Lai arī no pirmā acu uzmetiena tas varētu šķist dīvaini, šo rakstu vēlos sākt ar atsaucēm uz mūsu valstī pašlaik apgriezienus uzņemošo izglītības reformu. Skola 2030 projektā noteikts, ka skolās jāmāca šādas caurviju prasmes: kritiskā domāšana un problēmrisināšana, jaunrade un uzņēmējspēja, pašvadīta mācīšanās, sadarbība, pilsoniskā līdzdalība un digitālās prasmes. No šīm caurviju prasmēm varbūt tikai pēdējo ir grūti attīstīt komandu sporta veidos, bet pārējām – sports ir kā radīts. Lai piedod sporta karaliene vieglatlētika, bet bumbiņu mešana, skriešana pa apli vai tāllēkšana diez vai būs visefektīvākie paņēmieni, kā mācīties, piemēram, sadarbību vai jaunradi, vai pilsonisko līdzdalību. Vislabāk to var izdarīt komandu sporta veidos, kuros viss nenotiek pēc iepriekš skaidri zināma scenārija un situācijas mainās ātri un neparedzami, liekot sekunžu desmitdaļās pieņemt pareizos lēmumus. Lūk, tieši tāda ir daudzpusīga izglītošanās mūsdienu mainīgajā pasaulē!
Šī gada maija pēdējās dienās man bija iespēja klātienē apmeklēt vislielāko starptautisko futbola nometni, ko ik gadu rīko kādas lielvalsts gāzes kompānija. Football for Friendship (F4F) jeb Futbols draudzībai ir ikgadējs futbola festivāls 12 gadu veciem bērniem no visas pasaules. Dažādu rasu, reliģiju, tautību bērni ar dažādu veselības stāvokli tiek savākti vienkopus, sadalīti komandās un izrauti no savas komforta zonas. Katrā komandā ir vismaz pa vienai meitenei vai vienam bērnam ar kustību traucējumiem. Nevienā komandā nedrīkst būt vienas valsts pārstāvju. Tā bērni tiek mudināti meklēt kopīgu valodu burtiskā un pārnestā nozīmē ar citu kultūru pārstāvjiem. Un katrai komandai kvalificēta trenera vadībā ir dots uzdevums spēlēt futbolu tā, lai sevī iemiesotu vislabākās cilvēcīgās īpašības.
Šogad nometni apmeklēja arī trīs puiši no Latvijas, kuri ikdienā trenējas Rīgas klubā Ranto. Jau pats ceļš uz Madridi vien puišiem bija īsts piedzīvojums, jo viņiem šis bija pirmais lidojums ar gaisa kuģi. Tāpēc pirmajā reisā puikas bez pieaugušo skubinājumiem nolika savus viedtālruņus malā un uzmanīgi vēroja apkārt notiekošo. Varu tikai iztēloties, kāds piedzīvojums bija lidošana bērniem no trūcīgākām valstīm. Tieši sadalīšana atsevišķās komandās mūsu puišiem bija vislielākais pārbaudījums. Valodas barjera, nedrošība svešu vienaudžu priekšā, Spānijas karstums un mitināšanās milzu platības nometnes mājiņā ar citu valstu pārstāvjiem – tas viss sākumā lika justies kā no laivas izmestiem.
Dažs labs puika pirmajā vakarā tika pat manīts birdinām asaras, lai gan savā Rīgas pagalmā viņš esot pārgalvīgs brašulis ar barveža pazīmēm. Patiesībā jau tīri ikdienišķa situācija, sastopama teju katrā ārpusskolas nometnē. Biklums un nedrošība sākumā, bet vēlāk – nodibinātas ciešas draudzības saites un skumjas šķiršanās. Tikai šoreiz visu vēl paspilgtināja valodu barjera un kultūras atšķirības. Kad jautāju Artjomam, Dāvidam un Ruslanam par nometni, atbildēs saņēmu lakoniskas frāzes. "Forši", "normāli", "patika"... Taču ikdienā viņu mirdzošās acis bija krietni daiļrunīgākas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2. -8. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!