Kāpēc man to visu ļoti personīgi gribētos zināt? Jo valsts simtgadi piedzīvošu kā viena no trīsdesmitgadniekiem. Tikai jau pavisam citā laikā, citā pasaulē. Vai varbūt nebūt ne tik atšķirīgā? Kādi ir šī brīža trīsdesmitgadnieki, kādas ir mūsu bailes un stiprās puses? Ko mēs varam piedāvāt savai valstij un nākamajiem simts? Kādu realitāti zīmējam un kādu to vēlētos redzēt?
"Nav nekā mūžīga, ir tikai bezgalīgas variācijas. (..) Šī izzūdošā pasaule, kurā šobrīd mēs dzīvojam, tiks aizvietota ar citām variācijām, ar citiem cilvēkiem. Tā tas vienkārši ir, un mums tas jāpieņem,” saka igauņu režisors Marks Sosārs, kura pieredze nu jau sniedzas krietni pāri trīsdesmit gadiem. Viņam ienācis prātā uz Latviju paskatīties no pavisam īpaša skatpunkta – tā, ko mēs domājam, esot Brīvības pieminekļa pakājē. Nav pietiekami būt cilvēkam ar zāģi un cirvi, viņš vēl saka sarunā ar SestDienu un aicina neaizmirst senču koptās tradīcijas un dzīvesveidu. "Nevis spēlēt to kā spēli, bet dzīvot tajā kā realitātē."
Un viņa teiktais šajā lielās jubilejas brīdī tā pavisam tieši un īpaši saslēdzas ar mūsdienu Latviju un cilvēkiem apkārt. Ar viņu vēlmi iedvesmot un saskatīt iedvesmojošo. Nenolaist rokas grūtību priekšā un darīt. Atrast savu īsto vietu un dzīves jēgu, burtiski līdz kaulam izjūtot un sajūtot savas saknes un piederību. Vai tā mēs varam arī savai valstij iedot jaunu iedvesmu, jaunu domu lidojumu, "pagriezt" pasauli, lai arī nākamie simts ir tikpat liela garīga spēka pilni, piepildīti un cilvēciski stipri?
"Latvija man vairs nav tikai kontūra, Latvijas mērogs ir ieguvis ļoti cilvēcisku seju," saka viens no projekta Tuesi.lv veidotājiem Vilis Brūveris. Meklējot iedvesmas pilnus stāstus tieši šī brīža trīsdesmitgadnieku vidū, viņš ar domubiedriem izbraukājis visu valsti. Tas palīdzējis arī sajust Latviju kā vienotu veselumu – ar kopīgām vērtībām, uz kā balstāmies un stāvam. "Šo jauno cilvēku paaudze uzdrošinās ļauties savai sajūtai, nevis rēķināt, ka esmu patriots, man ir jābūt te," vēl piebilst Liene Zīlīte.
Vai grūtību mazums? Protams, nē. Droši vien tās ir drusku citādas, nekā bija mūsu vecākiem. Droši vien savādākas, nekā būs mūsu bērniem. Kādu upuri no mums prasa, un kādu atbildību par saviem lēmumiem esam gatavi uzņemties? Vai mums pietiks drosmes tam lielajam, kas tieši mums jāpiepilda, un būs gana pārliecības, lai spētu neizvēlēties sīko un nesvarīgo? Tā īsti to laikam varēs novērtēt tikai nākotnes trīsdesmitgadnieki pēc vēl simt gadiem. Bet ko tikmēr varam mēs? Censties būt labāki cilvēki un mīlēt sevi, apkārtējos un savu Latviju vairāk. Būt laimīgāki, lai arī visi ap mums tādi būtu. Tik vienkārši. Un sarežģīti.
Daudz Laimes, Latvija!
Žurnāla SestDiena 16.– 22. novembra numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Visi smaida pretī. Kā fiziski sajust Latviju, kur noķert iedvesmu un atrast savu īsto vietu – uz to var atbildēt Liene Zīlīte, Vilis Brūveris un Nauris Zeltiņš, kuri, filmējot visdažādāko cilvēku stāstus reģionos, nonākuši pie atziņas, ka mums vislabākais ir būt.
LAIKA MAŠĪNA. Mēs pavisam bijām 39. Kas bija valsts pasludinātāji, kāds bija viņu liktenis, un kā opera Latvijas dzimšanu aizkavēja.
TĒMA. Īpašo stāstu meklējot. Latvieši nereti ir kā tāds viens liels mazvērtības komplekss – mēģinām savā zemē izcelt lietas un vietas, kas ir "tādas pašas kā citur". Bet no tiesas lepni varam kļūt, ja meklējam un apzināmies atšķirīgo un unikālo. Viens no veidiem, kā par to stāstīt, ir UNESCO vērtību saraksti. Arī Latvijas vārds tajos parādās, un nevienam nav šaubu, ka mums ir daudz brīnumskaistu piļu, vecpilsētu un tradīciju, bet ar ko tieši mēs esam unikāli pasaules kontekstā?
TUVPLĀNĀ. Nav pieteikami būt cilvēkam ar zāģi un cirvi. Mākslai jābūt plašākai un īstākai par realitāti, ir pārliecināts igauņu režisors Marks Sosārs. Viņš uzņēmis filmu par mūsu Brīvības pieminekli un uzsver, ka Baltijā pietrūkst kino bez vārdiem.
PASAULĒ. Sadrumstalotība kā norma. Eiropas valstīs arvien sarežģītāk kļūst izveidot stabilu valdību, jo ir pieaugusi politiskā sadrumstalotība. Populistu un galēji labējo partiju popularitātes pieaugums ir tikai viens no iemesliem.
SARUNA. Mēs neesam baltrocīši. Mūziķis un latviešu mūzikas izdevējs Egīls Šēfers simtgadē cilvēkiem Latvijā novēl vairāk pašapziņas un arī izpratnes un lepnuma par savu identitāti.
CEĻOJUMS. Ar žiguli uz nekurieni. Reizēm nav jāceļo ne uz Indiju, ne Antarktīdu – vajag vienkārši iekāpt žigulī un braukt dzimtenei apkārt. Tā var gan nokļūt nekurienē, gan apstāties beidzot pie tās mājas šosejas malā, kurai visi braukuši garām un varbūt visu dzīvi domājuši, kam tā īsti celta. Garantiju, vai tiešām nokļūsiet nolūkotajā galamērķi un pa ceļam nenoplēsīsiet vienīgo sānu spoguli, protams, nav nekādu, taču pilnīgi noteikti ir skaidrs – tas būs priecīgs brauciens. Iespējams, šīs simtgades priecīgākais.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.
aitassuns
VVZ
tač