Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +28 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 27. maijs
Loreta, Dzidra, Gunita, Dzidris

Būt blakus un rūpēties

Pavisam nejauši 2017. gadā Linda Penēze vietnē Facebook ieraudzīja kāda Bērnu slimnīcā esoša mazuļa mammas ierakstu ar lūgumu ziedot rotaļlietas un citu nepieciešamo bērnunama bērniņam no blakus palātas, kurš ārstniecības iestādē bija pavisam viens. Šī ziņa deva ierosmi iniciatīvai Lielas rūpes par mazajiem, kas nu jau vairāk nekā sešus gadus nodrošina auklīšu pakalpojumus mazuļiem, kuri dažādu iemeslu dēļ slimnīcā ārstējas vieni, bez pavadošā pieaugušā

Visbiežāk Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) Rīgā vieni, bez klātesoša pieaugušā tuvinieka, ārstējas bērniņi no aprūpes centriem, audžuģimenēm vai daudzbērnu ģimenēm, kuras dažādu iemeslu dēļ nevar nodrošināt personu, kas pastāvīgi atbalstīs mazo sirdzēju. Lielu rūpju par mazajiem auklīšu galvenais uzdevums ir būt līdzās bērnam un darīt visu to, ko parasti dara ikviens mīlošs vecāks, esot blakus savam bērnam slimnīcā, – gan atbalstīt emocionāli, rotaļāties, samīļot un sniegt drošības sajūtu, gan veikt ikdienas aprūpi, nodrošinot bērna pamatvajadzības, kas saistītas ar higiēnu, ēdināšanu u. c. Auklītes arī pavada mazos pacientus uz procedūrām un ir līdzās, kur tas atļauts, bet ar tiem bērniņiem, kuri drīkst iet ārā, dodas pastaigās. Auklīšu atbalstu saņem visu vecuma grupu BKUS pacienti – no priekšlaikus dzimušiem mazulīšiem līdz pat astoņpadsmitgadniekiem.

NEJAUŠA ZIŅA FEISBUKĀ

"Kad 2017. gadā pamanīju ziņu par bērnunama mazuli slimnīcā, pirmo reizi uzzināju, ka šādas situācijas vispār ir iespējamas, turklāt notiek diezgan bieži. Kā jau dažkārt gadās, arī man toreiz likās: gan jau kāds cits kaut ko izdarīs, kaut kā atrisinās. Pēc izglītības esmu kultūras pasākumu menedžere, man nav pieredzes ne sociālajā, ne medicīnas jomā, un šķita, ka es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš spēs kaut ko mainīt. Taču doma un sāpe par šo manī palika, līdz pavisam dīvainā datumā – 31. augustā, dienu pirms mācību gada sākuma, – tomēr sirds bija pilna. Facebook ierakstā uzrunāju savus sekotājus un pārējos, kuriem šī problēma sāp un kas vēlētos pievienoties un kopīgi rast risinājumu. Šim ierakstam bija neparasti liela rezonanse, biju pārsteigta – vairāk nekā tūkstotis cilvēku ar to bija dalījušies un komentējuši, arī ļoti daudz vēstuļu saņēmu. Sapratu: publiski esmu pateikusi, ka gribu kaut ko darīt, un vairs nevaru atkāpties! Sekoja praktiska darbošanās, lai ideju īstenotu – tikšanās ar slimnīcas pārstāvjiem, plānošana –, līdz 2018. gada 5. februārī pirmā auklīte devās uz BKUS pie pirmā bērniņa," atceras Lielu rūpju par mazajiem vadītāja Linda Penēze.

