Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +3 °C
Daļēji saulains
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa
"Vai Lutera 95 tēzes tika pienaglotas pie baznīcas durvīm? Šodien mēs atradīsim retus zinātniekus, kas nekritiski ticētu šim mītam," norāda vēsturnieks Andris Levans

Sātans skrabinās zem gultas

Apjukums, bailes un neziņa, – tā laikabiedru noskaņu pēc svētbilžu grautiņiem, kas aizsāka refor­māciju Rīgā XVI gadsimta 20. gadu sākumā, raksturo viens no izstādes Luters. Pagrieziens kuratoriem (kopā ar Gustavu Strengu) un satura veidotājiem, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofi­jas fakultātes asociētais profesors Andris Levans. Un piebilst, ka reformācijas notikumus cildinošie apraksti tapuši simts gadu pēc šiem notikumiem. Refor­mācijas, kas "novērsās no Romas pāvesta un atgriezās pie Bībeles", aizsākuma 500 gadu atcerei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs skatāma līdz nākamā gada 4. februārim.

Fragments no intervijas:

Teicāt, ka pēdējos 15–20 gados Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca ir izdarījusi lielu darbu, tulkojot Lutera tekstus latviski.  

Tas tiešām ir apbrīnojams darbs. Bet, kā nesen norādīja Latvijas katoļu arhibīs­kaps Zbigņevs Stankevičs, teologi un baznīcas vēsturnieki diemžēl uz šiem tekstiem ir raudzījušies ļoti vienpusīgi, primāri kā uz teoloģiskiem tekstiem, nevis kā uz tekstiem, kas ir radušies ļoti specifiskā vēsturiskā laikā un kontekstā. Atrauti no vēstures, šie teksti runā vien­pusīgu valodu, ja tie nav pilnvērtīgi izmantoti kā vēstures avoti. Arī uz Lutera sekotāja Andreasa Knopkena jeb Knopkes (ap 1468.–1539.) tekstiem neesam parau­dzījušies kā uz vēstures, kultūrvēstures pieminekļiem.

Tāpēc, runājot par to, cik mēs zinām un cik varam uzzināt par protestantisma pirmsākumiem Livonijā, nākas konstatēt to pašu, ko XIX gadsimtā atzina baznīcas un kultūras vēsturnieks Otto Ports un pēc viņa XX gadsimta 30. gados Reinhards Vitrams un Leonīds Arbuzovs: ir ārkārtīgi maz to liecību, kas ļautu mums detalizēti uzzināt, kā Livonijā risinājās notikumi XVI gadsimta 20. gados un kādas tad bija tajos iesaistīto vēstures aktieru lomas un motivācija.

Varam pat teikt, ka esam tādā pašā situācijā kā pētnieki pirms simt gadiem: mums salīdzinājumā, piemēram, ar Stras­būru, joprojām ir ļoti maz liecību par laiku starp 1520./1521. gadu un 1525. gadu, kas bija būtiskākais periods, runā­jot par reformāciju Livonijā.

Tātad kopš brīža, kad 1517. gada 31. oktobrī Martins Luters pienagloja 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm (ja vien viņš tiešām tās pienagloja), tomēr pagāja vairāki gadi, līdz reformā­cija reāli sasniedza Livoniju?  

Reformācijas sākumu mēs bieži vien datējam, tā sakot, ļoti optimistiski – tādā nozīmē, ka sakām: 1517. gadā ieradās Knopkens un Livonijā sākās reformācija. Tā tas tomēr nav.

Ja sākam stāstu par sākumu, 1517. gada 31. oktobris tiešām ir vēsturisks datums, vispārināti to attiecinot arī uz Livoniju vai jebkuru citu vietu, kur tuvākā nākotnē tolaik aizsākās reformācija. Disputācija par Lutera 95 tēzēm, tātad akadēmisks strīds par to, kāpēc indulgen­ces nav savienojamas ar kristieša patiesu grēka nožēlu un Romas baznīcas garīga­jiem uzdevumiem, notika 31. oktobrī Vitenbergas Universitātē.

