Lai vienojas koalīcija. Saruna ar Egilu Levitu

Kad iepriekšējās Valsts prezidenta vēlēšanās šajā amatā netika ievēlēts cilvēks, kuram bijusi būtiska loma neatkarības atjaunošanā un valsts tiesisko pamatu stiprināšanā, jurists un politologs, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits, daudzi Latvijas pilsoņi šķita vīlušies vai pat aizvainoti atšķirībā no Levita paša, kurš reiz ir teicis, ka prezidenta teikto, protams, dzird labāk, bet viņu arī tāpat dzirdot diezgan labi. To uzskatāmi apliecina nupat iznākusī 843 lappušu biezā grāmata Valstsgriba, kurā apkopoti Levita raksti latviešu presē un intervijas ar viņu. Āgenskalnietis četrās paaudzēs, 1972. gadā emigrējis no Latvijas, atmodas laikā atgriezies, Levits ar dzimteni allaž ir palicis saistīts stipri vairāk nekā dažs labs Eiroparlamentā ievēlēts Latvijas deputāts.

Neievēlēts par prezidentu pagājušajā reizē, 1990. gada 4. maija Neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas autors nav apvainojies un būtu gatavs otrreiz jāt Stikla kalnā, ja vien 13. Saeimas kolektīvā Saulcerīte dotu zīmi, ka viņas simpātijas nepieder kraukļiem.

Nosaukumu Valstsgriba grāmatai devāt pats?

Jā. Valstsgriba ir centrālais jēdziens Latvijas valsts kontekstā. Tas sarkanais pavediens manā darbībā un manos tekstos. Būtībā tā ir pašsaprotamība. Valsts ir abstrakts jēdziens, valsti nevar sajust vai aptaustīt, valsti var konstatēt pēc izpausmēm. Mēs divi, kas te sēžam pie galda, un vēl kādi simt cilvēki var būt gan valsts, gan privāta kompānija, tas atkarīgs no attiecībām starp viņiem, un šīs attiecības nosaka griba. Simt ierēdņu rīkotos citādi nekā simt dzimšanas dienas svinētāju, un tas ir tikai tāpēc, ka viņiem ir cits priekšstats un griba. Piemēram, ja jūs esat policists un mani ņemat ciet, tad te ir valsts, ja tāpat vien sēžat, tad nav.

Valsts ir kolektīvās gribas un kolektīvā priekšstata jautājums. Piemēram, mēs uzskatām, ka Latvijas valsts turpināja eksistēt arī okupācijas laikā. Bet lielākā daļa iedzīvotāju toreiz nemaz nezināja, ka arī padomju laikā turpina pastāv Latvijas valsts. Tāpēc, ka daudzi to nezināja, un vēl citi nevarēja vai nedrīkstēja darboties valsts labā, Latvijas valsts pastāvēja, bet nefunkcionēja. Bet 80. gadu beigās tie paši cilvēki pēkšņi sāka rīkoties, lai Latvijas valsts atgūtu savu rīcībspēju, kļūtu reāla, funkcionējoša. Tātad cilvēka izturēšanās ir atkarīga no subjektīva priekšstata un gribas.

Ja pēkšņi pazustu valstsgriba, pazustu arī valsts.

Tā kā valstsgriba ir kolektīva, valsts likteni izšķir procenti?

Jā, jo to mazākumu, kam valstsgribas nav vai tā ir vāja, pārējie tomēr spiež rīkoties tā, it kā viņiem tā būtu. Bet tas var mainīties. Šajā ziņā labs piemērs ir jūsu piesauktā līdz zobiem bruņotā Padomju Savienība – kāpēc tai tik īsā laikā pazuda valstsgriba? Tāpēc, ka neviens, komunistu funkcionārus ieskaitot, vairs negribēja uzturēt, turpināt šo valsti.

Rubiks jau gribēja.

Tādi kā viņš no noteikta brīža vairs nebija vairākumā, tie vairs nespēja ietekmēt sabiedrības vairākumu.

Padomju valstsgriba pazuda, un pasaules varenākā impērija pēkšņi sabruka – no iekšpuses.

Vai valstsgriba un impērijas griba ir sinonīmi?

Impērija ir viena no valsts formām. Piemēram, Britu impērijai 60. gados pazuda daļa no valstsgribas – griba uzturēt globālo impēriju. Militāri viņi, protams, būtu varējuši savas kolonijas noturēt. Francija no 1954. līdz 1962. gadam karoja Alžīrijā, tas bija smags koloniālais karš. Alžīrijas noturēšana tika uzskatīta par Francijas valsts interesēm, bet prezidents de Golls vienā brīdī pateica: "Kam mums tas vajadzīgs?", un Francija atzina Alžīrijas neatkarību (es toreiz kā puika sekoju līdzi Alžīrijas karam, lasot avīzes).

Tātad valstsgriba var mainīties?

Valstsgriba ir kolektīva un subjektīva. Tā idejiski nes valsti. Normālā situācijā mums liekas, ka tā ir pašsaprotama, bet, raugoties vēsturē, redzam, ka tā var gan rasties, gan pazust. Un to var apzināti gan veidot, gan stiprināt, gan graut.
Pastāvošas valsts politika ir vērsta uz valstsgribas noturēšanu, stiprināšanu, turpināšanos. Valstsgribas turpināšanās tiek formalizēta, ietverta konstitūcijā, pāriet valsts institūcijās. Vēl svarīgāk ir tas, lai sabiedrībai tās valstsgriba būtu pašsaprotamība.

Stipra valstsgriba sabiedrībā ir tad, kad par to nemaz netiek runāts, kad tā ir tik pašsaprotama kā elpošana, par ko mēs parasti nedomājam.

Svarīgi atzīmēt, ka tad konstitūcijā ietvertu valstsgribu nevar formāli grozīt, piemēram, nobalsojot, ka šī valsts mums vairs nav vajadzīga. Arī no Satversmes ievada izriet, ka mums nevar būt referendums par Latvijas valsts likvidāciju. Valsts var sabrukt de facto, kad Satversmi vairs neviens "neņem galvā", bet tikmēr, kamēr vēl ir institūcijas un pilsoņi, kas aizstāv Latvijas valsti, kas aizstāv Satversmi, tāds referendums formāli nevar notikt.

Tas izriet no demokrātijas loģikas. Demokrātija prasa, lai tauta visu laiku, arī nākotnē, varētu izteikt savu gribu vēlēšanās, referendumos. Ja šī griba vienā noteiktā momentā tiek izteikta suicidāli, izlemjot, ka mūsu valsts vairs nav, tad ir gandrīz neiespējami valsti atkal dibināt no jauna, lai gan pēc mēneša varbūt 51 procents būtu par savas valsts turpināšanos. Tāpēc vairākumam nav tiesību atņemt mazākumam tiesības lemt par sevi. Proti, ja no 100 cilvēkiem 51 nobalso, ka visiem jāizdara pašnāvība, bet 49 ir pret to, tam 51 procentam nav tiesību pārējiem teikt: "Jūs arī leciet no klints, jo par to nobalsoja vairākums!"