Mēģinājumi īstenot līdzīgas iniciatīvas esot bijuši arī iepriekš, taču netika līdz galam realizēti, tādēļ no slimnīcas puses bijusi diezgan liela skepse. Taču Linda bija sagatavojusi plānu, kā ideju īstenot praktiski – ka būs auklītes, cik viņu varētu būt, cik tas varētu izmaksāt u. tml. Veiksmīgi sakrita arī laiks, kad uzņēmums Latvenergo bija izsludinājis projektu konkursu sociālajā jomā. "Atbildām vienai no kategorijām, kurā varēju startēt ar šo ideju, uzrakstīju projektu, saņēmām no visiem pieteikumiem vislielāko finansējumu, tajā gadā tie bija 23 tūkstoši eiro. Arī projekta komanda izveidojās organiski. Bija cilvēki, kuri pēc mana Facebook ieraksta vēlējās iesaistīties un palīdzēt ar saviem pakalpojumiem, – juristi, kas pakonsultēja, kā labāk kārtot ar juridiskām niansēm saistītos jautājumus, bija, kas ar idejām apmainījās, ieteica auklīšu apmācības. Protams, projekta izveide risinājās, sadarbojoties roku rokā ar slimnīcu, jo bija svarīgi, lai idejas būtu maksimāli palīdzošas pacientiem un integrējamas slimnīcas darba ikdienā. Lielākās bažas bija par ilgtspējību, jo sākuma entuziasms jau mēdz ātri apsīkt. Taču nu jau vairāk nekā sešus gadus darbojamies!" priecājas Penēze.

IZTIEK NO ZIEDOJUMIEM

Projekts Lielas rūpes par mazajiem juridiski darbojas biedrības Latvijas kristīgā alianse bāreņiem paspārnē. Aliansei ir dažādi projekti, šis ir viens no tiem – ar atsevišķu bankas kontu un patstāvīgu darbošanos. Finansējuma avots ir ziedojumi, kas nāk gan no privātpersonām, gan uzņēmumiem. Tomēr pastāvīgu atbalstītāju esot maz, pārsvarā ir vienreizēji ziedojumi. Cik iespējams, Penēze piesaista finansējumu ar projektu palīdzību. Tas neesot viegli, jo Latvijā ir maz atbalsta šāda veida iniciatīvām. Līdz šim dāsnākais atbalsts saņemts jau minētajā uzņēmuma Latvenergo projektu konkursā, kā arī no AS Latvijas valsts meži, taču šie uzņēmumi vienu un to pašu projektu neatbalsta vairāk par vienu reizi.

"Es neko jaunu nevaru uzrakstīt, jo man galvenokārt vajadzīgs atalgojums auklītēm. Mēs sniedzam auklīšu pakalpojumu arī vecākiem, kuri BKUS ir blakus saviem bērniem ar ļoti nopietnām slimībām. Tas ir neliels darbības virziens, kur saņemam Eiropas Savienības projekta finansējumu caur slimnīcu, sniedzot šo auklīšu pakalpojumu konkrētas kategorijas vecākiem," norāda Penēze. Pirmo reizi darbības sešu gadu laikā šogad saņemts arī vienreizējs finansējums no Labklājības ministrijas – 5000 eiro. "Protams, uz kopējām gada izmaksām skatoties, summa ir neliela un nosedz aptuveni viena mēneša kopējās izmaksas, bet tomēr novērtēju, tas ir patīkams žests un solis sadarbības virzienā."

Ikdienā iniciatīvas ietvaros darbojas sešas auklītes, strādājot desmit maiņu mēnesī no pulksten 8 rītā līdz 20 vakarā. Protams, kāda aiziet, kāda nāk klāt, ir situācijas, kad slimnīcā atrodas vairāk bērniņu un auklīšu darba roku pietrūkst. Tad attiecīgi vai nu organizācija pati, vai slimnīcas personāls izvēlas, kuram bērniņam visvairāk auklīšu atbalsts vajadzīgs. "Ja slimnīcā ir bērniņš no bērnunama un vēl kāds bez atbalstoša pieaugušā klātbūtnes, tad bērnunama mazuļa aprūpe ir prioritāra. Apzinos, ka tur, kur ir vecāki, situācijas ir savādākas. Protams, vecāki ir ļoti dažādi, un dažkārt nav loģiska pamatojuma, kādēļ neviens no ģimenes vai citiem tuviniekiem pie bērniņa uz slimnīcu nenāk, taču bērnunama bērniem nav neviena, kas tiešām varētu atnākt, ikdienas režīmā personālam parasti nav šādu iespēju," paskaidro Penēze.  

NODROŠINA APMĀCĪBAS

Lai kļūtu par Lielu rūpju par mazajiem auklīti, nav vajadzīga medicīniskā vai pedagoģiskā izglītība, taču jābūt izpratnei un vēlmei strādāt ar bērniem, sirsnībai un emocionālai stabilitātei.

