Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Roka lādiņš Ziemeļkorejā

Cik viegli mūsdienās izolētā diktatūras valstī sarīkot kaut ko tur vēl nebijušu un cilvēkiem nepazīstamu? Ar krietnu ironijas devu un bez priekšā teikšanas, ko par to visu domāt, – drīzumā arī Rīgā uz kinoekrāniem dokumentālais stāsts Atbrīvošanas diena par slovēņu industriālā roka grupas Laibach priekšnesumu Ziemeļkorejā – šajā valstī pirmo rokkoncertu.

Izrādās, to var dabūt gatavu – ne tikai paciemoties vienā no noslēgtākajām un dīvainākajām valstīm pasaulē, bet tur sastapt cilvēkus, ar kuriem kopā organizēt starpvalstu kultūras projektus. Norvēģu režisora un mākslinieka Mortena Trovika sadarbība ar Ziemeļkoreju bieži vērtēta kā pretrunīga uzdrīkstēšanās un provokācija. Daudziem šķiet nepieņemamas jelkādas saites ar šo totalitāro un noslēgto valsti, par ko bieži dzirdēts cilvēktiesību ignorēšanas, izrēķināšanos un cenzūras kontekstā, tāpat par savas šaurās pasaules telpas veidošanu, ieskaitot informācijas vakuumu no ārvalstīm un kapitālistisko Rietumu lamāšanu, un draudēšanu ar raķešu lādiņiem. Zināmi arī stāsti par cilvēkiem, kuriem izdevies izbēgt no Ziemeļkorejas, un var tikai nojaust to skaitu, kuri uz to pat necer. Priekšstati par šo valsti veidojas pārsvarā drūmi, kas vienlaikus ik gadu tūkstošiem cilvēku tā vien vedina tur nokļūt, labi apzinoties, ka bez gidu klātbūtnes un maršrutu diriģēšanas labāk nespert ne soli.

Līdzīgas ziņkāres dzīts, uz šo valsti teju pirms desmit gadiem devās norvēģu režisors Troviks, kurš vēlāk Laibach koncerta iespējamības "katliņu sildījis" četrus gadus. Šajā laikā viņš kopā ar Ziemeļkorejas komiteju kultūras sadarbībai ar ārvalstīm tā dēvētā mistera Rī personā noorganizējis gan dokumentālu filmu par šo valsti, gan Edvarda Grīga un citu norvēģu komponistu skaņdarbu koncertu Phenjanā, gan norvēģu grupas A-ha dziesmu atskaņojumus ziemeļkorejiešu akordeonistu izpildījumā, viņiem paviesojoties Norvēģijā. Visbeidzot – pirms diviem gadiem pēc grūtām pārrunām panākta Ziemeļkorejas piekrišana rīkot Rietumu grupas koncertu un uzaicinājums grupai Laibach

Koncerta veidošanas dienas fiksēja un no nofilmētā izveidoja arī filmu latviešu un norvēģu kinobrigāde režisoru Uģa Oltes un Trovika vadībā. Lai arī stāsts ir par pirmo rokkoncertu Ziemeļkorejā, grupas Laibach mūziķi tomēr nav filmas centrālie varoņi – tajā parādi vada tieši Troviks kopā ar kultūras saišu komitejas darbinieku misteru Rī, kurš, pēc filmas veidotāju domām, ar iesaisti šajā savai valstij neierastajā projektā riskējis pat ar savu ģimeni.

Nebija laika politikai

Filmas Atbrīvošanas diena stāstā drūmais politiskais konteksts ir tikai viena no daudzām šķautnēm, jo pamatā tas tomēr ir dokumentāls stāsts par nebijušu starpkultūru pieredzi un savstarpēju uzticēšanos šķietami neiespējamos apstākļos, ierobežojumiem un kompromisiem. "Nebija laika domāt par politiku. Četrās dienās bija jāuztaisa koncerts, tāpēc Mortens varēja atļauties faktiski diktēt ziemeļkorejiešiem, ko darīt un kā darīt. Tā līdz šim, manuprāt, nekad nebija noticis," stāsta filmas producents Uldis Cekulis.

