Ja atskaita dienestu Afganistānā 1984. gadā un studiju laiku, Ceļapīters visu mūžu pavadījis Madonas novadā un lielajā politikā neraujas. Savas darbības laikā viņš piedzīvojis gan iedzīvotāju aizbraukšanu, gan arī no ārzemēm atgriezušos, kurus apmierina darbs ne bez viņa līdzdalības tapušajos Madonas novada "veiksmes stāstos".
Ko nozīmē reģionālās attīstības centrs?
Valsts plānošanas dokumentos ir deviņas republikas nozīmes pilsētas, 21 reģionālās attīstības centrs – tie ir bijušie rajonu centri plus Smiltene, Līvāni un Sigulda, tie ir reģionālās nozīmes centri, kam ir būtiska ietekme uz reģionu attīstību.
Kāpēc šajā amatā esat tik ilgi?
Ko man tur daudz skaidrot… Pašvaldības deputāti un vadītājs katrus četrus gadus tiek vēlēti. Priekšsēdētāja vēlēšanas nav tiešās, viņu izvirza tiešās vēlēšanās ievēlēti deputāti. Tas, ka priekšsēdētājs amatā ir ilgi, ir arī zināms viņa darba novērtējums. Priekšsēdētājus neieceļ uz mūžu, kā dažas citas profesijas.
Vai pašvaldību vadītājam vajadzētu amata termiņa ierobežojumus?
Jāatkārto – tā kā gan deputāti, gan priekšsēdētājs ir vēlēti amati, ik pa četriem gadiem notiek eksāmens. Tāpēc ierobežot amatā atrašanās termiņu ir lieki. Ja iedzīvotāji izsaka uzticību deputātu kopumam, tas nozīmē, ka šo cilvēku darbs tiek vērtēts pozitīvi. Kāpēc to mākslīgi ierobežot?
Pretarguments ir tāds, ka pašvaldības vadītājs, ilgāk atrazdamies amatā, saliek citos amatos savus cilvēkus, tie ir no viņa atkarīgi un tāpēc balso par viņu, citādi var nākt kāds cits, un tad nevar zināt, kas notiks ar viņu amatiem.
Tas nav nopietni. Paskatieties kaut vai Madonas novada vēlētāju skaitu. Mums ir 25 000 iedzīvotāju, tātad kādi padsmit tūkstoši vēlētāju. Par kādiem "ieliktiem" amatiem var būt runa?
Kā Madonas novadā ir mainījusies dzīve šajos gados? Noteikti esat saskāries ar iedzīvotāju aizbraukšanu.
Iedzīvotāju aizbraukšana ir jārisina valsts mērogā. Veiksmīgs pašvaldību darbs var mazināt šo tendenci. Būtībā aizbraukšana jau nenotiek ne slikto ceļu, ne infrastruktūras, ne citu iemeslu dēļ – cilvēki aizbrauc tāpēc, ka viņiem trūkst ienākumu cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai. Tā ir ekonomika, uzņēmējdarbība. Jo veiksmīgāka ir uzņēmējdarbība, jo mazsvarīgāks kļūst jautājums par cilvēku migrāciju gan Latvijas mērogā, gan starptautiskā līmenī. Cik es strādāju un cik atceros, Latvijas valsts attīstība ir bijusi vērsta uz koncentrēšanu, un šī pārliekā koncentrēšanās uz galvenajiem attīstības centriem un galvaspilsētu ir radījusi tādu vilkmi, ka pārējās teritorijas iztukšojas, jo darbs un ienākumi ir Pierīgā. Protams, kopš Eiropas Savienības robežu atvēršanas un brīvas darbaspēka kustības aizsākšanās – arī ārzemēs. Te ir jāstrādā lielās politikas veidotājiem kopā ar pašvaldībām, lai attīstītu ekonomiku un līdzsvarotu to, ka darbs un ienākumi cilvēkiem būtu sasniedzami tuvākā attālumā. Ir profesijas, kurām nepieciešams tikai labs internets.
