Uguns, kurā nevajag skatīties

Nu, Parīzes katedrāles degšanas laikā pārliecinājāmies, ka pirms sešiem gadiem notikušais ugunsgrēks Rīgas pilī vēl ir labā atmiņā, tika vilktas paralēles starp abām kataklizmām. Blūms jau 80. gados kļuva slavens kā arhitekts, kurš izložņājis visu Rīgas pili. Tās degšanu viņš todien būtu varējis vērot tikai televīzijā, tomēr izvēlējās to nedarīt, neskatījās arī, kā deg Notre-Dame, un SestDienai stāsta, kāpēc. 

Tev droši vien ugunsgrēks Rīgas pilī 2013. gada 20. jūnijā bija ne mazāks pārdzīvojums kā Parīzes Dievmātes katedrāles degšana? 

Pirmais ugunsgrēks kultūras piemineklī, ko es redzēju un piedzīvoju, un pats arī piedalījos tajā procesā, bija ugunsgrēks Rīgas biržas namā 1979. gada rudenī. Studējot Politehniskajā institūtā, biju Andra Ruģēna komandā, kas pētīja Rīgas pils pagrabus. Tad tika meklētas arī pazemes ejas biržā... 

Ejas uz pili? 

Nē, Ruģēnam tie bija drīzāk legalizēti apslēptas mantas meklējumi, savukārt man – senceltņu izpētes pirmsākumi. Darbodamies viņa grupā, biržu ļoti labi pārzināju, biju izložņājis visus kaktus. Degšana laikam sākās Jēkaba ielas pusē, uz robežas starp biržu un pirmo dzīvojamo māju. Tur starp namiem ir tāda trīsstūrveida kabata, kurā bija sagāztas zāģu skaidas un šādi tādi krāmi. 

Pārdzīvojums man bija baigs – stāvi ugunsgrēka priekšā un neko nevari izdarīt. Tikko biju sācis strādāt pie Klints un Plauciņa par pieminekļu sargu. Es toreiz braucu mājās no kaut kurienes un, uzzinājis, ka deg, aizskrēju uz Doma laukumu. Tur stāvēja ugunsdzēsēji ar lukturiem (bija jau vēls). Prasīju ugunsdzēsējiem, vai viņiem ir kādi ēkas plāni, vai viņi ēku pārzina. ''Neko mēs nezinām!" Tad es viņus ievedu, izvedu pa kāpnēm, parādīju, kur kas ir. Palīdzēju arī nest ārā mantas. Atceros, kā iznesām milzīgu tepiķi, liekas, Nikolaja II dāvinājumu biržai, tas bija saliets ar ūdeni, bet nebija dedzis. Pēc tam to diemžēl sapūdēja. 

Ieraugot to ugunsgrēku, man fiziski iekšā sāpēja, tāpēc atradu nodarbošanos, lai nebūtu jāstāv un jāskatās. Darīju, ko varēju, un aizgāju prom, kad jau metās gaišs, sniedziņš sniga. 

Cits ugunsgrēks, ko pats redzēju, bija XVIII gadsimta zvanu torņa nodegšana Mārtiņa kapos, es vēl manīju tos puikas, kas to bija aizdedzinājuši. Kad dega Rīgas pils, es biju mūsu laukos, Viļānos. Tad jau zināju: ja tu neesi klāt pie uguns vai tā ir daudz lielāka par tavām iespējām to ietekmēt, nevajag uz to uguni skatīties. 

Kāpēc nevajag? 

Tā tevi izdedzina. Toreiz Viļānos mani sazvanīja Zaiga Gaile: "Ārprāts, ko lai dara, Rīgas pils deg!" Teicu viņai: "Izslēdz televizoru un neskaties. Ar tavām vaimanām nekas nebūs līdzēts." Es pats arī neskatījos, kā pils deg. Tas nav vajadzīgs. Zināju, ka nodegs tik, cik ir lemts, un darīt tur neko nevar. Tur varēja brīnīties par dažām lietām – par cilvēku nespēju pieņemt lēmumus brīžos, kad tie tiešām jāpieņem. Nebija neviena, kurš pateiktu, kuri vārti ar smago tehniku jāizgāž, tad būtu varējuši nodzēst jumtu Baltajā zālē. Sētu un vārtus atjaunotu bez problēmām. Neviens nav skaļi teicis, kāpēc arī Baltā zāle izdega, lai gan diezgan daudzi saprot, kas pie tā vainīgs.   

