Tusētāju paaudze

Tas liek aizdomāties, piemēram, cik bieži savas nepiepildītās cerības, protestus par personīgu neizdošanos un sliktās sajūtas izpaužam lietās un vietās, ar kurām tām patiesībā nav nekādas vai gandrīz nekādas saistības. Taču vēl interesantāk par mēģinā­jumiem noskaidrot, kāpēc mēs kaut ko darām, ir uzzināt, kāpēc kaut ko nedarām. Šajā gadījumā – kāpēc, piemēram, tik liela daļa Latvijas pilsoņu izvēlējās nebalsot. Vai to vienmēr var norakstīt uz kūtrumu, vilšanos, "viss ir slikti" un "nekas nemai­nīsies" sajūtu? Kāpēc vienam nekas netraucē mērot kilometru simtus pāri visai Ķīnai, bet citam grūti līdz tuvākajam vēlēšanu iecirknim pāri ielai aiziet?

Jāatzīst, jo vairāk par to domāju, jo vairāk šķiet, ka tik ļoti "vienos vārtos" tas vis nav. Ja pavērosiet, pamanīsiet, cik bieži Latvijā cilvēki, pavēstot kaut ko labu, uzreiz piebilst arī ko sliktu – varbūt, lai paši nenobītos no savas veiksmes un izdošanās (galu galā – ka nenoskauž!). Ja kāds pateiks, ka nopircis jaunu auto, tad uz apkārtējo apsveikumiem, visticamāk, uzreiz atbil­dēs ar piebildi, ka, nu jā, tas tagad nozīmēs arī lielu naudu par benzīnu, pelnīt vajadzēs vairāk, strādāt ilgākas stundas, sievu vairs neredzēt… Pārspīlēju, protams, tomēr (nezinu, vai tas latviešu slavenajā mentalitātē vai kādā atsevišķā gēnā), šķiet, mums nepatīk atzīt, ka patiesībā nedzīvojam nemaz tik slikti. Ne tajā ziņā, ka treknie gadi atkal būtu sākušies. Drusku citā. Proti, ir izaugusi paaudze, kurai piedalīšanās vēlēšanās un iesaistīšanās politikā vairs nebūt nešķiet eksistenciāla; kura sevi apzinās kā daļu no rietumvalstu sabiedrības un tā arī lūkojas uz apkārtējo pasauli un tajā notiekošo; kurai patiesībā iespēju ir daudz vairāk nekā kapacitātes tās izmantot. Vai tas vienmēr nozīmē biezu sviesta kārtu un apmierinātību ar dzīvi? Nebūt ne! Un varbūt labi, ka tā – kā visiem zināms, ne jau absolūta apmie­rinātība ar savu šūpuļtīklu un banāniem, kas krīt taisni no palmas mutē, virza sabiedrību uz priekšu. Taču vērts par to aizdomāties gan tiem, kuri tagad nonākuši pie varas, atrotījuši piedurknes un nu tik gatavi baltas lapas šķirt un pāršķirt, gan tiem, kuri jau atkal sāk sūroties par "tukšpauriem, kas apkārt staigā un tādu Saeimu ievēlējuši".

Pasaules slavu jau sen guvušais diriģents Andris Nelsons cita starpā atzīst, ka reiz, pateicoties sportam, izkopis īpašības, kas viņam palīdz arī smalkajā mūzikas mākslā, – disciplīnu, uzma­nību, pateicību, cieņu un pazemību. Vismaz dažas no tām pilnīgi noteikti vērts katram sevī izkopt. Gan ievēlētajiem, gan vēlētājiem, gan tiem, kuri balsot negāja. Varbūt tas palīdzētu saprast arī "tos citus", kas tepat blakus vien ir, un neuzstāties kā vienīgajam patiesības nesējam.

"Vēlēšanu nakts dejās viņi tika saukti par tusētājiem, bet, ja atceramies, mums basketbolā bija tusētāju paaudze – individu­āli spilgtas zvaigznes, kuru komandas spēles rezultāti nesa vilšanos," tā Krūmiņš. Ko "tusētāju paaudze" apliecinās citās jomās?

