Mitoloģiskā un reālā vecmāmiņa. Saruna ar dramaturģi Justīni Kļavu

Kamēr kopīgi meklējam kādu brīvu solu sarunai, minu, ka šī 2018./2019. gada teātra sezona Justīnei Kļavai bijusi visai ražīga: pavisam nesen tapusi vēsturiskā stilizācija Latvieši (2019) Toma Treiņa režijā Nacionālajā teātrī un sadarbībā ar režisori Paulu Pļavnieci veiksmes stāsta pretmets Tas, ko mēs dzirdējām (2019) Daugavpils teātrī; pērn Gada izrādes titulu ieguva Ingas Tropas teātrī Dirty Deal Teatro iestudētais Dvēseļu utenis (2017), kura dramaturģisko skeletu un miesu veidojusi Kļava. Konceptuālo Dvēseļu uteni par vēsturiskās atmiņas iekustinātajiem vārdu kautiņiem, diskusijām un spoguļošanos jaunākās paaudzēs var saukt arī par Kļavas rokraksta ex libris. Nereti viņas darbu centrā ir ģimenes vai dažādas paaudzes, kas tiecas vienoties par pagātni, lai vieglāk dzīvotu šodienā.

Sarunas vietu izvēlamies kopīgi – iekārtojamies vienā no Vērmaņdārza estrādes soliem, vairāku metru attālumā no parkam uzticīgajiem šahistiem un sievām ar košummaisiņiem. Kļava stāsta, ka gan Dvēseļu utenis, gan topošā izrāde Vecmāmiņu valsts dzimusi sarunās. Tam sekojusi konteksta izpēte, nonākot arī līdz pētnieciskā centra Re:Baltica pētījumam Veco ļaužu zeme. Tajā prognozēts, ka 2030. gadā puse Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par 50 gadiem. Pakāpeniska sabiedrības novecošanās problemātika nav attiecināma tikai uz Latviju – tā skar faktiski visu Rietumeiropas kultūrtelpu. Un tam līdzās arī paaudžu priekšstatu un stereotipu uzslāņojumi, eidžisms jeb vecuma diskriminācija un vecuma nepiekāpība. Jaunajā izrādē kompilēti tās veidotāju dokumentālie stāsti, personīgās atmiņas un sarunas ar pašu vecmammām, bet pamatu tām veidos sociālekonomiskais un demogrāfiskais fons. Vecvecāku kā padomdevēju arhetips, pēc Kļavas domām, pārlauzts. Par to arī ir izrāde Vecmāmiņu valsts – sākot ar deminutīvu lietojumu, ēdot ābolmaizi virtuvē, un mitoloģiskajām un reālajām vecmāmiņām uz krēsliņiem pagalmos, atmiņām par palīdzīgu roku un garajām telefonsarunām, tramīgi soloties atbraukt ciemos. Un par paaudžu sarunāšanos, izmantojot teātri kā sociālo instrumentu.

Izrādes nosaukumā ietverts vārds "valsts". Vai uzskati, ka vecmāmiņas un to loma sabiedrībā ir res publica jeb kopējā lieta? Vai tomēr vecākas paaudzes ir autonomi dzīvojoša sabiedrības daļa?

Nosaukums ir aizgūts no Re:Baltica 2017. gada pētījuma Veco ļaužu zeme, kurā minēts, ka saskaņā ar statistikas datiem 2030. gadā puse Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par 50 gadiem. Līdz ar to – skaidrs, ka tā ir mūsu visu kopējā lieta. Vecmāmiņu valsts bija pati pirmā ideja izrādes nosaukumam, pie tās arī palikām. Tās pamatā ir pētnieciskais materiāls, ar kuru dalījās Inga Spriņģe. Secinājums: pavisam drīz dzīvosim valstī, kurā vairākums būs veci cilvēki. Sabiedrības novecošanās ir neizbēgama, un tā attiecas uz mums visiem.

Gatavojoties sarunai, pārskatīju Latvijas teātra panorāmu, meklējot izrādes, kurās galvenajā vai otrā plāna lomās figurētu vecmammas. Likumsakarīgi, ka pirmā izrāde, ko atradu, bija Sarkangalvīte un vilks un bērnu vai ģimenes izrādes, kuru pamatā ir pasakas. Plānojat uzlauzt vecmāmiņas arhetipu un priekšstatus par šo vecumposmu?