Jau sākotnēji projekta pārstāvji ar BKUS vienojušies, ka auklītēm nepieciešamasdivas pamatapmācības. Viena no tām ir bērnu aprūpes pamati, kur auklīte iegūst aukles sertifikātu valsts akreditētā programmā, kas apliecina, ka viņa ir pilntiesīga aprūpēt bērnu. Otra mācību programma ir Kompetenta emocionāli traumētu bērnu aprūpe. "Tā ir, manuprāt, svarīgākā. To iziet centrā Tilts, bet Latvijas kristīgā alianse bāreņiem Latvijā programmu adaptējusi no ASV. Viņi apmāca arī skolotājus un citus profesionāļus, kuri strādā ar bērniem, kas auguši nelabvēlīgos apstākļos. Visi šie bērni, kāds vairāk, kāds mazāk, bet diemžēl ir piedzīvojuši emocionālas traumas. Apmācība dod izpratni par to, kas notiek ar bērnu, un no zinātniskā skatpunkta izskaidro, kā mainījusies emocionāli traumēta bērna smadzeņu darbība. No mīlošā ģimenē auguša bērniņa mēs attiecīgā situācijā sagaidītu tādu reakciju, uz kuru traumēts bērns nemaz nav spējīgs. Programma sniedz praktiskus ieteikumus, kā krīzes situācijas pārvarēt, kā izprast bērnu uzvedību un kā uz to reaģēt. Un, protams, kas attiecas uz slimnīcu, tad auklītēm jāapgūst arī medicīniskās drošības noteikumi un noteikumi katrā nodaļā, kurā auklīte strādās," atklāj Lielu rūpju par mazajiem vadītāja. Viņa pati par auklīti nestrādā, taču zina visus aktuālos stāstus un emocionāli atbalsta auklītes.

Katru dienu ir obligātās atskaites – auklītei jāatsūta audioziņa, kurā viņa pastāsta par praktiskajiem aspektiem, kas saistīti ar nostrādāto maiņu, un emocionālo pusi – gan priecīgo un iedvesmojošo, gan bēdīgo un grūto. Svarīgi, lai emocijas nekrājas. Reizi mēnesī visām auklītēm ir arī supervīzija psiholoģijas speciālista vadībā.

Darbs ir emocionāli prasīgs, jo slimnīcā ārstējas bērni ar dažādas sarežģītības pakāpes veselības problēmām. Kādam ir akūta slimība, no kuras mazais pilnībā izveseļosies, taču diemžēl netrūkst arī smagu diagnožu. "Manuprāt, mūsu darba smagākā puse un vienlaikus augstākā pilotāža – auklītes ir bijušas blakus diviem bērniņiem viņu aiziešanas brīdī. Ja nebūtu iespējas auklītēm būt klāt, tad bērniņš būtu bijis pavisam viens. Pasaulē ierodamies, piedzimstot no mammas, un vajadzētu arī būt tā, ka brīdī, kad cilvēks dodas aizsaulē, viņš nav viens," ir pārliecināta Penēze.

ĪSTAIS AICINĀJUMS

Dace Kluša un Inese Meijere ir vienas no Lielu rūpju par mazajiem auklītēm ar ilgāko darba stāžu – Dace projektā darbojas jau sešus gadus un gan aprūpē bērniņus, gan strādā par projekta vadītāju. Viņas pārziņā ir auklīšu maiņu grafiks un citi organizatoriski jautājumi. Savukārt Inese par auklīti strādā četrus gadus. 

"Iepriekš ilgstoši strādāju valsts pārvaldē, taču sapratu, ka vairs negribu tur ieguldīties, jo savu resursu esmu izsmēlusi, un mērķtiecīgi sāku meklēt darbu ar bērniem, jo savulaik jau biju strādājusi bērnudārzā un zināju, ka man darbs ar bērniem liekas īpaši jēgpilns. Facebook pamanīju Lindas ierakstu par šo iniciatīvu, un toreiz viņa tieši meklēja auklīti. Tā nu joprojām esmu šeit," pastāsta Dace.

