Aldona nav pieradusi, ka par viņas dzīvi interesējas kāds ārpus ierastā ģimenes loka, tāpēc pirms intervijas ir manāmi satraukusies, bikli smaida un berzē sasārtušos vaigus. Lai justos drošāk, blakus tiek nosēdināta meita Rudīte, kura kopā ar mammu vada savas dienas Valmierā.
Māksla un kustoņi
Lai nonāktu līdz slavenajai sērkociņu kastītei, sākumā esot jādzird par mākslu un zirgiem, kas viņai allaž bijuši mīļi. Sieviete stāsta, ka jaunībā stājusies Mākslas akadēmijā, kurā tolaik par pasniedzēju vēl strādāja gleznotājs Vilhelms Purvītis, taču tas nav izdevies, tāpēc nācies vien apgūt pedagoga un daiļamatnieka arodu. Lai gan dzīve nav bijusi peļama, sirds jau kopš bērnu dienām ilgojusies pēc citas profesijas: "Man jau patīk tie kustoņi! Pati esmu no laukiem, tāpēc gribēju stāties zootehniķos, bet māsa teica, ka nav ko rakāties pa mēsliem, lai eju uz daiļamatniekiem. Tādi laiki bija, ka pats maz varēji lemt, kāds vienmēr bīdīja. Negāja jau man tur slikti, varbūt gan vajadzēja iet uz keramiķiem vai modistiem, būtu riktīga modes dāma!"
Sieviete, daloties savās zināšanās, uzaudzinājusi vairākas sākumskolas klases, bet paralēli darbam aizmirsusies, auļojot zirga mugurā. Tolaik viņa dzīvoja kopā ar māsu, kuras vīrs Jānis bija Sporta komitejas treneris. Viņš, pamanījis, ka Aldonai dzīvnieki nav vienaldzīgi, siltās jūtas pārvērta sportā: "Sarunājām, ka nākšu trenēties. Tik paklausīgu zirgu iedeva, mans Ķulpānītis nekad nekļūdījās, vienmēr pirmās vietas ņēmām! Viņš man visus Šmerļa armijas zirgus noskrēja!" Dažādās sacīkstēs iegūts prāvs pulks atzinības rakstu un medaļu, tomēr tās līdz šodienai nav saglabājušās. "Vai, ku jauki ir zirga mugurā, tā ir bauda!" kundze gremdējas patīkamajās atmiņās, bet tad mazliet rūgti piebilst, ka laika trūkuma dēļ šo sporta veidu bijis jāatstāj. "Lai neviens tikai nepadomā, ka fiziskajām aktivitātēm vispār atmetu ar roku," viņa uzsver un stāsta, ka kopā ar citiem skolotājiem izveidojusi volejbola komandu, ar kuru pēc tam plūkusi laurus neskaitāmās sacensībās. "Es jau tāds puikuskuķis biju, bērnībā darīju visu, ko brālis, tāpēc man tas sports mīļš vienmēr bijis!"
Sports dzīvē un uz papīra
Radinieks Jānis arī bija tas, kurš jaunajai sievietei uzdāvināja iespēju izveidot sērkociņu iepakojuma dizainu: "Viņš atnāk mājās vienu vakaru un stāsta, ka Sporta komiteja grib kaut ko atstāt piemiņai par sevi, nekur nekas tāds iepriekš nebija redzēts. Man jau patīkot zīmēt, lai pamēģinu, varbūt kaut kas arī sanāks." Smeļoties iedvesmu vecās krievu grāmatās, Aldona ar smalku spalvu pāris stundās radījusi zīmējumu, ko šodien pazīst gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs. Pateicībā par darbu viņa saņēma fotoaparātu, kuru īpaši loloja un no skapja vilka ārā vien retu reizi, lai iemūžinātu savus mīļos.
"Laikam jau komitejai viss patika," spriež kundze un piebilst, ka pēc tam esot veidojusi līdzīgas ilustrācijas arī kādai grāmatai. Tad dāvanā saņēmusi skaistu, 30 rubļus vērtu rokaspulksteni.
Lai gan dizains radies piecdesmito gadu sākumā, pirmo izrotāto sērkociņu kastīti viņa ieraudzījusi vien sešdesmitajos: "Tolaik strādāju bērnunamā Igatē, pamanīju un teicu – tas tak ir mans zīmējums! Bet tas tagadējais jau ir svešs, tas nav manējais!" Aldona sparīgi stāsta, piemetinot, ka nu no pirmatnējām aprisēm zīmējumā palicis vien zirgs un jātnieks. Laika gaitā pazudis šķērslis, kam sportists lec pāri, un parādījies slavenais uzraksts "Sports".
Jautāta, vai lepojas ar savu darbu, sieviete sakautrējas un saka, ka prieks jau toreiz esot bijis un vienu kastīti, lai vēlāk parādītu bērniem un mazbērniem, vienmēr glabājusi. Viņa spriež, ka jaunībā bijis vējš galvā un par procesa formālo pusi nav domājusi, tāpēc nekādas licences vai autortiesības viņai nepienākas. Bet tie, kam vajadzēšot zināt, tie zinās arī bez papīriem.
Visu rakstu par slavenā zīmējuma autori lasiet 26. februāra SestDienā
Sky
erekcija