Priekšsēdētājs no pēdējās rindas

Vienotības jaunajam priekšsēdētājam nav arī svarīga karjera un nebūtu jābaidās zaudēt vietu politikā, jo ir ko darīt – viņš uzstājas konferencēs par enerģētikas jautājumiem ārpus Latvijas. Tā vairs nav tik laba ziņa, jo pastāv risks, ka kādā brīdī viņš varētu "nolēkt". Arī Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens aicina ielāgot: "Piebalgs ir kļuvis par pirmo pilotu lidmašīnai, bet viņam ir izpletnis, un viņš var katapultēties", ja kaut kas noies greizi. Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars ir iepazinis partijas jauno vadītāju kā ļoti atbildīgu politiķi un ir pārliecināts, ka viņš tā nerīkosies – ja gribētu, būtu jau to izdarījis līdz kongresam un līderu debatēm reģionos. 

Briseles vilinājums 

Ja cilvēkam neko vairs nevajag, jāvaicā, kāpēc viņš nolēmis vadīt politisko spēku, kas nonācis tik grūtā situācijā, par kādu var uzskatīt agrākās premjera partijas noslīdēšanu zem 5% reitinga tabulā un zaudētās varas pozīcijas. Kad pērn Piebalgs piekrita kandidēt priekšsēdētāja vēlēšanās, situācija vēl nebija tik bēdīga. Tad arī tas vairāk šķita kā partijas lūgums kļūt par Vienotības līderi, nevis piedāvājums amatu izcīnīt konkurencē ar gados jauno Saeimas deputātu Edvardu Smiltēnu. Vēlēšanās Piebalga pārspēks pār otru kandidātu izrādījās neliels – daži desmiti balsu.

Ir viens iemesls, kurā varētu rast skaidrojumu Piebalga lēmumam. Tās ir ilgas pēc Briseles un vides, kurā viņš varētu atgriezties kā Latvijas premjers, ja izdarītu tagad šķietami neiespējamo. Eiropadomē tad viņš kā Latvijas premjers sēdētu pie viena galda ar citu valstu līderiem. Piebalga starptautiskā atpazīstamība ir viens no iemesliem, kāpēc Vienotībai bija svarīgi izraudzīties tāda līmeņa līderi, kurš partiju pārstāvēs arī Eiropas Tautas partiju grupā, ko SestDienai uzsver bijusī vadītāja Solvita Āboltiņa, kura Piebalgu arī uzaicināja pievienoties partijai. Vaicāts, vai viņš ilgojas pēc Briseles gaisotnes, Piebalgs atbild noraidoši: "Mans ceļš uz Vienotību nav bijusi nejaušība, jo nav citas partijas, kas aizstāvētu manas politiskās pamatvērtības." Neesot neviena cita iemesla, jo viņam nevajagot ne amatu, ne jaunu darbu, lai sevi uzturētu. 

Pašam jālūdz vārds

Veids, kādā 4. jūnijā Vienotības ārkārtas kongresā tika paziņoti jaunā priekšsēdētāja vēlēšanu rezultāti, bija nedaudz neparasts. Palicis prātā, ka, mainoties politiskā spēka vadībai, pēc rezultātu paziņošanas līdzšinējais priekšsēdētājs apsveic jauno līderi un nodod viņam kongresa vadību. Taču šajā reizē balsu skaitīšanas komisija vēl nebija pabeigusi darbu, kad Āboltiņa jau klātesošajiem pavēstīja, ka, pēc ziņām viņas rīcībā, par priekšsēdi ir ievēlēts Andris Piebalgs. Izveidojās diezgan neveikla situācija. Daži steidza Piebalgam paspiest roku, uzrunātais apjucis skaidroja, ka rezultāti vēl nav zināmi, un atturējās atbildēt uz žurnālistu jautājumiem.

Kad vēlāk balsu skaitīšanas komisija apstiprināja šo ziņu, Āboltiņa turpināja vadīt kongresu, neaicināja jauno līderi ieņemt vietu prezidijā un nesteidza viņu apsveikt. Piebalgs turpināja sēdēt zāles pēdējā rindā, klātešošie klausījās, kas ir ievēlēts valdē, ētikas un revīzijas komisijā. Arī pēc tam viņam nedeva vārdu, līdz beidzot Piebalgs piegāja pie skatuves un pats to palūdza. Pēc īsas uzrunas viņš ar ziediem pateicās Āboltiņai.

Neizskatās apvainojies

Taču Piebalgs nevienu mirkli nešķita aizvainots un ļoti ieinteresēti sekoja līdzi ministru uzrunām. Sēžot netālu no viņa, varēja novērot, kā politiķis reaģē uz ministru teikto. Kad iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis rādīja, kā viņš ar Jāni Reiru vēl finanšu ministra statusā staigājis gar Latvijas austrumu robežu, Piebalgs paslavēja to kā labu lietu. Viņš vienīgi piebilda, ka, dodoties uz robežu, ministram nevajadzēja likt kaklasaiti. Jāteic, ka nesen premjers Māris Kučinskis pa tām pašām takām kopā ar Kozlovski gāja bez kaklasaites.

Sevišķi ieinteresēti Piebalgs pierakstīja to, ko runāja izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Šo interesi var saprast – izglītības reforma ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem Vienotības spējām kaut ko izdarīt, bet 90. gadu sākumā savu politisko karjeru Piebalgs sāka kā Ivara Godmaņa valdības izglītības ministrs.

Netiecas būt līderis

Pārskatot Piebalga darbību daudzu gadu garumā, var pamanīt, ka ir kāda lieta, kas atkārtojas. Viņš vairākkārt teic, ka vispār jau ir otrā plāna spēlētājs un nekad nav tiecies pēc līdera lomas. "Es nevaru teikt, ka esmu ļoti laimīgs, bet neredzu citu iespēju," tā Piebalgs teicis 2004. gada rudenī pirms apstiprināšanas eirokomisāra amatā, apgalvojot, ka šo piedāvājumu pieņēmis, tikai ņemot vērā situāciju. Uzmanību saista tieši vārdi «ņemot vērā situāciju", jo tos viņš ir sacījis, arī piekrītot kandidēt uz Vienotības priekšsēdētāja amatu.

Kad 2014. gada septembrī Piebalgs iestājās partijā, mērķis neesot bijis kļūt par tās priekšsēdētāju. "Ja nebūtu notikusi partijas lejupslīde, es varbūt nekandidētu. Ja Vienotība nav stipra un nav varas partija, valsts var nonākt ļoti sarežģītā situācijā," skaidro tās jaunais līderis. "Ir cilvēki, kuriem ir svarīgi nosēsties pirmajā rindā, bet viņš ar savu datoru klēpī kongresā apsēdās pēdējā rindā. Es viņu pilnībā saprotu, saprotu no pusvārda. Tas ir tāds ģenētiskais kods. Vai tas ir politiski labi, es nezinu," komentē Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars. Savukārt Sandra Kalniete par Piebalgu saka: "Andris ikvienā darbā ir bijis vienotājs. Viņa līdzsvarotā runas maniere varētu radīt jaunu mikroklimatu partijā, bet tas, vai viņam izdosies, nav atkarīgs tikai no viņa."

Visu rakstu par Vienotības jauno līderi Andri Piebalgu lasiet 10. jūnija laikrakstā Diena!