Lai arī pašreizējā situācija Tuvajos Austrumos bieži tiek salīdzināta ar 1973.–1974. gada naftas krīzi, pieļaujot, ka turpmākie notikumi var attīstīties pēc līdzīga scenārija, šeit vērts atcerēties, ka faktiskais minētās naftas krīzes sākuma punkts bija jau 1967. gada Sešu dienu karš. Tam sākoties, Ēģipte bloķēja Suecas kanālu, nogremdējot kuģus un izvietojot mīnas. Rezultātā Sešu dienu karš izraisīja vienu no lielākajiem un ilgstošākajiem satricinājumiem globālajā loģistikā, jo tā tiešās sekas bija pilnīga Suecas kanāla slēgšana uz astoņiem gadiem – līdz pat 1975. gadam.
Suecas kanāla bloķēšana arī pārzīmēja pasaules tirdzniecības karti un piespieda globālo ekonomiku pielāgoties apstākļiem, kuri lielā mērā sasaucas ar mūsdienu diskusijām par enerģētisko neatkarību un piegāžu ceļu drošību. Tostarp kuģiem, kas devās no Persijas līča uz Eiropu, nu nācās doties apkārt visai Āfrikai. Tas braucienu, piemēram, no Persijas līča uz Londonu pagarināja aptuveni divas reizes – no vidēji 10 000 km līdz 19 000 km – un nozīmēja arī divreiz ilgāku jūrā pavadīto laiku, ievērojami lielāku degvielas patēriņu, dārgāku kuģu fraktēšanu utt. Rezultāts bija pašsaprotama ne tikai naftas un tās produktu, bet arī daudzu citu preču un izejvielu – sākot ar Indijas tēju un beidzot ar Malaizijas kaučuku – sadārdzināšanās.
SUECAS KANĀLA IESPAIDS
Tiklīdz kļuva skaidrs, ka Suecas kanāls ir bloķēts uz ilgu laiku, sākās ievērojamas pārmaiņas globālajā loģistikā un ne tikai. Pirms 1967. gada lielākā daļa tankkuģu bija projektēti tā, lai tie spētu izbraukt cauri Suecas kanālam. Šādiem kuģiem ceļš apkārt Āfrikai bija dārgs, un jau uzreiz bija skaidrs: vienīgais veids, kā samazināt naftas transportēšanas cenu, ir palielināt kuģu kravnesību. Tā dēļ parādījās supertankkuģi, kas spēja pārvadāt simtiem tūkstošu tonnu naftas, taču tam bija arī sava ēnas puse – kad 1975. gadā kanālu beidzot atvēra, izrādījās, ka daudzi jaunie kuģi ir pārāk lieli, lai tajā vispār iebrauktu.
Vēl cits Suecas kanāla bloķēšanas rezultāts bija alternatīvu transporta maršrutu un veidu izplatība, it īpaši Rietumeiropas virzienā, kura tajā visā bija galvenā cietēja. Strauju attīstību piedzīvoja gaisa kravu pārvadājumi un transkontinentālie dzelzceļa savienojumi, jo uzņēmumi un arī valstis aktīvi meklēja veidus, kā nodrošināt vismaz stabilas pašu nepieciešamāko preču piegādes. Jūras kravu pārvadājumus kā pārliecinoši dominējošo veidu šie risinājumi aizstāt nespēja, taču atsevišķās jomās kļuva par vērā ņemamu alternatīvu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 20.-26. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!