Guvis respektējamu politisko pieredzi kā parlamentārais sekretārs Labklājības un pēc tam arī Finanšu ministrijā (FM), Ašeradens šos izaicinājumus apzinās un ir gatavs rīkoties, tomēr drošības labad piebilst: "Vajadzētu simt dienu, lai es varētu saprast, vai varu būt ministrs."
Viņš neslēpj, ka Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības krišana viņam radīja diezgan lielu diskomfortu, jo pusotra gada FM bija devis profesionālu pamatu un sapratni, ko tur var darīt. Piemēram, ēnu ekonomikas apkarošanā izdevies panākt vienošanos, kā šo fantomu mērīt un kas ir galvenie rīcības virzieni, bet pieķerties ēnu ekonomikas novērtējumam un samazināšanai konkrētās nozarēs nepaguva. Valdību īsumu Latvijā līdzsvaro ierēdniecība, bet no EM vairāki augstākie ierēdņi ir aizgājuši.
Kompromisu meklētājs
Kompromisu mākslu un diplomāta talantu kā zīmīgāko Ašeradena īpašību uzsver turpat visi, ar kuriem viņam iznācis strādāt kopā, sakot, ka Arvilam jau neesot ienaidnieku. Kritisku vērtējumu varbūt glabā kāda no viņa iepriekšējām sievām, bet tā jau ir dzeltenās preses tēma. "Gudri viltīgs labā nozīmē un ļoti mērķtiecīgs," saka viens no Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītājiem Imants Parādnieks (NA). "Liels, pat pārāk liels vizionārs," Ašeradenu raksturo viens no viņa priekšgājējiem jaunajā amatā, Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars. Viņš Arvilā saredz visaugstākā līmeņa politiķa potenciālu, pieskaitīdams viņu pie «pirmās paaudzes» politiķiem, kam politikā galvenās ir vērtības. Vienlaikus Kampars norāda, ka Ašeradena vīziju realizēšanai var pietrūkt EM resursu, turklāt jaunajā amatā jārēķinās ar milzīgu dažādu interešu spiedienu, tāpēc nevajadzētu cerēt uz īpašu izaugsmi gada laikā.
Ēlerte, kura ar Ašeradenu tika uztverta kā nesaraujams tandēms laikā, kad abi vadīja Dienu, uzskata bijušo kolēģi par ļoti piemērotu ministra darbam triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņam ir zināšanas par ekonomiku, jo viņš pats bijis uzņēmējdarbībā un arī izglītojies šajā jomā. Otrkārt, viņam jau ir liela pieredze valsts pārvaldē, viņš pārzina šā mehānisma asinsriti. Treškārt, Sarmīte Arvilu sauc par godīgu cilvēku ar ideāliem. Turklāt viņš ir no tiem, kurš meklē kompromisus, un ministra darbā spēja saskaņot bieži vien pretējas intereses nāk par labu visai sabiedrībai.
Savu atrašanos politikā Ašeradens sauc par dabisku, atgādinādams, ka Diena, kurā viņš nostrādāja 19 gadu – no 1992. līdz 2009. gadam –, pati sākās kā daļa no politiskā procesa neatkarības atgūšanas un valsts atjaunošanas laikā. Vēlāk bija jāizvēlas, ko tālāk darīt – sākt jaunu uzņēmējdarbības karjeru vai doties politikā. Izvēle krita par labu politikai. "Apzināti esmu sevi veidojis par profesionālu politiķi – tādu politiķi, kurš politikā pārzina vairāk nekā vienu sfēru," stāsta Ašeradens. Lai gan viņš un Ēlerte ir vienā partijā, vaicāts, vai politikā abi ir tikpat vienoti, kādi bija Dienā, Arvils iesmejas: "Man liekas, ka Sarmīte bija nogurusi no manis, un mēs aizgājām katrs savu ceļu. Politikā esam neatkarīgi. Es iestājos Pilsoniskajā savienībā, gāju strukturētu ceļu. Sarmīte ienāca kopā ar Lietussargu grupu īsi pirms Vienotības izveidošanās."
Divas labas skolas
Par labu skolu politikā Ašeradens sauc Ilzes Viņķeles vadītās Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāra amatu – no korporatīvās pasaules kardināli atšķirīgu pieredzi. "Tu pēkšņi nonāc pasaulē, kurā risina ļoti eksistenciālas problēmas. Latvijas sabiedrība ir ļoti sarežģīta, turklāt ir ļoti augsts nabadzības līmenis, daudz bezpajumtnieku, gandrīz 180 tūkstošiem cilvēku ir invaliditātes problēmas... Sociālajām vajadzībām aiziet trešdaļa budžeta, tajā pašā laikā katram atsevišķam cilvēkam šī palīdzība ir maza, mūsu pabalsti nebūt nav dāsni."
Viņķele Ašeradenu raksturo kā cilvēciski jauku personu, kura noteikti nav konfliktu cilvēks: "No viņa noteikti var gaidīt vismaz mēģinājumu iet uz pierādījumiem balstītu politikas ceļu, prom no emocijām un interesēm." Viņķeli abu kopējā darba laikā ministrijā ļoti aizkustinājusi Arvila spēja kā bērnam priecāties par lietām, kuras viņš sev bija atklājis kā Kolumbs Ameriku. Viņa jaunā amata sakarā Viņķele bez ironijas saka: ja nu ir kāds cilvēks, kuram šausmīgi gribējās paministrēt, tad tas ir Arvils: "Novēlu viņam iemācīties tikt galā ar stresu, tā līdz šim ir viņa vājākā puse."
Nākamā skola politikā Ašeradenam bija parlamentārā sekretāra amats Jāņa Reira vadītajā FM, kuru viņš sauc par spēli augstākajā līgā, jo šī ministrija atšķirībā no pārējām specifiski risina visa laukuma problēmas. "Budžeta vadības process ir bijusi tāda skola, ka maz neliekas, – īsā termiņā ar strauji mainīgiem noteikumiem sabalansēt visu politisko grupu intereses ir ļoti sarežģīts darbs."
Par Ašeradena darbību FM dzirdēts pat viedoklis, ka ministriju reāli vadījis nevis ministrs, bet viņš, būdams ļoti strādīgs un spēdams lietas izskaidrot labāk nekā ministrs. Reirs to komentējis, teikdams, ka katram bijusi sava kompetence. Dažs politiķis, ar kuru Ašeradens diskutējis, uzskata, ka Arvilam piemīt spēja radīt iespaidu, ka viņš labi orientējas arī tādās problēmās, kuru būtību viņš patiesībā neesot izpratis. Tādās reizēs, cenšoties panākt rezultātu, viņš sākumā daudz neiedziļinoties pretargumentos. Tad Ašeradena samiernieciski aizbildnieciskais "lūdzu, lūdzu, nedarīsim to" varot arī radīt sajūtu, ka viņš domājas vienīgais saprotam attiecīgo problēmu.
Visu Egīla Zirņa rakstu par Arvilu Ašeradenu lasiet 19. februāra žurnālā SestDiena!