Zviedru Vidzemes laikā XVII gadsimtā uz salas zvaigznes formā uzbūvētais Daugavgrīvas cietoksnis pats par sevi ir unikāls objekts, kas kā festivāla Komēta mājvieta nākotnē varētu piesaistīt apmeklētāju masas arī no ārvalstīm. Būsim godīgi, mūsu pašu nav daudz, un maksātspēja nevar sacensties ar lielajām valstīm, tāpēc Latvijas festivāliem grūti pievilināt ar virkni skaļu vārdu, kurus izdzirdot komercradiostaciju klausītāji iespiedzas no sajūsmas. Simpātiski, ka Komētas mērķis arī nav savākt superzvaigžņu plejādi, bet gan piedāvāt programmu, kas ir interesanta un saistoša cilvēkiem, kuri vēl meklē, nevis tikai patērē. "Komēta ir brīvdabas festivāls, sociāls un kultūras eksperiments, kas aicina ieraudzīt neredzamo un praktizēt brīvību, baudot mūziku, dejojot, piedaloties lekcijās un darbnīcās, iesaistoties cirka performancēs un sarunās," tāds ir pats pirmais teikums festivāla mājaslapā. Svētdienā ieeja festivālā būs bez maksas, īpaši aicinot tuvējās Bolderājas iedzīvotājus, ģimenes ar bērniem un seniorus. (Līdzīgi noslēdzošās dienas notikumus parasti dāvina arī slavenais Roskildes festivāls Dānijā, un šādas idejas nošpikošana ir ļoti apsveicama.)
Festivāla galvenajam rīkotājam Dāvim Kaņepem (interviju ar viņu rubrikā Priekšā lasiet pagājušās nedēļas SestDienā – red.) jau ir izdevies radīt vienu leģendu – pašmāju mūzikas festivālu Rozā peldbaseins savā dzimtajā Nākotnē (vārds zīmīgs pats par sevi), par kuru tā lieciniekiem šodien ir vissiltākās atmiņas. Pelbdaseins jau sen vairs nenotiek, bet pēc kinostudijām Itālijā Dāvja vēlāk izveidotais Kaņepes Kultūras centrs Skolas un Lāčplēša ielas stūrī kļuvis par nozīmīgu rīdzinieku un pilsētas viesu atpūtas vietu, kurā notiek koncerti, kinoseansi, lekcijas, diskusijas, spēlē dīdžeji, kuri paši šajā vietā jūtas kā mājās, nevis tikai atnāk uz darbu, un dzirkstī arī visparastākās radošu cilvēku diskusijas pie alus glāzes. Šī vieta, protams, ir arī Komētas štābs, un savā otrajā gadā festivāls piedāvās vēl pārdomātāku un daudzveidīgāku kultūras programmu nekā pērn. Šogad festivāls notiks savstarpēji saturiski vienotos Daugavgrīvas cietoksnī izvietotos ciematos: Akadēmija, Aware House, Biesentales Zvaigžņu ciems, Higgs Boson tunelis, Nomade templis, Pasaules skatuve, Sapņu kinoteātris un Cirka ciemats. Pēdējo no minētā organizē Daniela Vētra (26) – vienīgā latviešu meitene, kura studējusi laikmetīgā cirka mākslu.
Šovasar viņa absolvējusi Rogelio Rivel cirka skolu (Escola de circ Rogelio Rivel) Barselonā. Pati sevi gan viņa vēl neuzskata par cirka mākslinieci, kas jau būtu atradusi savu ķermeņa valodu. Daniela domā, ka būs gatava uzstāties ar savām performancēm pēc gadiem trim četriem, jo tas esot mīts, ka visspējīgākie ir jaunie mākslinieki, bet piecdesmitgadnieks jau ir par vecu, lai kaut ko darītu. "Te valda jaunības kults. Tas pats ar aktieriem – jauni cilvēki tiek nogrimēti un spēlē vecus cilvēkus bez tā veco cilvēku vieduma. Ar gadiem nāk tikai labas lietas. Es nevaru saprast, kāpēc tas vecums tiek turēts pa gabalu kā tāds ļaunums? Lūdzu, dodiet man to vecumu! Jo tad nāk viedums un miers, un sava valoda, un tie ir tie labākie mākslinieki, nevis tie, kas ir jaunāki un tehniski labāki," viņa uzsver.
Process, nevis produkts
"Kad izdomāju, ka gribu stāties cirka skolā, pirmie cilvēki, kuriem to pavēstīju, teica, ka tas taču bija jādara jau no bērnības. Mana trapeces skolotāja ir sešdesmit septiņus gadus veca, un viņa spēj vairāk nekā jebkurš cilvēks skolā. Ja tu klausi savu ķermeni un nedzenies nekam pakaļ, ja tu no sevis nespied neko, tad karjera var būt ļoti ilga. Skaistākos priekšnesumus, ko esmu redzējusi, ir izpildījuši cilvēki, kuriem ir virs trīsdesmit un četrdesmit. Lai sasniegtu labu līmeni, nepieciešami daudzi gadi," uzskata Daniela. Tāpēc galvenie, kas darbosies Komētā, būs Danielas uzaicinātie pieredzējušie mākslinieki no Anglijas, Grieķijas, Zviedrijas, Spānijas, Venecuēlas.
Taču cirka mākslinieku priekšnesumi nenotiks tikai īpašajā Komētas Cirka ciematā, bet jebkurā vietā visnegaidītākajos mirkļos. Piemēram, kāda koncerta laikā uz lielās skatuves pēkšņi kaut kas var sākties kādā maliņā – uz cirka māksliniekiem tiks raidītas gaismas, un jebkurš apmeklētājs, ja vēlas, aicināts priekšnesumā iesaistīties. Neviens netiks atstumts vai apsargu "neitralizēts", jo priekšnesumi nebūs iepriekš sagatavoti – tie tiks radīti uz vietas. Tāpēc mākslinieki atbraukuši uz Rīgu jau vairākas dienas pirms festivāla, lai iepazītu Daugavgrīvas cietoksni, un viņu rīcībā būs visa tā teritorija – koki, bunkuri, kanāls...
"Tas, ko es gribu panākt Komētā, – nevis piedāvāt tikai galaproduktu, bet procesu, kā tas tiek radīts. Kā tie cirka cilvēki, spēlējoties cits ar citu, eksperimentējot un improvizējot, nonāk pie kaut kā, jo tur ir tā patiesā burvība. Ja ierakstīsi YouTube kāda cirka mākslinieka vārdu, parādīsies vismaz desmit video ar nosaukumu working progress. Man pašai ir 15 minūšu video, kur es ar savu draudzeni skolā eksperimentēju metāla rāmja kubā – kaut ko tur ņemamies, veļamies, griežamies... Tāds ir tas process – es iedomājos, ka esmu embrijs un tas kubs ir mātes vēders, un spraucos pamazām no tā ārā. Kad esmu tikusi, aicinu arī Sāru ārā.
Sākumā kubs ir tā dzemde, no kuras piedzimst šie dvīņi."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7.-14.jūlija numurā