Vai tēzes tika pienaglotas? Šodien mēs atradīsim retus zinātniekus, kas nekritiski ticētu šim mītam vai stāstam par mūku ar āmuru un naglām, kurš visiem par spīti enerģiski pienaglo savas tēzes pie baznīcas durvīm.

Toties šodien diezgan droši varam teikt, ka tā tiešām bija akadēmiska saruna, kurā piedalījās šaurs personu loks, teoloģijas profesori. Martins Luters tajā brīdī, iespējams, bija visai neuzkrītoša personī­ba tajā ziņā, ka nebija pateicis vai izdarī­jis neko tādu, kas viņu izceltu kā līderi, spītnieku vai revolucionāru. Tajā brīdī viņš prezentēja vienu teoloģisku tēmu, iespējams, pats neapzinādamies, kādas sekas ar šo tekstu, ar šīm idejām radīs.

Ja mēs palūkojamies, kādas bija sekas, tad, kultūrvēsturiski raugoties, cita starpā pārsteidz šī notikuma atcerēšanās feno­mens – mīts par tēzēm, pienaglotām pie baznīcas durvīm, kas radies XVI gadsimta pašā nogalē. Pavisam droši šis mīts vai stāsts publicitāti piedzīvoja 1617. gadā, kad tika iespiesta brīnišķīgi ilustrēta liela formāta skrejlapa, atzīmējot 1517. gada notikumu. Šī skrejlapa rādīja Saksijas kūrfirsta Fridriha Gudrā sapni. Šajā sapnī cita starpā bija attēlots Luters kā augustī­niešu mūks, kurš, pieejot pie Vitenbergas baznīcas durvīm, nevis ar āmuru pienag­lo tēzes, bet gan ar milzīgu, pārdimensio­nāla izmēra spalvu uz šīm durvīm raksta.

Protams, tā ir alegorija par to, kas šis notikums bija kļuvis sabiedrības uztverē 100 gadu vēlāk – šī spalva caururbj lauvas galvu, kurš, aizmugurē saslējies, lūkojas notiekošajā. Ar lauvu tika domāts pāvests Leo X, kurš kā katoļu baznīcas galva 1518. gadā bija spiests rīkoties.

Nebija interneta, tāpēc vesels gads pagāja. 

Nevis tāpēc, ka nebija interneta, bet tāpēc, ka pāvests saprata – ir noticis kaut kas tāds, kur baznīcai ir jāiejaucas. Atgrie­žoties pie skrejlapas, lauvas galvas caur-urbšana nozīmēja, ka katoļu baznīca šajā ideju cīņā zaudē. Kad šajā skrejlapā Luteram prasa, kas tad ir spalva, ar kuru viņš raksta, Luters atbild, ka tā ir spalva no Bohēmijas zoss. Ar šo zosi tika domāts Jans Huss (1369–1415), Lutera priekštecis dumpīgumā: viņš sprediķoja tautas valodā un gribēja reformēt baznīcu, pārmeta Romas baznīcai laicīgumu, greznību un izšķērdību, prasīja pārskatīt arī teoloģiskus jautājumus. Husam nepaveicās, Konstan­ces koncilā viņam kā ķecerim tika pie­spriests nāvessods, kas 6. jūlijā tika izpil­dīts.

Luters simt gadus vēlāk jutās kā Husa adepts, atdarinātājs. Viņš gribēja iet tālāk, bet pats šādu savu lomu, iespējams, saprata tikai pēc vizītes Romā 1518. gadā. Tāpat iespējams, ka ideju par to, ka viņš iet Jana Husa pēdās, Luteram pameta Romas katoļu baznīca. Ap 1520. gada jūniju bija skaidrs, ka Romai ir jārīkojas – Luters nebija gatavs atteikties no savas maldu mācības, kā toreiz tika nosaukti viņa uzskati par grēku un grēku nožēlu, par indulgencēm, par to, vai pāvests un baznīca var atlaist cilvēkam grēkus. Luters apgalvoja, ka grēkus cilvēkam var atlaist tikai Dievs. Baznīca cilvēkam var atlaist tikai baznīcas pašas uzliktos sodus grēku sakarā, ne vairāk.  