Līdzīga pieredze arī Inesi atveda uz Lielām rūpēm par mazajiem – vairākus gadus nostrādājusi ar aviāciju saistītā uzņēmumā, pēc otrā mazuļa piedzimšanas viņa vēlējās mainīt darbības jomu. Sākumā darbojusies BKUS Vecāku mājā kā brīvprātīgā, bet tad uzzinājusi par auklīšu iniciatīvu un pieteikusies.

Nedēļā auklītei ir divas trīs maiņas no rīta līdz vakaram. Pa nakti bērnus aprūpē slimnīcas personāls. "Ja ir īpaši gadījumi un skaidrs, ka, piemēram, zīdainītim auklītes klātbūtne ir vajadzīga vai mūsu pašu sirds aicinājums ir palikt pie viņa pa nakti, tad mēs, aukles, pašas sazināmies savā starpā un sadalām arī nakts maiņas, bet tas notiek diezgan reti. Sākotnēji gan šis tika plānots kā diennakts pakalpojums, bet laika gaitā sapratām, ka tomēr mērķtiecīgāk ir virzīt auklītes enerģiju un spēku tieši uz dienas stundām, jo naktī lielākā daļa bērniņu tomēr guļ. 

Maināmies, un vienu bērniņu viņa slimošanas gaitā aprūpē vairākas auklītes, jo mūsu resurss ir jāatjauno laiku pa laikam. Jābūt uzmanīgām pret savu enerģiju, jo darbs ir emocionāli prasīgs. Tomēr mēģinām iet pie viena bērniņa maksimāli vienas un tās pašas auklītes, lai viņam nebūtu katru dienu jauns cilvēks. Rēķināmies, cik jūtīgs ir bērniņš un kura auklīte šo bērniņu labāk pazīst, ar kuru veidojas ciešāks kontakts," ikdienu iezīmē Dace.

KATRS SAVĀ RITMĀ

Vai vieglāk strādāt ar zīdainīšiem vai lielākiem bērniem? Auklītes skaidro, ka tas neesot viennozīmīgi atbildams, jo jāaprūpē ir dažādi bērniņi. Vienubrīd mēdz būt, ka ir tikai padsmitgadnieki un citreiz – tikai zīdainīši, tai skaitā priekšlaikus dzimuši mazulīši, kuri sver knapi divus kilogramus. "Ar mazulīšiem darboties šķietami ir harmoniskāk, tur ir specifisks dienas ritms, taču daudz kas atkarīgs no bērniņa veselības stāvokļa – ir tādi, kuriem nav viegli, un tad arī auklītei ir grūtāk," uzskata Inese.

Gadās aprūpēt zīdainīti, kurš jau saņēmis no mātes kādu atkarību un cīnās, un tas jau ir citādi, nekā aprūpēt bērniņu ar akūtu slimību, kura tiks izārstēta. Ir arī bērniņi, kuri atrodas paliatīvajā aprūpē – guļoši, arī ar garīgās attīstības traucējumiem. "Katrs bērniņš prasa pilnīgi citādāku resursu no auklītes. Ir dienas, kad – jā, ir grūti. Ļoti svarīga ir sadarbība ar slimnīcas personālu, lai auklīte saprastu, kā vislabāk bērniņam palīdzēt," piebilst Dace.

No bērna veselības stāvokļa un vecuma arī atkarīgs, kāds ir dienas ritms. Zīdainīšiem nodaļā ik pa trim stundām ir apkope – ēšana, pampera mainīšana, temperatūras mērīšana –, un diena tādā ritmā arī paiet. Tikmēr cits ir pieslēgts pie aparatūras, ar dažādiem vadiem apkārt, vēl cits atrodas inkubatorā, bet ir arī tādi, ar kuriem var iziet āra pastaigās. Jāatceras, ka zīdaiņiem un mazuļiem nepieciešami arī pieskārieni, ķermeņa kontakts, siltums. Tā auklītes aprūpē vienu dienu var būt skrienošs trīs četrus gadus vecs mazulis, bet citu – kāds guļošs bērniņš, kuram vajag mieru, masāžu, kādu pieskārienu, mūziku. Vai pusaudzis, kurš visu noraida un neko negrib, un tai pašā laikā labi redzams, cik ļoti viņam ir vajadzīga uzmanība, labvēlīga klātbūtne. Kāds atkal atgūstas pēc negadījuma un mācās staigāt no jauna, un ir jāiegulda daudz enerģijas, lai motivētu un emocionāli atbalstītu, atrastu pamatojumu, kāpēc jācenšas un grūtības jāpārvar.

