SestDienas anotācijas

Klusums pirms

Ko jaunu var pateikt par Lieldienām? Šķiet, mūsdienās tās iemieso pilnīgi visu – no šokolādes olu rekordiem līdz garīguma meklējumiem un svētām atklāsmēm. Šogad tam visam nāk klāt vēl kaut kā īpaši intensīvi aizvadīti gada pirmie mēneši, kad no ziņu plūsmas un pārmaiņām pasaulē nebija iespējams izbēgt pat tiem, kas to ļoti apzināti mēģināja darīt.

17. aprīlis, 9:55

Visu meklēt sevī

Turies! – visbiežāk mēdz teikt apkārtējie, kad kādam ir grūti. Kad to dzirdat, jums negribas jautāt pretī – pie kā gan?

3. aprīlis, 15:35

Pavasaris 2025

27. marts, 17:47

Ģeopolitiskie amerikāņu kalniņi

20. marts, 10:00

Labrīt!

13. marts, 8:44

Nomierināties un mobilizēties

Varbūt cilvēce šobrīd vienkārši uzvedas kā vaļi, kuri triecas pret krastu, zaudējuši spēju orientēties un domāt skaidri un paši nesaprazdami, ka tas ir viņu ienaidnieks un nozīmēs skaidru pašnāvību. Bet var jau būt, ka tā domāt ir pārāk drūmi.

6. marts, 17:43

Labrīt SestDienā!

Latvijai visdrošākais risinājums pašreizējā starptautiskajā situācijā droši vien būtu kļūt par ASV 51. štatu, ja reiz Kanāda to negrib, lai nebūtu tā, ka nu jau vairākas latviešu paaudzes angļu valodu mācījušās velti.

27. februāris, 13:56

Trīs gadi

Cik daudz ir trīs gadi? Ja skatās lielo civilizāciju vai laikmetu kontekstā, tad it kā nekas ļoti daudz. Bet, ja, piemēram, viena cilvēka dzīvē, tad šajā laikā var paspēt pabeigt vidusskolu vai augstskolu, var pagūt pat apprecēties un izšķirties, var iesākt dzīvi no jauna, var izaugt un var pārcelties. Var ieņemt bērnu, to piedzemdēt un pat vēl ļaut tam iepazīt pirmos soļus pasaulē.

21. februāris, 12:25

Pašiem savi stāsti

Kas īsti ir piemineklis? Sastindzināts valsts / tautas atmiņu mirklis? Goda atdošana pagātnei? Atgādinājums nākotnei vai simbolisks informācijas nesējs? Un kādēļ tieši pieminekļu radīšana, pārvietošana vai iznīcināšana vienmēr raisa tik skaļas diskusijas un asus viedokļus pat to vidū, kuriem ar konkrēto objektu it kā nav nekāda sakara?

13. februāris, 15:10

Tas diedziņš ir trausls

Cik tuvu esam gatavi pielaist sev citus, cik dziļi ielaist savā dzīvē un ļaut ieskatīties dvēselē? Kad tādi cilvēki, pavisam tuvu bijušie, no mums aiziet – un nav pat svarīgi, vai vienkārši pagriežot muguru vai pavisam prom, mūžīgajos ceļos –, vienmēr paliek nospiedums. Lielāks vai mazāks. Dziļāks vai seklāks. Sāpīgāks vai ne tik ļoti. Reizēm tas ir vēl ilgi jādziedē, taču citreiz tieši otrādi – atmiņas dziedē mūs.

6. februāris, 14:09

In memoriam

Jānis Peters vienmēr ir bijis dzejnieks, arī tad, kad spēlējis citas lomas: publicistu, kultūras funkcionāru, kompartijas cekas locekli, atmodas modinātāju, "gaišo spēku", diplomātu, barinu, arī periodos, kad ir publicējis par daudz vai nerakstījis nemaz, kad paša būvētajā tautiskajā laika mašīnā ceļojis pa Latvijas pagātni, modinādams mirušos nākamības vārdā, kad politikā šķitis saistāmies ar Krievijai simpatizējošām partijām…

30. janvāris, 15:34

Tramps, Braže un Linčs

Sirreāls skaudrais reālisms vai skaudri reāls sirreālisms? Brīžam šķiet, ka tikai spēles ar šiem dažiem tik ļoti ietilpīgajiem vārdiem spēj līdz galam raksturot patlaban notiekošo uz pasaules ģeopolitiskās skatuves. Nudien nekā citādi kā par sirreālu nevar nosaukt sajūtu, klausoties tikko inaugurētā ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumos par ģeogrāfisko vietu nosaukumu maiņu vai vēlmi "spēlēt civilizācijās", pārņemot / iekarojot sev noderīgās citu valstu daļas uz planētas Zeme.

23. janvāris, 14:42