Ar šādiem uzskatiem Luters, protams, diskreditēja Romas katoļu baznīcas un pāvesta autoritāti. No Romas katoļu baznīcas perspektīvas raugoties, tā bija nepieļaujama situācija.

Baznīca pati bija ieinteresēta veikt reformas agrāk vai vēlāk, ātrāk vai lēnāk. Luters ar saviem uzstādīju­miem bija tam pilnīgi nepiemērots. 1520. gada 15. jūnijā Romas kūrija publiskoja pāvesta bullu Exurge Domine, ar kuru tika nolādēts Luters līdz ar savām idejām, tēzēm un atbalstītājiem, ja tie neatteiksies no saviem maldiem. Exurge Domine nozīmē "Saslienies, Dievs!". Saslienies pret visu šo, kas ir nepieņemams, slikts, saslie­nies pret apgriezto pasaules kārtību, kuras vēstnesis lielā mērā bija Martins Luters ar savām 95 tēzēm!  

Lielākais skandāls slēpās apstāklī, ka drīz pēc Lutera tēžu disputācijas Vitenber­gas Universitātē Ādams Petri Bāzelē tajā pašā 1517. gadā tās iespieda nelielā brošūriņā. Ar iespiedtehnikas palīdzību tēzes ieguva milzu publicitāti, tika iespies­tas atkārtoti. Lai gan tās bija latīņu valodā, lasītāju netrūka.

Mērķauditorija bija, kā šodien teiktu, akadēmiskā sabiedrība – mācīti teologi. Svētās Romas impērijas teritorijā valdošais noskaņojums bija par labu reformām, tikai neviens īsti nezināja, kā tās veikt. Bija arī skaidrs, ka no Romas katoļu baznīcas puses motivācija refor­mām bija drīzāk mērena. Tanī pašā laikā tā praktizēja, kā šodien teiktu, indulgenču tirdzniecības mārketinga politiku. Tas bija ļoti svarīgs ekonomisks instruments, kas palīdzēja risināt cita starpā daudzus sāpīgus saimnieciskus jautājumus. 

Visu Egīla Zirņa sarunu ar Andri Levanu lasiet žurnāla SestDiena 3.-9. novembra numurā!

Top komentāri

jā gan
j
Ir diezgan nesmuki, kad viens neticīgs cilvēks uzdodas par ekspertu ticības lietās, otra (Ramona) kaunina citus par to, ko pati nezina, trešais prasti lamājas, komentos jau bēdīgi slavens ar "idiotšovmeņu"lamām un prastu gānīšanos. Neviens nespiež ticēt tiem, kuri negrib ticēt, neviens nespiež Ramonai iet uz baznīcu. Tā ir viņas izvēle, tikai nevajag spriest par to, ko pati nezina. Tas nav smuki.
Edge
E
Sponsori Luteram bija iespaidīgi, ja jau ar pašu Romas pāvestu varēja spēkoties. Augļotāju-banķieru biznesmeņi tomēr bija gudri vīri, spēja saskatīt Lutera spējas graut un lauzt (politkorekti - reformēt) un atpelnīja ieguldīto ar uzviju.
neticības absurdi
n
Te par Dievu un ticību, par Kristus Baznīcu grib spriest 2 nabaga cilvēki, viens no kuriem ir neticīgs, bet otra faktiski noliedz Kristus vārdus. Labāk juns būtu spriest par to, ,ko zināt, nevis par to, ko nezināt. Un kurš te ir sektants? vai tas cilvēks, kurš tiešām ir rūpīgi lasījis Evanģēliju, nevis pseidogudri uzstājas par jautajumiem, kurus nezina un nesaprot? Nolamāt nav māksla, īpaši par to, ko paši nezina.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Lai rūķiem ir, kur dzīvot

Ziemas pasaka ar Gaujas rūķiem met daudzus tiltus – pāri upei, cauri gadsimtiem, uz sirdīm. Joki un ampelēšanās te sakņojas senās biedrošanās tradīcijās, kas zemnieku saimniecību Lielkrūzes ceļ ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata