentus un ieročus.
Seko neliela pastaiga līdz Ludzas muzejam un tā brīvdabas ekspozīcijai, kur aplūkojamas un izstaigājamas dažādas autentiskas Latgales celtnes. Piemēram, 40 kvadrātmetru lielā dzīvojamajā ēkā sadzīvoja trīs paaudzes un pat 20 cilvēki, bet blakus esošā jaunsaimnieka māja jau izskatās pēc muižas. Nebijām gaidījuši, ka muzejs būs tik mūsdienīgs, interaktīvs un aizraujošs. Šis noteikti nav tas garlaicīgais, kurā neko nedrīkst aiztikt. Nepaejiet garām!
Gardumi un baznīcas
Turpina līt, un dodamies uz Ludzas centru, kur netālu no baznīcas, bijušajā linu fabrikā, iekārtojusies Organic Products ražotne. Divi jaunieši sapratuši, ka Rīga un lielpilsēta nav par viņiem, un atgriezušies šeit, kur Zandas dzimtas mājās audzē dažādus garšaugus un no tiem ražo garšvielas un to maisījumus. Mums, piemēram, tagad ir divi favorīti – cidonijpipari un Žārej gaļi maisījums. Aizpļāpājamies un sarunājam, ka nākamajā rītā aizbrauksim ciemos uz pašu saimniecību.
Diena ir bijusi ļoti piepildīta, tāpēc mazliet atvelkam elpu mūsu naktsmītnē un tad dodamies pie vēl vieniem apņēmīgiem jauniešiem, kuri arī atgriezušies Ludzā un izveidojuši picēriju ar nosaukumu Astotais rajons. Nelielā celtnē iekārtojusies stilīga ēšanas vieta. Picas ir pamatīgas, ar interesantiem nosaukumiem un piemērojušās šejieniešu vēlmēm un garšas sajūtām – piemēram, ir picas, kur ir gaļa ar gaļu un vēl nedaudz gaļas, pārlietas ar sieru un vēl kādu majonēzes krikuci.
Kad atgriežamies Villā Fortūna, mūs gaida vēl viens pārsteigums – saimnieks Jānis mums atvedis savas sievas gatavotos biezpiena pončikus un ceptus bumbierus ar sieru un bekonu. Nu, kā var nemīlēt Latgali!
Svētdienas rītā apskatām Ludzas dzelzceļa staciju un dodamies Kārsavas virzienā. Pa ceļam piestājam Organic Products saimniecībā, kur mūs sagaida Zanda un divi suņi, ar kuriem bērniem ir iespēja izspēlēties, kamēr apskatām laukus un siltumnīcas. Šeit ikviens var pieteikties ciemos un redzēt, kā aug uzņēmuma produkcija.
Tālāk, iespējams, pati latgaliskākā pilsēta Latvijā – Kārsava. Te ir neparastas ēkas, interesanti veikaliņi, katra mēneša trešajā svētdienā Kārsavā notiek milzu tirgus. Mūsu pirmā pietura ir kultūrvēstures centrs Līču mājas, kurš ir arī mūsdienīgs Kārsavas vēstures muzejs. Pēc tam dodamies uz centru, kur vienā teritorijā pilnīgi blakus atrodas divas baznīcas. Abas pieder vienai draudzei. Viena ir koka, vasarai, otra – mūra, ziemai, pabeigta pavisam nesen, jo ilgi stāvējusi puscelta. Baznīcas interjera priekšmetus kā savus diplomdarbus veidojuši Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma Kokgriešanas nodaļas studenti. Apskatām arī unikālo Kārsavas Sirdsskaidrās Eufrosīnijas pareizticīgo baznīcu, kas pilnībā celta no koka un kam pat ir savas naktsmītnes.
Pusdienosim Malnavā, kas turpat blakus Kārsavai. Šeit ir gan pazīstamais tehnikums, gan muiža, kur kara laikā ciemojies kāds Ādolfs, gan arī nu jau pat ārpus Latvijas slavenais Šmakovkas muzejs. Mēs gan sākumā iebraucam pie Īstās latvju saimnieces Ainas Barsukovas, kura savās mājās Dzīles uzņem viesus un viņus… pat ne īsti pabaro, bet drīzāk uzrīko viņiem latgaļu ēdienu dzīres. Tā arī būtu jāpārsauc viņas mājas. Vajag laikus pieteikties, bet pēc tam tik laimīgi un tik paēduši nebūsiet bijuši sen.
Pēc maltītes laiks nedaudz pakustēt, un ar to mums palīdzēs vēl viens Jānis – vēl viena Malnavas dvēsele. Kopā ar viņu vispirms uzspēlēsim disku golfu tikko izveidotajā disku golfa laukumā (šeit ikviens ar kvadrātkodu aprīkotā skapī bez maksas var dabūt arī metamos šķīvīšus). Tālāk dodamies uz vēl vienu Jāņa lolojumu – slaveno Latgales Šmakovkas muzeju, kur viņš aizraujošā veidā ar latgalieša humoru, erudīciju, viesmīlību un harismu izstāsta šīs vietas stāstu, arī nedaudz par kontrabandas spirtu ar visām uzpariktēm, parāda ražotni un ļauj pašiem izveidot savu šmakovkas uzlējumu. Viņam ir arī milzīgs, gandrīz tonnu liels destilācijas «sīpols», kurš gan pirms neilga laika piedzīvojis sprādzienu uz iekšu – imploziju. Jānis, protams, izdomājis, kā to salabot, jo, kā pats saka, diemžēl vairs nav bijis dzīvokļa, kuru pārdot. Tieši tā viņš savulaik nopirka šo aparātu.
Tā nu šo rindu autors Jānis ar ģimeni sāka ceļojumu pie Ludzas Jāņa un nobeidza pie Malnavas Jāņa. Jebkurā gadījumā – Latgale, it īpaši šī puse, ceļotājus ļoti gaida. Dažus apskates objektus pat izlaidām, jo viesmīlība mūs nelaida vaļā. Tas uz atgriešanos!
Kas mēs esam
Četri ceļo gardi ir ģimenes piedzīvojumu blogs. Mēs – Jānis, Dita, Kārlis un Dārta – ceļojam gan tepat Latvijā un Baltijā, gan pa Eiropu. Braucam bez milzu plānošanas, nekad neuztveram ceļošanu ar bērniem par traucēkli un visu dzīvi uzlūkojam gardi – kā piedzīvojumu.