Troviks Ziemeļkorejas struktūru uzticību un neformāla kultūras vēstnieka statusu nopelnījis lēnām. "Viņš attiecības ar ziemeļkorejiešiem ir veidojis ļoti uzmanīgi un testējis reakcijas. Tā bija lēnas iepazīšanās stratēģija, soli pa solim sadraudzējoties un īpašu uzmanību veltot tam, kāda būs Ziemeļkorejas attieksme par tās pārstāvju viesošanos Norvēģijā. Tā lēnām nonākts līdz mērķim – Rietumu grupas koncerta rīkošanai Phenjanā. Tā nebija akla vai narcistiska vēlme būt pirmajam, kurš sarīkojis šādu koncertu, bet ļoti apdomīga un pakāpeniska. Ne tikai sevis dēļ, bet arī lai neiegāztu savus draugus no Ziemeļkorejas," norāda producents.

Vides filmu studija un norvēģu režisors Laibach kontekstā sadarbojušies jau pirms uzaicināšanas filmēt grupas koncerta sagatavošanu Phenjanā. Kad Laibach aicināja režisoru veidot videoklipu grupas pagaidām pēdējā albuma Spectre ievadošajam skaņdarbam The Whistleblowers, tas tapis tieši Rīgā. Klips guvis labas atsauksmes, tostarp arī no Laibach izdevēja Mute Records vadītāja Dāniela Millera. 

"Kad izkristalizējās iecere par Laibach koncertu Ziemeļkorejā, bija skaidrs, ka tas ir jāfilmē, un Mortens uzaicināja latviešu filmētāju brigādi. (..) Kāds var jautāt – kāpēc latviešiem jāfilmē Ziemeļkorejā? –, bet tā dzīvē tas notiek. Tas atkal ir stāsts par to, kas ir galvenais arī filmā, – par uzticēšanos," uzsver Cekulis. "Esmu guvis uzticību, sadarbojoties ar ziemeļkorejiešiem jau iepriekš. Šajā valstī ir daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, kuri ir atvērti draudzīgākām attiecībām ar ārpasauli," vēl piebilst Troviks. Savukārt grupai Laibach pārmetumi par pošanos uz Ziemeļkoreju bijuši tikai papildu stimuls šo plānu īstenot ar moto – mēs tur uzstāsimies, ja vispār tiksim iekšā!

Arī Bītli un Mūzikas skaņas

Tas šķiet dīvaini un tiešām ir savādi – apmēram tā rietumvalstu medijos 2015. gada vasarā, stāstot par iepriekš neskartu kultūras barjeru cilāšanu Ziemeļkorejā un divu Laibach koncertu norisi Phenjanā Ponhvas teātrī, komentēta grupa un koncerta repertuārs Laibach (tā dēvēja Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu laikā, kad valsti bija okupējusi nacistiskā Vācija) tapusi Dienvidslāvijā 1980. gadā, diktatora Josipa Broza Tito pēdējā valdīšanas gadā, tagadējās Slovēnijas pilsētā Trbovļē. Jau sākotnēji Laibach daiļradē saklausāmas līdzības ar vācu industriālā roka aizsācējiem un laikabiedriem Einstürzende Neubauten, tāpat daudzi zina par grupas skanējuma līdzību ar populāro vācu grupu Rammstein – ir arī apgalvojumi, ka šī grupa aizguvusi elementus no Laibach un, pateicoties tiem, guvusi krietni lielākus komerciālos panākumus. Laibach mūzika tiek raksturota kā vienkārša, taču vienlaikus efektīga un pat manifestējoša. Grupa kopš pirmsākumiem priekšnesumus papildinājusi ar iespaidīgām videoprojekcijām, kas piesātinātas ar varas demonstrēšanas simboliem un to pārveidojumiem, politiķu runu fragmentiem, pat šausmu filmu cienīgām noskaņām. Grupas veikumu raksturo arī smiešana par rokmūzikas klišejām, taču vienlaikus tā plašāku pazīstamību guvusi ar tādu 80. gadu hitu kā Final Countdown un Life Is Life kaverversijām. Paši mūziķi uz skatuves allaž tērpušies diktatoru uniformām līdzīgos tērpos, arī viņu mūzikā viens no raksturīgākajiem elementiem ir militāru maršu motīvi, kas savukārt sasaucas ar grupas vēlmi savā mūzikā meklēt līdzības starp varas metodēm demokrātijā un totalitārajos režīmos.

