Man ļoti gribētos sākt gadu ar optimistisku prognozi, diemžēl pēdējos trijos gados pasaule ir aizgājusi pa anarhijas ceļu, – saka Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa, iezīmēdama tās perspektīvas, kas mūs šogad var gaidīt globālas nestabilitātes pārņemtajā pasaulē, kurā nemazinās Putina draudi, pie varas atgriezies Tramps un Ķīna, kā saka profesore, līferē.
Intervijas beigās SestDiena no Žanetas Ozoliņas dabū arī atbildi par tēmu, kuru viņa parasti nekomentē, – ko 2025. gadā viņai gribētos ieraudzīt notiekam Latvijas iekšpolitikā…
Pirms ķeramies pie 2025. gada prognozēm, gribu jautāt, cik prognozējams ir bijis aizvadītais, 2024. gads.
Lielos vilcienos 2024. gads ir bijis prognozējams – tāpēc, ka visu lielo pasaules telpu ir aizņēmis Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā. Tas, protams, ir ietekmējis ļoti daudzas citas politiskas dimensijas, tai skaitā to, kas notiek lielajā ģeopolitikā, Ķīnas lomu, kura nemitīgi mainās (Ķīna ar zināmu regularitāti atstāj savus nospiedumus dažādu valstu politikā un dažādos reģionos), gan to, kas notika Gazas sektorā un Izraēlā. Konflikts Tuvajos Austrumos ir atkal uzsitis ļoti augstu vilni, tas arī atstāj iespaidu uz visām blakus esošajām ģeogrāfiskajām teritorijām, kur nu vēl Asada režīma krišana…
Vai tā bija paredzama?
To, ka Asada režīms kritīs, varēja paredzēt, bet nevarēja paredzēt, ka tas notiks tik strauji. Šīs pārmaiņas ir pārsteigušas visu pasauli – kad tu īsti nesaproti, kas, kur, ar ko, kurā virzienā un kas ar šo valsti notiks tālāk.
Tātad lielajā pasaules izklājumā aizvadītais gads bija prognozējams, bet diemžēl tas bija ārkārtīgi trauksmains, un es neteiktu, ka parādījās kāda gaisma tuneļa galā, kas solītu, ka 2025. gads būs mierīgāks un nesīs kādas pozitīvas pārmaiņas.
Teicāt, ka Ķīnas loma mainās. Ko tas nozīmē?
Ķīnas loma mainās tādā ziņā, ka, sākot no 2000. gada, Ķīna ļoti gribēja izskatīties rietumnieciska un ieviesa daudzas uz Rietumiem vērstas reformas, pavēra savu ekonomiku un izglītības sistēmu sadarbībai ar Rietumu institūcijām. Var teikt, ka Ķīnai gribējās kļūt par ietekmīgu valsti Rietumu valstu grupā. Daļēji tas tai izdevās, ko pēc tam rādīja arī finanšu krīze un aizdevumi daudzām valstīm, sākot ar ASV, tāpat arī dažādas tehnoloģiskas pārmaiņas, starp citu, iesaistīšanās klimata pārmaiņu jautājumu risināšanā kā vienai no lielākajām piesārņotājām – Ķīna sevi demonstrēja kā uz starptautiskajām tiesībām orientētu valsti. Savukārt, sākot ar 2014–2015. gadu, kad Krievija pilnīgi atklāti pieteica savas ambīcijas kļūt par jaunu impēriju starptautiskajās attiecībās, Ķīna sāka svārstīties, kādu virzienu iet. Tad faktiski uz Rietumiem orientētās reformas tika tā kā tītas atpakaļ, Ķīna sāka noslēgties. Tas, protams, bija saistīts arī ar Sji Dzjiņpina ievēlēšanu uz mūžu. Varas maiņa un lielākas varas iegūšana atstāj iespaidu uz varas spēles lomas pieaugumu starptautiskajā politikā. Šeit faktiski Krievija Ķīnai bija ļoti izdevīgs partneris, jo no tās pa lēto varēja pirkt naftu, gāzi un citus dabas resursus, pēc tam tos pārdodot par krietni lielāku cenu vai izmantojot savas ekonomikas nostiprināšanai. Faktiski notika Ķīnas virzīšanās atpakaļ autoritārā režīma virzienā, kas šobrīd ir ļoti nostiprinājies.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!