Mēs izrādē drīzāk risinām jautājumus, kas īsti ir vecmāmiņa mūsdienās, kas ir vecmammas arhetips mūsdienu sabiedrības kolektīvajā zemapziņā un cik ļoti tas atbilst mūsu katra reālajai individuālajai pieredzei ar savu vecmāmiņu. Mīti, ko mēs cits citam stāstām, aug un transformējas, bet, neskatoties uz mūsu pieaugšanu, caur tiem turpinām stāstīt stāstu paši par sevi un cilvēkiem līdzās. Manuprāt, dramaturģijai ar to arī būtu jānodarbojas: no kolektīvās zemapziņas jāizceļ gaismā atsevišķi stāsti.

Kāpēc fokusā tieši vecmāmiņas? Ja mazliet provokācijas – vai tam ir sasaiste ar aktuālo sieviešu skatpunktu?

Tam pamatā ir Austrumeiropas specifika, proti, abu dzimumu atšķirīgais vidējā mūža ilgums – dažādu sociālo, ekonomisko un veselības problēmu dēļ sievietēm tas ir garāks nekā vīriešiem. Vecmāmiņas gluži vienkārši dzīvo ilgāk, tāpēc salīdzinājumā vairāk laika pavada ar saviem bērniem un mazbērniem. Tieši sociālekonomisko iemeslu dēļ viņas aktīvāk līdzdarbojas bērnu audzināšanā. Nevēlētos vispārināt, tomēr vecmāmiņas spēlē lielāku lomu mūsu apziņas formēšanā. Sliecos apgalvot, galvenokārt pēc savas pieredzes, ka attiecības ar vecmāmiņu veido arī lielu daļu dzīves sapratnes. Tomēr izrādē skartas plašākas tēmas, piemēram, novecošana attiecināma ne tikai uz vecmāmiņām, bet uz jebkuru senioru neatkarīgi no viņa dzimuma un tā, vai viņam ir vai nav pēcnācēju.

Izrādē piedalās arī bērnu koris. Paaudžu līdzbalsības, sadziedāšanās princips un antīkās formas klātbūtne?

Arī, jā – tas ir episkā teātra paņēmiens, kuru vēlējāmies izmantot. Skaidrs, ka dzīvojam viens par otru izteiktos priekšstatos, īpaši paaudžu ziņā, tāpēc skaidrs, ka mums kā jaunākajai paaudzei ir konkrēts priekšstats par vecvecākiem un bieži vien tieši šis maldīgais priekšstats traucē paaudzēm satikties un sarunāties.

Un otrādi – vecākiem cilvēkiem ir savi parametri jauniem cilvēkiem. Apzīmējums "mileniāļi" nav pašas paaudzes dots.

Tieši tā. Bet ir vēl jaunāka paaudze par mums, kas ir pavisam citāda un atšķirīgi saprot jēdzienus "vecums" vai "vecumdienas". Savā ziņā mēs, izrādes radošā komanda un veidotāji, šai paaudzei jau šķietam veci. Izrādē plānojam iesaistīt bērnus, lai paplašinātu skatpunktu un tas ekskluzīvi neiekapsulētos mūsu paaudzes redzējumā. Līdzās tam ir vecmāmiņu intervijas, personīgās vēstures un sociālekonomiskā konteksta izpēte.

Tad ideja ir runāt par vecākajām paaudzēm? Vai tomēr runāt ar vecvecākiem?

Gan, gan. Dramaturģiskais materiāls ir visai fragmentārs – tas nav klasisks, reālpsiholoģisks stāsts ar sākumu, vidu, kāpinājumu un beigām. Tas ir dekonstruēts un informatīvi blīvs, ko kompozicionāli papildinās kora dziesmas.

Fragmentārisma dēļ materiālā ir daļas, ko veidos sarunas par vecumu, kuras veido mūsu pašu, izrādes autoru un jaunākās paaudzes domas par to, kas ir vecums, kas ir vecmāmiņa mums katram un kā mēs šajās attiecībās jūtamies, kā arī ir daļas, kas tapušas no dokumentālām sarunām ar vecmāmiņām, kuras intervējām izrādes vajadzībām, jautājot, kā viņas jutās jaunībā, kā mirklī, kad aizgāja pensijā, un kā, piedzimstot mazbērniem.