Vārdu sakot, aizbraukšana ir turpat divdesmit gadu garumā turpinātas politikas rezultāts.
Tātad ir palicis arvien sliktāk?
Kā kurā nozarē. Iestājoties Eiropas Savienībā, būtiskus ieguvumus saņēma lauksaimnieki. Arī mūsu teritorijā ir izveidojies ļoti spēcīgs kooperatīvs un spēcīgi individuālie zemnieki, ir izveidotas kokapstrādes rūpnīcas, tās paplašinās un tiek plānots būvēt jaunas. Jau būvē pārtikas pārstrādes un konditorejas rūpnīcu. Gribētu teikt, ka ačgārna ir bijusi uz koncentrēšanu virzīta politika. Koncentrēt vajag, bet ne tiktāl, lai izrautu cilvēkus no ierastās dzīves vides, lai viņiem nebūtu jādodas pēc ienākumiem simtiem kilometru. Tas nozīmē, ka viņi maina dzīvesvietu, un, mainot dzīvesvietu, rodas divas problēmas. Viena – bijušajā teritorijā, kas pārsvarā ir lauki, kļūst grūti uzturēt esošo infrastruktūru: skolas, bērnudārzus un tā tālāk. Otra tāda pati problēma ir Pierīga, kur infrastruktūras pietrūkst. Vienā vietā miljardiem vērta infrastruktūra kļūst par apgrūtinājumu, otrā vietā miljardiem vērta infrastruktūra jābūvē. Manā skatījumā tā ir visai nepareiza politika, kuru var labot, attīstot reģionālās attīstības centru līmenī uzņēmējdarbību, lai cilvēkiem būtu iespēja, pirmkārt, jau pašiem mēģināt kļūt par uzņēmējiem, otrkārt, lai tiem, kas ir orientēti būt darba ņēmēji, būtu sasniedzamas darbavietas pusstundas vai 45 minūšu automašīnas brauciena attālumā.
Cik labi jums tas izdodas?
Cenšamies darīt, bet neteiktu, ka es būtu apmierināts. Mūsu veiksmes stāsti ir uzbūvētas rūpnīcas, piemēram, Baltic Block, kas ar pietiekami labu atalgojumu ir atgriezušas no ārzemēm jauniešus. Pašlaik konditorejas rūpnīcu būvē SIA Junge. Izcils veiksmes stāsts ir Barkavas arodi – ar Latraps atbalstu veidota teritoriāla zemnieku kooperācija, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība, kas jau ir nostājusies uz kājām un veido graudu pieņemšanas, kaltēšanas un realizācijas infrastruktūru, ar savu produktu ir izgājusi pasaules biržā. Piensaimnieki, kuriem gāja ļoti grūti, Madonas novadā ir apvienojušies, lai realizētu savu produkciju. Tur ir gan tādi, kas apgroza trīs līdz piecus miljonus gadā, gan mājražotāji.
Kādas novadā ir problēmas ar mazajām skolām?
Lielākas problēmas mums ir ar vidējām izglītības iestādēm. Šogad divas vidusskolas apvienojam vienā, jo trūkst bērnu. Nākotnē, tā kā novads ir ļoti liels, no vienas malas līdz otrai turpat simt kilometru, būs jāmeklē neordināri risinājumi, lai mazajiem bērniem vismaz līdz proģimnāzijas vecumam nodrošinātu piekļuvi izglītībai tuvu dzīvesvietai. Esam aprobējuši skolu kopā ar bērnudārzu, vienā pagastā esam realizējuši sociālās un izglītības funkcijas savietošanu vienā ēkā – skolā, jo atstāt pagastu bez skolas nozīmē parakstīt tam desmit gados nāves spriedumu.
Bet tas ir ekonomikas jautājums. Būs darbs, būs ienākumi, būs cilvēki. Jaunieši jau tagad atgriežas, vēl ne masveidīgi. Cilvēki novērtē to dzīves kvalitāti, kas mums ir, sociālās garantijas – brīvpusdienas skolā, lēts bērnudārzs, nav rindu, līdz skolai un bērnudārzam ir dažas minūtes, nav mūžs jāpavada korķos. Izpratne, ka attīstība jāuztur ne tikai centros, vairojas.
