Savulaik, kad plikgalvji vēl nebija modē kā tagad, meitenes mēdza teikt, ka viņām no Jura Kaukuļa ir bail, bet to viņas teica, pirms pašas metās trakojošajā Dzelzs vilka fanu pūlī skatuves priekšā. Jo reizēm "vakardienas netīrie trauki" var būt gleznaināki par tikko uzklātu viesību galdu un "vienas nakts meitene" varbūt izskatās valdzinošāka vannā no rīta, kad greznā balles kleita mētājas kaut kur putekļainā stūrī. Tāpat sava burvība ir ne tikai pār meitenēm birstošo rožu smaržā, bet arī ērkšķos, ar kuriem var sadurties ne mazāk sāpīgi kā ar stikliem. "Saplēsti stikli tik dziļi tavās kailajās pēdās…" – dziedāja Juris kādā sen nedzirdētā dziesmā, jo tā kādu laiku nav spēlēta koncertos, un arī 2001. gadā izdotais albums Lai arī tu būtu ar mani, kurā skanēja gan tā, gan iepriekš citētā Vienas nakts meitene, kļuvis par retumu. Vēl lielāki retumi ir savulaik kasetēs izdotie albumi Mirušās kaijas (1995) un Palodze (1998), ko daļa senāko grupas fanu uzskata par labākajiem.
"Mēs bijām kā ledus, kas kusa, sūcoties neauglīgajā zemē. Mēs bijām, Juri, mēs bijām… Tagad, kad ledus sen izkusis, zeme kļuvusi auglīga un tautasdziesmas arī apgūtas, varbūt tev jāuzraksta bērnu opera?" rakstīju Jurim īsziņā pirms vairākiem gadiem, un viņš atbildēja, ka agri vai vēlu līdz kaut kam tādam arī nonāks. 2014. gadā notika Latvijas Leļļu teātra iestudējuma Makss un Morics pirmizrāde ar Jura Kaukuļa mūziku. Pirms tam viņš jau bija izdzīvojies pa Dailes teātra skatuvi savas otras grupas Deus Sex Machina līdera Andra Vilcāna un arī paša sacerētā mūzikā izrādēm ne tikai kā mūziķis, bet arī aktieris. Ilggadēja sadarbība izvērsusies ar horeogrāfi Olgu Žitluhinu: pirmajā kopdarbā – dejas izrādē Kad pūcei aste ziedēs – ar visu Dzelzs vilku, turpmākajās ar grupas taustiņinstrumentālistu Kasparu Tobi. Šobrīd jau ceturtais albums top ar Jauno Jāņu orķestri – Dzelzs vilka mūsdienu tautas mūzikas atzaru –, un abi kolektīvi tagad darbojas neatkarīgi viens no otra katrs ar savu repertuāru, kaut daļa dalībnieku ir tie paši.
Grupa Dzelzs vilks, kuru Juris dibinājis 1991. gadā, nupat izdevusi ceturtdaļgadsimta izlasi dubultkompaktdiskā un vinila platē, gatavojas jubilejas koncertsērijai, kas sāksies 3. februārī Fontaine Palace Liepājā un Rīgā piestās koncertzālē Palladium 24. februārī.
Tiekos ar Juri kādā pievakarē, kad viņš, brienot savās muzikālajās darīšanās pa sniega un sāls piebārstītajām Rīgas ielām, samērcējis zābakus un tāpēc jau otro ziemu pēc kārtas pie tās pašas pārdevējas iegādājies jaunas kurpes. Todien Juris atklāj kaut ko man vēl nezināmu – viņa grupas nosaukums esot radies, iedvesmojoties no divām pasaulslavenām angļu rokgrupām – sakausējot Iron Maiden (Dzelzs jaunava) nosaukumu ar Motörhead dziesmu The Wolf (Vilks). Abas šīs tīņa gados iemīļotās grupas viņam patīkot joprojām – neesot jau droši vien labi grupu kreklus pirkt H&M veikalā, nevis koncertos, bet nesen esot tur nopircis gan Motörhead, gan Iron
Maiden krekliņu. Juris pat joprojām atceras un nekļūdīgi nodeklamē otras minētās grupas dziesmas Moonchild tekstu. Ak, jaunība! Juris priecīgs stāsta, ka tagad esot apgreidojis savu mājas studiju ar mikrofoniem un skaņas kartēm – no vidusmēra līdz augstākajam līmenim.
