Kā kļuvāt par pašvaldības vadītāju?
Biju deputāts, strādāju agrofirmā Bulduri par galveno dispečeru, biju Tautas frontes līderis Babītē – tā arī viss aizgāja... Vienu vakaru piecpadsmit deputātu atbrauca pie manis uz māju un teica: pietiek, tev jānāk par priekšsēdētāju! Teicu, ka esmu inženieris un neko no vadīšanas nesaprotu, bet mani iebildumi netika pieņemti. Ar pirmo dienu, kad tika likvidētas izpildkomitejas un izveidotas valdes un domes, es arī sāku.
Kas te, Babītē, bija 1991. gadā? Burkānu lauki?
Lauksaimniecība un mežsaimniecība, nekā cita jau nebija. Zeme tika apstrādāta, meži tika kopti līdz nākamajām reformām. Zemes reforma jau bija manās rokās.
Vai šobrīd lauksaimniecība Babītes novadā vēl ir, visas zemes nav apbūvētas ar ciematiem?
Nē, lauksaimniecība ir, pateicoties pamatā Mārupes saimniecībai, tā nomā no privātajiem lielas platības, kuras apsēj ar burkāniem vai stāda kartupeļus. Mums ir arī viens liels vietējais lopkopības uzņēmums, kas audzē kukurūzu lopbarībai. Vēl ir briežaudzētāji, kuri apstrādā laukus. Tātad visa lauksaimniecība nebūt nav pazudusi.
Vai treknajos gados nebija tendences visu apbūvēt?
Pārdotgribētāji bija – tie, kas gribēja zemi pārdot māju būvniecībai. Bet jābūt kaut kādai loģikai, neviens nebrauks ellē ratā būvēt mājas. Bet ap centriem – gan Babītē, gan Spilvē, gan šeit, Piņķos – apkārtne, protams, būtiski izmainījās un daudzas platības aizgāja būvniecībai.
Ir gan manīti trekno gadu ciemati arī purvos un ērčulājos... Vai tas, ka apkārtne būtiski mainījās, ir labi vai slikti?
Mums tas ir labi (smejas).
Jo budžeta naudas veidošanās jau nāk par labu tikai tad, ja ir iedzīvotāji, no ražošanas budžetā nekāda labuma nav. Tāpēc iedzīvotāju skaita pieplūdums būtiski rāva augšā budžetu.
Protams, līdzi nāk ikdienas problēmas, bet mēs ar to rēķinājāmies. Jau 90. gadu vidū laikam pirmie Latvijā uztaisījām attīstības plānu, veicām teritorijas zonējumu un pieņēmām skaidrus spēles noteikumus: veči, šeit var darīt to, to un to. Pie tā konsekventi turējāmies.
Kādi bija šie spēles noteikumi?
Pirmkārt, lai ciemati veidotos tuvumā jau esošajām vietām, kur normāli var aizvilkt ceļus vai kur jau ir ceļi un infrastruktūra. Protams, nāca arī cilvēki, kuri gribēja celt meža vidū. Mēs teicām, ka tas ir liels risks, ka tad viņiem pašiem jāuzbūvē ceļš un viss pārējais. Viņi bija ar mieru, izbūvēja ceļu, un šodien tur ciemats plaukst un zeļ. Mums pozitīvo piemēru ir vairāk nekā negatīvo. Mums ir arī striktas nostādnes attīstītājiem: ja jūs gribat, lai cilvēks šeit dzīvo, lūdzu, infrastruktūru vispirms un tikai tad būvējiet mājas. Lielākā daļa to arī ievēro. Pirmajā ciematā 1999. gadā vispirms uzbūvēja ielas un tīklus un tikai tad sāka būvēt un tirgot mājas. Šis princips strādā vēl šodien.
Kopumā infrastruktūra mums ir ļoti laba, un tas arī cilvēkus pievelk. Lidosta septiņu minūšu attālumā, Rīgas centrs – 15 minūšu, blakus Jūrmala!
Vai jūs paši ar laiku nebūsiet Rīga?
Nē, nē, nebūsim. Paldies Dievam, mežs starpā! Tas ir dabas parks, to nevar tik viegli iznīcināt. Zinu, ka Rīgai savā laikā tādu domu ir bijis pietiekami daudz, bet esmu viņus nomierinājis: paga, paga, vispirms tieciet galā ar tukšajām vietām savā pilsētā un tad domājiet par pārējo! Ar Bolderāju un Rumbulu vispirms tieciet galā.
Jums laikam nav iedzīvotāju aizbraukšanas problēmas kā gandrīz visos citos Latvijas novados.
Mums tikai nāk klāt, netiekam galā! Katru dienu parakstu pirmpirkuma tiesību atteikumu par vismaz diviem trim darījumiem! Cilvēki pērk mājas bez apstājas.
Visi gribētāji te mājas nevar nopirkt?
Šobrīd jau gatavu māju piedāvājumu nav. Pašlaik notiek intensīva būvniecība. Pagājušajā gadā nodeva ekspluatācijā 116 jaunbūvju.
Kas pērk šīs mājas? Latvijas pilsoņi?
Patlaban jau pamatā latvieši. Ciemati ir drusku noslāņojušies. Tas atkarīgs no tā, kas bijis attīstītājs. Kur attīstītāji bija krievu kompānijas, tur pamatā dzīvo krievi, kur attīstītāji bija latvieši, tur latvieši.
Tādu ciematu jūsu novadā nav, kur Krievijas karogs plīvo?
Nē, nē! Kopš es šeit strādāju, pat runas par kaut ko tādu nav bijušas! Divplūsmu skola mums bija līdz 1999. gadam. Tagad mums ir pilna skola krievu bērnu, kas mācās latviešu valodā, pilns bērnudārzs – kādu tautu tik te nav, bet nekādu nacionālu problēmu nav bijis!
Kāda mazā skoliņa jums ir?
Jā, Spuņciemā. 30 skolēnu un 53 bērnudārza bērni vienā ēkā. Esmu pateicis: kamēr es te būšu, pirmās četras klases bērniem būs tuvāk mājām. Pēc tam, lūdzu, dariet, ko gribat, – Jūrmala un Rīga blakām. Pats esmu piedzīvojis pagājušā gadsimta 60. gadus, kad mazās lauku skolas bija – pa divām trim klasītēm, viss bija normāli. Uzskatu, ka pamatizglītībai jābūt tuvāk mājām. Protams, tāda skola mums iznāk dārgi, bet tas ir politisks lēmums – ja domnieki spriež, ka skola tur vajadzīga, mēs par to maksājam.
Vai kādu nomaļu pašvaldību jūs varētu vadīt?
Godīgi sakot, 90. gados no šā kabineta pa telefonu esmu vadījis divas pašvaldības – Latgales un Strenču pusē.
Varbūt tās pašvaldības arī ir lētāk vadīt pa telefonu?
Principā, ja normāls cilvēks otrā galā, nav nekādu problēmu. Man vienkārši vienā bija brālis, otrā brālēns, izmantoju radu būšanu – katru dienu pa telefonu un faksu sazinājos. Protams, Babītes novada pašvaldības situācija ir ļoti atšķirīga, iespējas pavisam citas. Bet, no otras puses, te ir ļoti prasīga tauta. Es te apdomāju katru izteiktu vārdu, jo nāk jau ar advokātiem! Mums pat ir gadījumi, kad pēc sociālā pabalsta ar advokātiem nāk. Mani darbinieki ir izdresēti un ļoti uzmanīgi šajā ziņā.
Kad Babītes novads kļuva iekārojams reģions?
2005. gadā. Pirmais ciemats tika uzcelts 2000. gadā, bet tā vēl bija taustīšanās.
Krīzi novads izjuta?
Simboliski. Naudas mazāk palika, būvniecības temps piebremzējās, bet neapstājās, tad līmeni turēja uzturēšanās atļauju pircēji, diezgan daudz viņu te ienāca. Bet tie visi ir normāli cilvēki.
Kā vērtējat plānus samazināt ienākuma nodokli?
Tas ir traģiski, man tas nozīmē uzreiz 1,3 miljonus mazāk budžetā. Nezinu, kā valdība to kompensēs.
Ko jūs valdībai ieteiktu darīt?
Nezinu, ko tagad vairs var ieteikt. 90. gadu beigās ieteicu daudzas lietas, bet tad teica, ka es neko nesaprotu. Ja valsts pārvaldi būtu izvietojuši pa nelielo valsti, infrastruktūra būtu gājusi līdzi valsts iestādei un jaunatnei būtu karjeras iespējas, cilvēki mēģinātu tur atgriezties. Tagad viss ir sakoncentrēts Rīgā, es vairs neredzu nekādu attīstības perspektīvu Latvijas laukiem, nezinu, kā to izdarīt. Glābiņš būtu bijis tas, ko Krištopans solīja – asfaltēts ceļš uz katra pagasta centru. Cilvēki dzīvotu savā lauku mājā un uz darbu atskrietu, viens mans paziņa no Strenčiem katru dienu brauc uz darbu Rīgā jau 25 gadus. Bet šobrīd jau tu vari laukos sabūvēt ceļus un kultūras namus, tie stāvēs tukši, un nauda vējā. Mums šādas problēmas nav, esam pēdējā pietura pirms lidostas (smejas).