Bet tagad par to nav jēgas runāt. Daudz trakāk bija tas, cik ilgi visas tās krāsmatas augšā nostāvēja nesavāktas, kamēr sākās kaut kāda kustēšanās. Pilnīga paralīze un apātija, bet tajās dienās diezgan daudz lija. Skāde pēc tam bija liela, lai gan tagad, ieejot iekšā, nevar pateikt, kas ir jauns, kas vecs. Jā, bēniņos uzkāpjot augšā, ir skaidrs, ka konventa nama ziemeļu korpusam viena puse jumta nomainīta, virs Svētku zāles viss jumts ir no jauna, Baltās zāles griesti jauni... Parīzē tagad pēc ugunsgrēka sāka strādāt momentā. Tas ir spilgts nācijas spēka, pašapziņas un potenciāla apliecinājums. Protams, mums nav miljardieru, kuri nākamajā dienā nežagojoties spēj piešķirt simtiem miljonu restaurācijai, turklāt it kā sacenšoties: "Viņš piešķīris simtu? Es došu divsimt!"

Francijas prezidents Emanuels Makrons esot teicis, ka katedrāle tiks atjaunota piecos gados, līdz 2024. gadam. 

Nezinu, vai šajā gadījumā Makrona pioniera solījumi ir tas labākais, ko viņš savā mūžā izdarījis. Galvenais ir nevis baznīcas atjaunošanas ātrums, bet kvalitāte. Viņš jau nesaprot, par ko runā. Nu, varbūt kultūras ministram vai vēl kādam pajautāja, cik gados to var atjaunot. Protams, to varētu izdarīt piecos gados, tomēr pašlaik vēl neviens nevar pateikt, kāda būs atjaunošanas koncepcija. Tā ir profesionāla intriga: par ko viņi vienosies? Visticamākais, ka atjaunos, tas ir, restaurēs, visu, izņemot šķērsjoma un garenjoma krustpunkta smaili, kas bija visjaunākā, uzcelta XIX gadsimta nogalē. 

Nenoliedzami, ugunsgrēks Parīzes Dievmātes katedrālē ir epohāla kataklizma. Ja baznīca nostāv astoņus gadsimtus un tad nodeg, tas kaut ko nozīmē. Rīgā tik senu jumtu nav, mūri gan ir. Jēkaba baznīcai ir XV gadsimta jumta konstrukcija. Viduslaiku Rīgas jumti izdega divos lielajos XVII gadsimta ugunsgrēkos. Izdega arī baznīcas, tikai Jēkaba baznīcai laikam paveicās, tā bija ārpusē, un apkārt tai bija kapsēta. Rīga ir degusi vairākkārt, tāpat kā daudzas Eiropas pilsētas. 

Vai tu uz kultūras pieminekļu glābšanu raugies lietišķi – jāglābj, ko var, bet, ja deg, nevajag ļauties emocijām, jo tas ir liktenis? 

Nē. Varbūt pārāk vienkāršoti izteicos par savu reakciju ugunsgrēku gadījumā. Uztveru tos ļoti emocionāli. Es tikai saku, ka tad, ja es esmu Viļānos, kad deg Rīgas pils, nemocīšu sevi, blenžot televizora ekrānā un elsojot, ka pils deg. Arī tad, kad dega Parīzes Dievmātes katedrāle, neskatījos. Tagad skatos, jo zinu, ar ko tas ir beidzies. Tajā brīdī, kad deg, man sāp, un nedomāju, ka man būtu jābojā sava veselība. Jo no bezspēcības sajūtas ugunsgrēka priekšā kaut kas iekšā cieš. Neesmu bijis Parīzes Dievmātes katedrāles bēniņos, bet zinu, ka daudzu šādu lielu ēku bēniņi ar jumta konstrukcijām iespaidīguma un arhitektūras, konstrukciju estētikas, varenības ziņā ir iespaidīgāki nekā pašas baznīcas telpas. Piemēram, Doma baznīcas zvanu torņa iekšas ir īsta koka konstrukciju pasaka, arī Rīgas Jēkaba, Aizputes Jāņa baznīcas bēniņi ir ļoti iespaidīgi. Kad mūsu birojs taisīja Pētera baznīcas kopējo vērtējumu, atceros, lai arī no vecās masīvās, varenās baroka laika jumta konstrukcijas tur vairs nekas nav palicis, arī jaunā konstrukcija ar savu ritmu, tektoniku, uzbūvi, skaidrību dod varenu iespaidu. 

Ar ugunsgrēkiem ir jācīnās, pirms tie sākušies, jo tad, kad deg, neviens nevar paredzēt, ar ko tas beigsies. Brazīlijā nodega Nacionālais muzejs ar 20 miljoniem fondu vienību. Vēsi. Kā tas XXI gadsimtā vispār ir iespējams? Tāpēc mums vispirms jādomā par to, vai visiem muzejiem Latvijā ir zibens aizsardzība, vai ir sakomplektēti un pārbaudīti ugunsdzēšamie līdzekļi, vai personāls zina, ko darīt ugunsgrēka gadījumā. Lūk, tas ir ļoti nopietni. Lai gan daudzreiz, it sevišķi baznīcās, pats esmu noklausījies: "Ko jūs mums te muļķības stāstāt? Paskatieties, mūsu baznīca stāv kalna galā divsimt gadu bez visādiem zibensnovedējiem, un nekas nav iespēris! Mēs labāk zinām, mēs te uz vietas dzīvojam, jūs no Rīgas braukājat un muļķības izdomājat, darīt jums nav ko!" Tādi tie cilvēki ir. Tā viš i.

Populārā Krievijas publiciste rakstniece Jūlija Latiņina izteikusies, ka Parīzes Dievmātes katedrālei šis ugunsgrēks nācis kā laime nelaimē, jo pirms tam tās restaurācijai bija atvēlēti tikai daži miljoni, bet nu uzreiz saziedoti miljardi. Ka tā gandrīz vai būtu vērā liekama metode, kā iegūt naudu pieminekļu restaurācijai. 

Varbūt. Mani patiešām šokē, ka katedrālē nebija nodrošināta aizsardzība pret uguni būvdarbu laikā un ka baznīca varēja tā nosvilt. Ir taču tāda tehnika, kas rada miglu, lai piesātinātu gaisu ar ūdeni un pazeminātu temperatūru, – jo, ja sāk gāzt ūdeni tieši virsū, daudz kas cits var iet bojā no tā. Kāpēc tas tur nebija uztaisīts? 

Iemesls, kāpēc katedrāle aizdegās, ir tas pats, kā dēļ būvdarbu laikā parasti izceļas ugunsgrēki. Cilvēciskais faktors, pret ko nav normatīvu. Rīgas pilī tas, cik zināms, bija fleksis muļķa rokās, Piņķu baznīcā, kurai nodega tornis (kas ir zibenīgā ātrumā atjaunots), – arī fleksis kāda rokās. 1882. gadā Pirmais Rīgas vācu teātris nodega gāzes apgaismojuma dēļ. Cits izplatīts iemesls var būt aizdedzinātāji – piromāni –, tā Brīvdabas muzejā nodedzināja Rizgu riju, tāpat kā Norvēģijā XIII gadsimta baznīcas. Arī cilvēciskais faktors. Norvēģi ieguldīja savu kultūras vērtību ugunsdrošībā milzīgus līdzekļus. 

Pārsteidzošs šādu kataklizmu sakarā ir cilvēka atmiņas īsums un vadāmība.

Ir zaudējumi, par kuriem nemēdz runāt. Otrā pasaules kara beigās mēs runājam par Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu, bet izrādās, ka vairāk nekā simttūkstoš bojāgājušo ir Tokijas bombardēšanā un ugunsgrēkā.