Tad jau tu tagad varēsi…
…apiet studiju? Ha-ha-ha!
Ne tikai to. Arī kļūt par producentu kā Gatis Zaķis, Kaspars Ansons vai Gints Sola, ziedojot savu karjeru un ierakstot studijā citas grupas.
Nē! Nevienu! Nekad. Nav variantu. Es neesmu tas, kurš var to izdarīt. Es zinu, kā jāskan man. Un arī to ne vienmēr zinu tik labi, lai tas būtu baigi pārliecinoši. Filmas Šķiršanās formula (TV3 seriāls – aut.) mūziku visu ierakstīju mājās. Dziesmiņa Bīstami vārdi, kas tagad visur skan radio un mūsu izlasē ir kā jaunums, ir no tā seriāla.
Tad tā skan tikpat apnicīgi bieži kā Kažas Tici vai ne savulaik Ugunsgrēkā?
Nē, man bija cits variants… Tas nav kā visi latviešu seriāli, bet citādāks. Tāds brutālāks, ar ļoti labiem aktieriem. Tev patiks. Bet tas ir jāskatās, citādi jau es tev te varu sastāstīt visu kaut ko. Kad iepriekšējā vasarā sāku to mūziku rakstīt, kamēr režisors Uldis Cipsts bija aizbraucis prom ceļojumā, man zvanīja kaut kādi cilvēki un teica: "Ko tu dari? Tā neraksta seriālam! Paklausies Ugunsgrēku – tādu vajag mūziku…" Es tiešām biju to dzirdējis, un likās forši, tomēr gribējās kaut kā citādi. Pēc tam atgriezās režisors, un mēs turpinājām tādā garā, kā viņš sākumā bija teicis un devis virzienu, – rokenrols un diezgan daudz visādu trokšņu, es pat teiktu – avangards, tajā filmā skan. Man ļoti patika tas darbiņš. Pirms tam rakstīju mūziku viņa īsfilmai The Ideal, kurā galvenajā lomā bija Luijs Fontēns (mūziķis un izklaides industrijas uzņēmuma Fontaine Enterprises īpašnieks – aut.). Uzrakstīju diezgan daudz dziesmu tam seriālam, jo man patika ideja, un dažas dziesmas, kas filmai netika akceptētas, esmu spēlējis, uzstājoties viens pats ar ģitāru.
Biju tavā solokoncertā Tērbatas ielas kūciņu kafejnīcā Nom Nom – tu tagad bieži spēlē tādus?
Ļoti reti – pagājušogad bija trīs. Pēc tā koncerta, ko tu redzēji, radās interese, tomēr es negribētu to darīt bieži, jo Vilks ir Vilks un es negribētu būt gluži katru dienu uz skatuves, bet šad un tad tā uzspēlēt vienam pašam ir interesants piedzīvojums, un arī repertuārs mainās – uzsvars uzreiz tiek likts vairāk uz tekstu, nevis kopējo skanējumu. Gundars Rullis (grupas Alis P līderis – aut.) saka, ka man to vajag darīt vēl un vēl – nevis kā dziesminiekam, bet rokenrola muzikantam, kurš pats sevi pavada.
Kurš ir apmaldījies un pazudis no grupas?
O! Ļoti pareizi. Varbūt ne apmaldījies, bet uz kādu brīdi sānsoli uztaisījis. Es visu pagājušo gadu rakstīju Rozes Stiebras multenei Saule brauca debesīs mūziku – viņa ļoti precīzi dod uzdevumu, stāstot par filmu, par to, kas tur notiek, tik labi uzbur man to ainu, ka ir ļoti viegli strādāt. Roze bija pētījusi visu Jaunā Jāņu orķestra daiļradi, gājusi uz koncertiem, zināja visu Dzelzs vilka diskogrāfiju, pirms mani uzrunāja. Filmas scenārijs un dialogi ir Rozes pašas rakstīti, savukārt manas dziesmas ir ar dainu tekstiem. Spēlēju sitamos, griežamos, visādus trokšņojamos instrumentus, pats ar mikrofonu tos rakstīju un miksēju kopā. Es katru reizi, kad sāku kādu lielāku projektu, pamēģinu rakstīt mūziku uz pilnīgi cita instrumenta, nevis tā, kā es vienmēr spēlēju. Šoreiz bija merlins – dulcimers. Strinkšķināms diatonisks Ziemeļamerikas indiāņu triju stīgu instruments, kuram viena stīga ir dubultā. Tas man deva tādu iedvesmu, ka viss ļoti viegli notika, un tas piedzīvojums bija vesela gada garumā. Rudenī mēs studijā pie Kaspara Bārbala to pabeidzām. Filmai Saule brauca debesīs jābūt gatavai 2018.gada maijā. Viss ir izvērties tā, ka man mājās jau ir vesels albums – pavisam 24 dziesmas. Tas ir tas, kas interesants noticis pagājušajā gadā. Neskaitot ļoti daudzos koncertus.
Tu tagad laikam esi diezgan noslogots?
Visu laiku! Jā. Tagad ir tā, ka ļoti, ļoti. Bet man tas patīk. Kad nepatiks, darīšu kaut ko citu. Nespēlēšu tikai tāpēc, ka ir jāpelna kaut kāda nauda.
Kādu laiku jau vēl nāksies. Kur tu liksies?
Bet tad jau vairs nopelnīt arī nesanāks, ja visi to sapratīs, ka tikai naudas dēļ, un neviens neko vairs nedos.
Kādu laiku jau vēl varētu. Kā tās lielās grupas, kas spēlē garās koncertturnejas pa visu pasauli gada vai pusotra garumā katru dienu. Un tad parādās rūpnieciskais jēdziens "kvalitatīva rokmūzika", līdzīgi kā kvalitatīvi apavi, būvmateriāli, pārtika…
Man liekas, tur jau gribas nogalināt citam citu beigās. Tās pašas dziesmas tajā pašā secībā, un arī jārunā visu laiku tas pats, jo tur ir režisors, kurš saņem autortiesības, un ir jādara viss tas, ko viņš ir teicis. Tā ir. Kad es izdzirdu vārdu "kvalitatīvs", man liekas, ka visiem nolaižas lūpas. Tad jau rokmūzika vairs nav primitīvo dziņu manifestācija, kādai tai jābūt, bet kaut kādu kvalitāšu kopums, par kuru man nav nekādas intereses.
Vai tu vispār seko līdzi tam, kas notiek pasaulē ārpus mūzikas?
Jā, bet es centīšos mazāk sekot. Baigi traucē tas viss. Kad skatos sava datora ekrānā, es Facebook logu netaisu vaļā. Tas paņem laiku – tu ātri kļūsti atkarīgs. Paskaties vienreiz komentārus, tad parādās jauni, un tu atkal skaties. Tu kļūsti par tādu kā mazu lūdzēju durtiņās, kurš ieliek bildīti un gaida, kad kāds nokomentēs. Kādu nedēļu to nedarot, tu iegūsti vismaz pusstundu dienā, lai darītu kaut ko citu. Tāpat labs variants ir nelasīt ziņas vairāk par vienu reizi dienā vai pat reizi divās trijās dienās, jo no tām arī paliec atkarīgs un jau gaidi tās – jo īpaši sliktās, jo tās ir interesantākas.
Visu sarunu ar Dzelzs Vilks līderi Juri Kaukuli lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!