Šīs detaļas palikušas prātā arī man vēl kopš 2011. gada, kad bija tas gods vērot pirmo no diviem Laibach koncertiem Rīgā, kas toreiz līdz nepazīšanai pārvērta Latvijas Universitātes Lielo aulu. Savukārt slavenais slovēņu filozofs Slavojs Žižeks jau par Laibach koncertēšanu Ziemeļkorejā
izteicies: "Manuprāt, tas bija fascinējošākais, būtiskākais kultūras un ideoloģijas notikums kopš 21. gadsimta sākuma. Tā bija neiespējama divu pilnīgi atšķirīgu pasauļu sadursme, kas tomēr kādā dziļākā līmenī atspoguļo viena otru. (..) Pirmā doma, ka Laibach ir lieliska ironiska izrāde, lai smalki pasmietos par autoritāti utt., taču (..) ja nu cilvēkiem tas nepielec un ņem viņus pārāk nopietni kā patiesa totalitārisma slavināšanu? Nē, tās lietas nav tik vienkāršas – Laibach tā vienkārši nejūsmo par totalitārismu. Viņi izceļ autoritārisma noti, kas atrodama tieši visās, pat visdemokrātiskākajās sabiedrībās."

Sākotnēji Phenjanas koncertā bija ieplānota 18 dziesmu programma apmēram pusotrai stundai, vienlaikus apzinoties, ka uz skatuves Phenjanā ne viss varēs izskanēt, piemēram, dziesma Koran. Pārāk lielo izmaiņu dēļ liegts izpildīt arī divas korejiešu dziesmas. Tāpat ziemeļkorejieši likuši koriģēt vairākas no video vizualizācijām, kas ir neatņemama Laibach koncertu sastāvdaļa. Piemēram, no priekšnesuma izcenzētas ainas ar kailu cilvēku skulptūrām, tāpat izpalikušas dinamiskākās vizualizācijas un sprādzienu attēlojumi, jo, kā stāsta Olte, "pie multimediju iespējām nepieradinātā publika nevarēšot saprast, vai viņi ir koncertā vai kino seansā".

Rezultātā Laibach uzstāšanās ilga apmēram 45 minūtes, un koncerta repertuārā tika iekļauta arī The Beatles dziesmas Across the Universe versija un trīs skaņdarbi no filmas Mūzikas skaņas, kas ir viens no retajiem Rietumu kino darbiem, kas zināms ziemeļkorejiešiem. Viens no jaunākajiem grupas skaņdarbiem The Whistleblowers, kura videoklips Trovika vadībā filmēts Rīgā, koncertā nospēlēts divreiz. Olte atminas – tad varēja novērot, ka auditorija, atpazinusi jau dzirdētu skaņdarbu, reaģē atvērtāk.

Koncertu vērojusi kultūrai pietuvināta publika – arodbiedrību cilvēki, mūzikas studenti un mācībspēki, arī mūziķi, pārstāvji no diplomātiskā korpusa. Filmā tvertajos mirkļos manāms, ka daži cilvēki neierastā skaļuma dēļ aizspieduši ausis, savukārt citiem Laibach mūzika netraucē pasnaust. Skatītāju aplausi starp dziesmām ir ļoti pieklājīgi un ieturēti, šķiet, identiski viņi aplaudētu pēc Bēthovena vai Mocarta simfonijas noklausīšanās. Savukārt koncerta beigās publika mūziķus sveic ar stāvovācijām. Varbūt tāpēc, ka priekšnesums beidzot ir galā, pēcāk ironizēja paši mūziķi.

Otra uzstāšanās bija divu akustisku dziesmu izpildījums kopā ar vokālās skolas audzēknēm, kuras arī izpildīja garāku programmu par godu Laibach.