Žurnāla SestDiena 12. – 18. oktobra numurā lasiet:

TUVPLĀNĀ. Mūzika man ir dzīves nepieciešamība. Latviešu radītajā mūzikā var atklāt, cik dziļa ir latviešu dvēsele, saka diriģents Andris Nelsons un stāsta arī par to, kā viņam dzīvē palīdzējis sports, un aicina latviešus saglabāt lepnumu.

PASAULĒ. Meklē populisma avotu. Desmit gadu pēc 2008. gada globālās finanšu krīzes izskan vērtējumi, ka tā ir vainojama pie populisma pieauguma Rietumos. Ir gan eksperti, kas domā, ka tas ir pārāk vienkāršots uzskats.

VĒLĒŠANAS 2018. Par uzvarētājiem un zaudētājiem. Par aizvadītajā nedēļas nogalē Latvijā notikušajām 13. Saeimas vēlēšanām gana plaši izteikušies arī ārvalstu plašsaziņas līdzekļi – par to rakstījuši gandrīz visi lielākie mediji, visbiežāk cenšoties izskaidrot, kādas izmaiņas nesīs jaunievēlētā Saeima un kāpēc pērienu dabūjusi aizejošā valdība. SestDiena aplūko spilgtākos virsrakstus un vēstījumus, kas atrodami ārzemju medijos par tikko aizvadītajām vēlēšanām Latvijā.

SestDienas SALONS. Izaicinājums demokrātijas sistēmai. Vēsturnieks Gatis Krūmiņš atceras potenciālo kaimiņbalsotāju sevī, cīņu pret interfronti, izvērtē šo vēlēšanu pārsteigumus un norāda uz politiskās elites domāšanas kļūdām.

LATVIJAI VAJAG. Latvijai vajag vēlētājus/balsotājus. 1200 kilometru reiz divi un ap 200 eiro – tāda īsumā ir Armanda Straujas 13. Saeimas vēlēšanu bilance. Viņš jau kopš 2007. gada pārsvarā dzīvo Šanhajā, taču līdz šim nav izlaidis nevienas Saeimas vēlēšanas, un arī nule kā notikušās nebija izņēmums.

KO ĒDAM. Sāls vaina un mode. SestDiena turpina rakstu sēriju par pārtiku, ko ikdienā lietojam.

Šoreiz par sāli – kādos produktos tas slēpjas, cik daudz sāļuma ir slikti, bet kad – gluži noderīgi? Vai tā dēvētais melnais sāls tiešām ir vērtīgāks, bet tas, kurš tiek uzdots par Himalajos ņemtu, tiešām nāk no kalniem un ir ar kaut ko īpašs?

KINO. Vecmāmiņa spiedze. Lielbritānijā tapusi filma, kurā Džūdija Denča spēlē slavenu spiedzi ar latviskām saknēm.

MĒNEŠA GALAMĒRĶIS. Stambula. Oktobris un novembris ir vieni no piemērotākajiem mēnešiem, kad viesoties Stambulā, ja patiešām gribas izpētīt pilsētu, ne tikai gozēties pie baseina. Tūristu pūļi vairs neveido neciešami garas rindas pie apskates objektiem, un vidējā temperatūra (apmēram 20 grādu) ir piemērota gan tam, lai sasildītos, gan garām pastaigām. Turklāt festivālu un pasākumu ziņā šis ir viens no rosīgākajiem periodiem pilsētā.

CEĻOJUMS. Autentiskās krustceles. Ne tikai nedaudz radioaktīvs spa, bet arī tornis no galvaskausiem un dažādi citi atgādinājumi par skarbām vēstures lappusēm sastopami Serbijas pilsētā Nišā un tās apkārtnē. Taču, lai iemīlētos šajā vietā, nevajag daudz – vien pirmo kumosu pildīta pipara.

Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.