Skotlendjarda arhīvos šī lieta ieguva nosaukumu Vaitčapelas slepkavības. Pirmā no tām datēta ar 1888. gada 3. aprīli, bet beidzamā – ar 1891. gada 13. februāri. Visus šos noziegumus vienoja ne tikai samērā mazais attālums starp to pastrādāšanas vietām, bet arī tas, ka nogalinātās bija vieglas uzvedības sievietes, bet paši noziegumi bija izdarīti īpaši nežēlīgi, liekot izmeklētājiem domāt, ka slepkava (vai slepkavu grupa – arī šāda versija tikusi izskatīta) vēlējies upurim sagādāt pēc iespējas vairāk ciešanu. Kā norāda History.com, ir maz ticams, ka visas šīs 11 slepkavības patiešām pastrādājis viens un tas pats cilvēks, taču piecos gadījumos (tie fiksēti laikā no 1888. gada 31. augusta līdz 9. novembrim) nozieguma rokraksts patiešām ir ļoti līdzīgs.
Neviena no slepkavībām tā arī netika atklāta, lai gan Skotlendjards to izmeklēšanā ieguldīja milzīgus resursus un mobilizēja pašus labākos un izmanīgākos detektīvus. Slepkavības plaši aprakstīja ne tikai britu laikraksti – par maniaku, kurš plosās naksnīgajā Londonā, bija informēti arī lasītāji daudzās citās pasaules valstīs. Pateicoties avīzēm, slepkava ieguva palamu Džeks Uzšķērdējs, jo ar šo vārdu bija parakstīta viena no it kā paša noziedznieka sūtītajām vēstulēm, kas lielā skaitā pienāca ne tikai avīžu redakcijās, bet arī policijas iecirkņos.
UPURIS GRAUSTU RAJONĀ
XIX gadsimta nogalē Vaitčapela bija apkaime, kurā daudzmaz nodrošināti londonieši centās neieklīst pat dienas laikā, par nakts stundām nemaz nerunājot, raksta All About History.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 31. marta - 6. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!