JĀDOMĀ ARĪ PAR SEVI

"Šis darbs ir sirds aicinājums, un, ja tas ir, tad atrodas arī veids, kā grūtības pārvarēt, kā sevi savākt un kā nokoncentrēties uz pašu būtiskāko – cilvēcisko mīlestību, ticību labajam, ko tu vari dot bērnam. Dodot enerģiju, mēs to saņemam atpakaļ, jo citreiz pēc it kā grūtas maiņas enerģijas ir divreiz vairāk nekā no rīta, jo ir gandarījums, ka esi bijis blakus, esi bijis drošības sala, mierinātājs mazajam cilvēkam," teic Dace.

Auklītei jābūt arī lielai iekšējai sakārtotībai, lai nebūtu tā, ka pati nespēj ar sevi tikt galā un tāda ej pie mazajiem pacientiem – jāmāk nodalīt savas nebūšanas un nākt uz darbu ar tīru prātu un atvērtu sirdi. Jāprot arī nepaņemt līdzi uz mājām pārdzīvojumus un domas par to, kas noticis maiņas laikā slimnīcā. Inese atklāj, ka tas nemaz neesot vienkārši, taču viņa cenšas sev atgādināt, ka viena cilvēka spēkos nav izglābt visu pasauli – viņa slimnīcas bērniem var dot tikai to, ko var konkrētās darba dienas ietvaros, cerot, ka tas bērnam ir patiešām palīdzējis. Viņai palaist vaļā domas par darbu un rast mieru palīdz aukstās peldes, sports, elpošanas vingrinājumi un meditācijas. Taču darbs Inesei licis pārskatīt savu vērtību sistēmu, mudinājis noformulēt būtiskāko dzīvē.

Savukārt Daces aizraušanās ir mūzika, joga, būšana dabā: "Galvenais ir ļoti apzināti atrast laiku, kuru veltīt sev ārpus darba, ārpus ģimenes. Arī mūsu auklīšu kolektīvs ir atvērts, esam tuvas viena otrai un varam dalīties ar jebko teju jebkurā diennakts laikā – vai nu tie ir pārdzīvojumi darbā, vai personiskās dzīves nedienas."

"Katrai auklītei mēdz būt bērniņi, ar kuriem veidojas labāks kontakts. Pieķerties ir cilvēcīgi, taču izrunājam robežas arī ar bērniņu – ka mēs esam šeit, lai palīdzētu, lai pavadītu jauki laiku, vēlam visu labāko pēc atveseļošanās. Un palaižam ar uzticēšanos, ka pēc tam par viņu tikpat sirsnīgi parūpēsies citi cilvēki. Daudzus bērniņus esam palaidušas burvīgās audžuģimenēs, pie jaukām dzīvokļu mammām aprūpes centros. Man liekas, svarīgākais šiem grūtos apstākļos nonākušajiem bērniem ir iedot sajūtu, ka klātesoši ir labi cilvēki, ka viņi var justies droši, ir vajadzīgi, vērtīgi un mīlēti," uzsver Dace. Dažkārt auklītes arī uztur sakarus ar bērna ģimeni vai aprūpētājiem un saņem atgriezenisko saiti – foto, vēstules par to, kā viņam iet, kā izaudzis. 

Auklītes ir pārliecinātas – viņas to novērojušas darbā, un arī zinātniski pētījumi šo faktu apstiprina –, ka pozitīva, mīloša klātbūtne, emocionāls atbalsts palīdz atveseļoties. To īpaši uzsver arī BKUS jaundzimušo nodaļas ārsti – šo bērniņu aprūpē ļoti uzskatāmi redzams, cik daudz nozīmē pieskārieni, lološana.

 

CILVĒKS = VALSTS ir rakstu sērija par pilsonisko līdzdalību Latvijā, tās neizmantoto potenciālu un NVO lomu tajā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Cilvēks = valsts rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata