Guntis Gailītis ar kundzi, balerīnu Litu Beiris, Piebalgā nolaidušies kā krāšņi latviski sabiedriskās dzīves meteorīti, kas nu jau trešo gadu desmitu dzīvi dala starp Rīgu un Zosēniem – gan fiziski, gan jo īpaši garīgi. Guntis ir pārņemts ar senvēsturi, līst kā ūdenskritums pār klausītāju galvām. Un muzejs ir pavisam īsts, kaut oriģinālo artefaktu vietā tur vēl krietni pēc kolhozu beigām barojās govis.
PIEKALNES PĒDĒJĀ BRĪDĪ
Guntis un Lita, kā jau mākslinieki, nebija iespringuši ar materiālo pasauli, tāpēc ķeršanas un grābšanas laiku deviņdesmito gadu beigās gandrīz palaida garām. Par laimi, pie ģimenes draudzenes, slavenas juristes, notika dzimšanas dienas ballīte, kur pulcējusies raibi inteliģenta publika – tostarp ārzemju latvieši un biznesa ļaudis. Namamāte sākusi tēmu par atgūstamajiem īpašumiem un visus skaļi nointervējusi. Kas ir tev un kur? Gandrīz katram bijusi strauji zināma atbilde, tikai Guntis pie šāvienjautājuma "Un tev, Gailīt, kas ir?" knapi attapies atzīties, ka māte kaut ko stāstījusi par Piebalgu...
Saņēmuši kauninājumu par tik nepraktisku skatu uz dzīvi, Guntis un Lita 1998. gadā pēdējā brīdī pieteikušies uz Piekalnēm – māju iepretim Skrāģu krogam, kur paaudžu paaudzēs saimniekojuši Gunta vecvecāki. Operas režisors ar 50 gadu stāžu un tagadējais Rīgas Latviešu biedrības vadītājs to atklāj ar īpašu prieku un patosu, jo krogi tolaik nebija nekādas prastas dzertuves, bet gan galvenais medijs – visa informācijas aprite notika tieši tur! Turklāt ar vēr
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12.-18. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!