Šogad vēlēšanās jums konkurence ir liela?
Pieci saraksti, bet saprotu, ka uz domes priekšsēdētāja amatu konkurentu nav.
Kāpēc nav?
Nu, katrās vēlēšanās man ir arvien vairāk balsu... Konkurenti saprot, ka cilvēku atbalsts man ir, un nav nemaz tik viegli dabūt cilvēkus iekšā citos sarakstos. Saskaņai ir saraksts ar trim cilvēkiem, Zemnieku savienībai ar četriem, Vienoti Latvijai puikiņām laikam pieci, tikai Vienotībai un man ir pilni saraksti.
Vai jums šajā amatā ir bijusi svarīga partijas piederība?
Varu pateikt godīgi, kad 2004. gadā Saeima nobalsoja, ka pagastos, kuros ir virs 5000 iedzīvotāju, jāstartē politiskām partijām, mums ar kolēģiem pierīdziniekiem radās protests pret to, un mēs trijatā izveidojām savu partiju, es esmu šīs partijas dibinātājs. Par citām partijām neesmu domājis tikai tāpēc, ka speciāli uzspieda. Ja lietas būtu gājušas normālu attīstības ceļu, varbūt es būtu stājies kādā partijā.
Vai pašvaldību vadītājiem būtu jāievieš termiņa ierobežojumi? Ir viedoklis, ka tas būtu jāievieš lielo pilsētu vadītājiem, jo viņu amats ir ne tikai saimniecisks, bet arī politisks.
Domāju, ka politisks tas ir tikai Rīgai, varbūt vēl Liepājai. Mums pārējiem termiņierobežojumi būtu pilnīgas muļķības.
Vai tad nevar būt tā, ka vadītājs, kurš ilgi valda, saliek pa vietām savējos un tie tad balso par viņu, lai šīs vietas nezaudētu?
Nu, vara un nauda ir zināms pārbaudījums, ko ne katrs iztur. Bet, ja tu to izturi, tad cilvēki to redz. Ja tu normāli strādā un nemelo, cilvēki ir apmierināti. Mums bija sadraudzības pašvaldība Dānijā, kur priekšsēdētājs bija bijis amatā 32 gadus un pēc tam amatu pārņēmis viņa znots. Ģimenes bizness! Uzskatu, jo tu vairāk strādā, jo vairāk informācijas un pieredzes tev uzkrājas un tu to lauku redzi arvien plašāku. Šodien ar to vājprātīgo birokrātiju, kas ir mūsu valstī, jaunam vadītājam lēkt tajā iekšā – nez vai es šodien to darītu. Esmu sācis no nulles, kad nebija neviena likuma, pats esmu sēdējis Saeimas komisijās un piedalījies likumu rakstīšanā, man ir vieglāk.
Bet kā deputāts Saeimā negribat sēdēt?
Nē, paldies.
Kāpēc ne?
Es esmu saimnieciskas dabas cilvēks, inženieris, man patīk praktiskas lietas, ko var aptaustīt un izdarīt. Kā smejos, kad aiziešu pensijā, tad varbūt.
Kādi jums ir plāni līdz pensijai? Vadīt novadu, kamēr vēlētāji uzticēsies?
Jā, protams. Pēc šī sasaukuma man būs pensijas gadi, bet, vai iešu, to redzēsim. Man ir zināms, kas jāizdara, un, kamēr neesmu izdarījis to, ko cilvēkiem esmu stāstījis un solījis, tikmēr gribu strādāt. Jāpabeidz asfaltēt visas ielas, jo ceļi ir dzīvība valstī. Skola jāpaplašina, vēl viens bērnudārzs jāceļ, vienā ciemā jāsakārto ūdenssaimniecība... Kad pamatvajadzības būs izdarītas, sāksim domāt par kaut ko vairāk dvēselei.
Intervijas ar citiem pašvaldību vadītājiem, kas amatā ir jau vismaz divas desmitgades, lasiet 19.maija žurnālā SestDiena arī portālā Diena.lv!
Rakstu par mēriem, kas amatā ir ilgus gadus lasiet šeit - Aizsēdējušies?
Infografika par Babītes novadu: