Bieži pat paši nozīmīgākie zinātņu atklājumi nenonāk līdz sabiedrībai – dažkārt tēma ir pārlieku sarežģīta, dažkārt zinātnieki paši noslinko, un dažkārt cilvēkiem vienkārši nerūp. Taču šķiet, ka kosmosa izpētē, sevišķi, ja jaunumus paziņo Amerikas Savienoto Valstu kosmosa izpētes aģentūra NASA, šādu problēmu nav. Amerikāņi māk radīt interesi – pagājušās nedēļas sākumā tika paziņots, ka aģentūra "gatavojas dalīties ar nopietnu atklājumu". Dedzīgākie, kā jau ierasts, izvirzīja galvu reibinošus minējumus, piemēram, par pirmo kontaktu ar citplanētu civilizāciju. Īstais NASA paziņojums gan sapņotājiem par SMS sarakstēm ar citplanētiešiem, iespējams, lika vilties, tomēr tiešām bija gana būtisks – zinātnieki informēja, ka ir atklājuši saules sistēmu ar septiņām Zemes izmēra planētām. Trīs no tām atrodas tā sauktajā mērenajā zonā, kas nozīmē, ka apstākļi uz tām varētu būt labvēlīgi, lai ūdens ieņemtu šķidru agregātstāvokli, un ūdens klātesamība, kā zināms, tiek uzskatīta par vienu no būtiskākajiem nosacījumiem, lai rastos mūsu planētai pazīstama dzīvība.
"Šis atklājums ir būtisks gabaliņš centienos atklāt apdzīvojamas pasaules," sacīja NASA vadītājs Tomass Curbuhens un uzsvēra, ka tik daudzu planētu atklāšana ir «apbrīnojams» solis tuvāk atbildei uz jautājumu par citplanētu dzīvības formām. Tāpat zinātnieki pagājušās nedēļas preses konferencē norādīja, ka šis ir unikāls un ļoti svarīgs atklājums, lai atbildētu uz daudziem astronomijas jautājumiem. Visas septiņas nule atklātās planētas pēc izmēra un masas līdzinās Zemei un, visticamāk, ir ar cietu virsmu, turklāt trīs no tām jau minētās atrodas tik labvēlīgos apstākļos, ka uz tām varētu pastāvēt pat ūdens okeāni.
Alus zvaigzne
Sajūsmu astronomos izraisa tas, ka jaunatklātās planētas atrodas pētniecībai ļoti labvēlīgā vidē – to relatīvais tuvums Zemei un zvaigznes Trappist-1 blāvums ļaus vieglāk analizēt jauno pasauļu atmosfēru, meklējot pazīmes, kas varētu liecināt par bioloģisko aktivitāti. Astronoms Ilgonis Vilks SestDienai skaidro, ka analīze notiek, konstatējot no planētas atstarotās gaismas spektru un tādējādi dodot iespēju astrofiziķiem noteikt, kādiem elementiem planētas atmosfērā gaisma ir gājusi cauri.
Trappist-1 sistēma tika atklāta jau 2016. gadā, un šķietami garlaicīgais nosaukums radies, jo tā nosaukta Čīles kalnos izvietotā teleskopa vārdā (kā tas ir ierasts kosmosa izpētē). Taču iekārtu kontrolē un izmanto beļģu pētnieki, tāpēc, iespējams, ka ar nosaukuma rašanās leģendu viss "vēl nav zudis" – ar Trappist vārdu saistās arī kāds cisterciešu mūku ordeņa atzars, kas ir slavens ar klosterī brūvētu alu. Ar tā tostu beļģi pagājušā gadā atzīmēja savu atklājumu.
Pēc tam kad 2016. gada maijā zinātnieki sistēmā atrada trīs planētas, tika piesaistīti vairāku citu valstu eksperti, un kopdarbā tika atklātas visas līdz šim zināmās planētas. Astronomi jau ir noteikuši masu sešām no septiņām planētām un norādījuši, ka tālāki pētījumi ļaus noskaidrot, vai uz tām ir arī ūdens. Septītās planētas masa vēl nav noteikta, bet, ņemot vērā, ka tā ir vistālāk, zinātnieki pieņem, ka tā varētu būt sniegaina ledus planēta. "Tas ir līdz šim vislabākais atklājums, lai pētītu Zemes izmēra apdzīvojamu planētu atmosfēras," uzsver atklājuma vadošais pētnieks no Ljēžas Universitātes Mišaels Žilons, kurš nosaucis atklātās planētas par septiņiem brīnumiem.
Tiesa, uzreiz jāmin, ka šīs nav pirmās Zemei līdzīgās planētas, kas ir saskatītas kosmosa dzīlēs.
To SestDienai norāda arī Vilks, kurš skaidro, ka atklājums, protams, ir interesants, tomēr tās nav pirmās planētas, kas varētu atbilst kritērijiem par apdzīvojamību. Nebijusī sajūsma par atklājumu, viņaprāt, varētu būt vairāk saistīta ar to, ka masu mediji šo ziņu gluži vienkārši pamanīja. Tiešām – nevar noliegt, ka, lai gan pēdējās desmitgadēs kopš kosmosa iekarošanas sacensību beigām NASA procentuāli no ASV budžeta saņem arvien mazāk, organizācija aktīvi strādā, lai raisītu sabiedrības interesi par saviem atklājumiem. Viens no piemēriem ir arī ideja par Marsa iekarošanu, un, pateicoties gan grāmatām, gan tādām kinofilmām kā Marsietis, NASA arī pieredzējusi pēdējās desmitgadēs lielāko jauno kadetu interesi.
Debesis pilnas planētām
Jaunatklātās sistēmas spīdeklis, salīdzinot ar mūsu Sauli, ir tik vēss, ka šķidrs ūdens varētu būt pat uz planētām, kas ir tai daudz tuvāk nekā Zeme Saulei – tās ir pat tuvāk nekā Merkurs (pirmā planēta no Saules). Tuvums, iespējams, arī radījis fenomenu, ka planētas varētu būt sinhronā rotācijā ar savu sauli, kas nozīmē, ka uz tām viena planētas puse varētu vienmēr būt pret zvaigzni, bet otra – ieskauta mūžīgā aukstā naktī. Tas varētu radīt arī klimatiskos apstākļus, kādus zemieši nav pieredzējuši.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9.marta numurā!