Kāda jūsu kalnainajā novadā ir situācija ar ceļiem?
Protams, teikt, ka viss ir kārtībā, nevar, bet tie ceļi, kādi ir šobrīd, tiek uzturēti labā stāvoklī. No nepieciešamiem uzlabojumiem jāmin Ļaudonas pagasta savienošana ar novada centru, tas ir palicis vienīgais ar asfaltētu vai vismaz melno maisījumu klātu ceļu nesavienotais pagasts. Ar melnā maisījuma segumu jāsavieno Gaiziņš. Daži kilometri palikuši Lubānā, lai savienotu ar visu Latgali. Latgales pusē tā programma, kas ar melnā maisījuma eksperimentiem tika sākta pirms gadiem četriem, ir atnākusi līdz mūsu robežai. Ieviesīsim lauku ceļu programmu, rekonstruēsim ap 80–100 kilometru pašvaldības ceļu. Sociālā infrastruktūra būs sakārtota pietiekami labi, vēl jāpiestrādā pie siltumsaimniecības. Septiņos līdz deviņos gados noasfaltēsim pilsētas vēl neasfaltētās ielas.
Protams, Latvijai ir jāsadzīvo ar realitāti, kad 64 tūkstošos kvadrātkilometru iedzīvotāju skaits ir tāds, kāds tas ir, un ceļu tīkls ir 42 000 kilometru. Tā ir milzīga apjoma infrastruktūra, kas jāuztur un jāpārbūvē. Darīts ir pareizi, tikai iesāktais jāpabeidz līdz galam, proti, platjoslas optiskais internets jāaizvelk līdz katrai mājai, kur tas nepieciešams, tā organizējot attālināto darbu un dodot iespēju iedzīvotājiem tik ļoti neizjust ceļu problemātiku. Ir jānovērtē mūsu iespējas. Ja man kā topošajam pensionāram jautātu: vai tu, Andrej, būtu ar mieru valstij un sabiedrībai aizdot savu otrā līmeņa pensiju fondu, es paceltu abas rokas: jā, aizdodu valstij, paņemam tos trīs miljardus, kas gada beigās būs uzkrāti, un valsts ilgtermiņā arī atgriež šīs paaudzes topošajiem pensionāriem šo naudu, tad ceļi būs perfekti sakārtoti. Kad satiksmes ministrs nedaudz pieskārās šai problēmai, viņš dabūja kritiku pēc pilnas programmas. Mums ir jābūt reālistiem, ar kliegšanu nevar iet uz mērķi, un šis ir viens no resursiem. Kāpēc mums barot pasaules finansistus ar mūsu "bagāto" topošo pensionāru naudu, tiem trim miljardiem, kuri ir izvietoti pa visu pasauli, lai celtu to valstu ekonomikas, ja var aizdot Latvijas valstij un ieguldīt ceļos?
Vai jums nav bijusi vēlēšanās iet lielajā politikā, nevis tikai vadīt pašvaldību?
Man bija iespēja iet uz Saeimu kā deputātam, bet es atteicos. Redzu savu vietu Madonas pusē, vismaz pagaidām. Tiesa, tagad gan jau otro sasaukumu darbs novadā ir sistēmiski sakārtots, bet vēl šeit ir, ko darīt vismaz vēl vienu sasaukumu. Ko pēc tam? Dzīve rādīs. Esmu savas puses cilvēks, šeit var izdarīt vairāk nekā lielajā politikā, te ir reāli darbi ar reāli ieraugāmu rezultātu.
Intervijas ar citiem pašvaldību vadītājiem, kas amatā ir jau vismaz divas desmitgades, lasiet 19.maija žurnālā SestDiena un šīs nedēļas laikā - arī portālā Diena.lv!
Rakstu par mēriem, kas amatā ir ilgus gadus lasiet šeit - Aizsēdējušies?
Infografika par Madonu:
Nepareizi likti akcenti.