Pati grupa šos novērtējusi kā vienus no nozīmīgākajiem priekšnesumiem savā 35 gadus ilgajā karjerā. "Nav otras iespējas uzstāties Phenjanā pirmo reizi. Laibach visu mūžu asociēta ar totalitārismu dažādās tā izpausmēs, tāpēc Ziemeļkorejas apmeklējums likās absolūti obligāts," intervijā Rolling Stone paudis grupas dalībnieks un menedžeris Ivans Novaks.

Saspīlējumi un aizliegumi

Taču Ziemeļkorejas specifika izpaudās ne tikai vizualizāciju un stilistikas pieķemmēšanā. Troviks sarunā ar SestDienu atzīst, ka saspīlējumu koncerta gatavošanas laikā nav trūcis. "Šis process vairākas reizes gandrīz izgāzās gan pirms mūsu ierašanās Ziemeļkorejā, gan mūsu vizītes laikā. Jau sākot no brīžiem, kad centos pārliecināt ziemeļkorejiešus uzaicināt Laibach, gan, kā redzams filmā, brīdī, kad viens no Laibach līderiem Ivans Novaks nolemj doties pastaigā savā nodabā (tas šajā valstī normāli nav iespējams – red.). Tas varēja radīt milzīgas nepatikšanas gan mums, gan mūsu ziemeļkorejiešu partneriem," projekta un apstākļu specifiku raksturo režisors.

Cekulis joko, ka šī no producēšanas viedokļa bijusi interesanta filma, jo tās tapšanas laikā varēja iesēsties cietumā ap 30 reižu, savukārt Olte vērtē, ka, "lai vai kā, mēs diez vai ar kaut ko baigi riskējām. Epizodē, kad Ivans vienā no vakariem kopā ar grupu neiekāpa autobusā, lai kopīgi dotos uz pilsētu, protams, atbildīgais Ziemeļkorejas pārstāvis bija nikns un apvainojies, visi bija mazliet nobijušies. Taču diez vai tas bija risks, kas būtu apdraudējis mūs. Savukārt, ja mēs izdarītu kaut ko nepieļaujamu, domājams, par koncerta rīkošanu atbildīgajiem Ziemeļkorejas cilvēkiem tas beigtos ļoti slikti".

Pats Novaks komentējis: "Mums nepatika liegums brīvi pārvietoties. Taču valstī, kas ir gandrīz hermētiski izolēta no ārpasaules un tādējādi arī no mediju piesārņojuma, ārvalstniekus uzskata par toksiskiem, jo viņi potenciāli varētu pielaist savas ideoloģiskās slimības šīs komunistu utopijas, kolektīvā Trūmena šova iedzīvotājiem."

Filmas sākumā ir epizode, kurā grupai Laibach un filmas veidotājiem par godu Phenjanā sarīkotas pusdienas un pie galdiem sasēdinātajiem viesiem tiek vaļsirdīgi pateikts, ka Laibach vizīte šajā valstī nav vēlama. Iestājies stiprs uztraukums, jo licies, ka turpmākajam koncerta plānam tiks pārvilkta strīpa. Tomēr, kā vērtē Olte, šī uzruna ar citātiem no ārvalstu medijiem bija inteliģenta ziemeļkorejiešu norāde, ka "mēs [par jums] visu zinām" un "mēs neesam idioti", taču tālākas darbības nav sekojušas.

Savukārt, dodoties prom no Ziemeļkorejas, filmas veidotājiem nevajadzēja atrādīt nofilmēto. Bažas par to gan bijušas, tāpēc materiāls sakopēts četros eksemplāros. Tomēr, kā uzskata Olte, Ziemeļkorejai mazāk interesē, ko no tās izved, bet daudz vairāk rūp nevēlama satura ievešana. Piemēram, lidostā muitnieki ļoti skrupulozi liek parādīt planšetdatoros atrodamos materiālus, lai izķertu jebkādu pret Ziemeļkoreju vērstu propagandu, pornogrāfiju, arī reliģiozu saturu.

Dažādās reakcijas

Filma Atbrīvošanas diena pirmizrādi piedzīvoja pērn novembrī Nīderlandē un jau demonstrēta daudzās valstīs. Koncerta video esot rādīts arī pašas Ziemeļkorejas televīzijā, un vienīgajā avīzē jau nākamajā dienā esot bijusi recenzija, kurā cita starpā teikts, ka Laibach koncerts bijis "profesionāli augstvērtīgs sniegums ar ļoti īpatnēju vokālu", atminas Olte.

"Līdz šim skatītāju un kino apskatnieku atsauksmes no Kazahstānas līdz Nīderlandei un no Norvēģijas līdz Itālijai pārsvarā bijušas pozitīvas. Īpaši iepriecina, ka skatītāji uztver gan nopietnās, gan jautrās šīs filmas šķautnes. Kino zālēs smiekli mijas ar absolūtu klusumu, kam atkal seko smiekli," apmierināts ir Troviks.

Savukārt Cekulis uzsver, ka pret filmu bieži jūtama arī gana rezervēta attieksme un vēlme šo projektu sakārtot – šo to izcenzēt un pievienot paskaidrojumus. "Emocionālais kods, kas nāk cauri, – filma neko nepasaka priekšā, nedemonstrē tos stereotipus, kas ir par Ziemeļkoreju. (..) Tas būtu diskusiju temats gan studentiem, gan filozofiem. Tie ir filozofiskie, politiskie un mākslas šķērsgriezumi," viņš pauž. Viņu papildina Olte: vislielākais stress par filmas saturu ir liberālajā Vakareiropā – "atliek secināt, ka īstais liberālisms ir pa īstam liberāls tikai pret sev līdzīgajiem". Vienlaikus gan nekur netiekot pārmests, ka filma slavinātu Ziemeļkoreju.

Pašlaik ar lēmumu, vai šo filmu demonstrēt DMZ Docs festivālā, kavējas Dienvidkoreja, taču to uz saviem ekrāniem jau vēlas redzēt dažādu festivālu rīkotāji, ieskaitot cilvēktiesībām veltīto forumu Nīderlandes pilsētā Hāgā, kur konferenci papildinās Atbrīvošanas dienas seanss.

Vai filmas tapšanā iesaistītajiem mainījās priekšstati par Ziemeļkoreju? "Ziņās plaši pasaulē par Ziemeļkoreju lasāma informācija par politisko situāciju valstī. Beigās sēžam pie galda un diskutējam, domājot, ka kaut ko par to saprotam, bet patiesībā nesaprotam neko. Tas [brauciens] bija apliecinājums, ka pasaule nav tik vienkārša, starp melno un balto ir daudz pelēkā gradāciju. Koncerta rīkošanā iesaistīto bailes un iedomas, ka tur viss darbs būs bez jokiem, pavēļu un norāžu apstākļos, sabruka kā pirmās," pauž Olte.

Savukārt mazu ieskatu, ko par koncertu domāja Ziemeļkorejas publika, sniedz kādas šīs valsts iedzīvotājas vienkāršais komentārs: "Es nezināju, ka pasaulē ir arī šāda mūzika, bet tagad es to zinu."

Filmas pirmizrāde Rīgā – 24. martā festivālā Spektrs. No 31. marta tā būs skatāma Forum Cinemas, Splendid Palace un citur Latvijā.

Top komentāri

TYT
T
Laibach ir leģendāra grupa, kas ir ietekmējusi veselu virzienu mūzikā, tai skaitā arī Rammstein. Kaut kādā ziņā varētu pat teikt, ka Laibach ir viņu garīgie tēvi. Laibach nav tikai mūzika, tā ir īpaši izsmalcināta ideja un dziļa ironija vienlaikus. Tas, ka viņi sadarbojās ar latviešiem ir īpašs novērtējums mūsu kino cilvēkiem. Laibach pazīst drēbi. Viņi jau sen ir ierakstīti Eiropas un pasaules nepieradinātās kultūras vēstures grāmatā. Ohne mich kannst du nicht sein
wtf
w
Daļa no komentāriem te vispār nekādā sakarā ar raksta tēmu!. nav kaut ko sajaukuši? :(
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Nevajag bažīties

Vieni to skatījās ar popkorna tūtām kā viskošāko šovu, citi pārdzīvoja par amerikāņu nācijas izvēli, vēl citi analizēja un prognozēja, ko pārmaiņas ASV prezidenta krēslā nesīs pārējai pasaulei. Tā ī...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata