Skatīta caur politisko un sadzīvisko stereotipu binokli, Latgale šķiet tāla un miglā tīta. Tur tālumā — aiz ezera, gandrīz jau Krievijā, kur nesniedzas ne Latvijas televīzijas apraide, ne valsts finansējums. Teritorija, kuras saimnieciskā dominante ir Krievijas robeža, jo visi, kas vēl nav aizbraukuši projām, gādā sev iztiku, ik dienas šķērsojot robežu ar degvielām cilvēkiem un automobiļiem vai, labākajā gadījumā, šo pašu robežu sargājot. Un tikai gaida Lindermana iecerēto referendumu, lai pateiktu: mums Latvijā ir slikti, mēs gribam piederēt Krievijai.
Taču reizēm šo ačgārno binokli derētu pagriezt otrādi, lai tas pietuvinātu, nevis attālinātu. Tad daudz kas izskatās citādi, un priekšstatu kartē mainās mērogi. «Ar Viļakas novadu sākas Eiropas Savienība,» rakstīts Viļakas novada mājaslapā. Es devos uz Ziemeļlatgali bez nolūka vairot nervozas vaimanas, zinot, ka arī pie pašas robežas ar Krieviju sastapšu cilvēkus, kuri, tāpat kā ļaudis citos mūsu valsts novados, 20 neatkarības gados veidojuši un kopuši savu neatkarīgo Latviju. Paveiktais iespaido; no šiem cilvēkiem nav iespējams saklausīt tik pazīstamo, gaudulīgo — nekas taču neatmaksājas. Ziemeļlatgalieši nemīl runāt par politiku, viņu attieksme pret to visbiežāk ir ironiska, bet viņu patriotisms ir darbs, pašu spēka un dzīvotgribas apliecinājums.
Baltinavas mednieku kolektīva Vientuļie vilki vadītājs Ojārs Lācis uzskata, ka runām par nepietiekamo uzmanību pret Latgali ir pamats, bet par Lindermanu un viņa autonomijas idejām viņš izsakās skarbi: «Ja tagad mēs nonāktu līdz autonomijai, vai tas nozīmē, ka jāatgriežas atpakaļ pie Krievijas? Tas jau ir Lindermana idejas cēlonis; tāpēc viņš prasa autonomiju Latgalei. Bet kāpēc mums jāatdalās no Latvijas? Nesaprotu, kāpēc? Tā ir ķīļa dzīšana, lai sašķeltu valsti. Nesaprotu, kā Lindermans var šādi uzvesties. Ko grib, to dara. Vajadzēja iebāzt aiz restēm, lai pasēž gadus trīs, piecus.»
To, ka Lindermana uzsaukumi Baltinavā neatrod dzirdīgas ausis, uzsver arī Guntars Bartkēvičs no zemnieku saimniecības Amatnieki: «Tas ir pilnīgi garām. Krievvalodīgie šeit pietiekami labi runā latviski, mēs šādu problēmu vispār nejūtam. Ja mēs apstrādājam savu zemīti Latgalē, tas ir lielākais patriotisms. Kur tad vēl lielāku patriotismu? Tas nekur nav zudis. Mēs nebraucam projām un citās zemēs laimi nemeklējam.»
90.gadu sākumā Guntars no Rīgas ar 408.moskviču atbrauca uz Baltinavu, kur vecmamma bija palikusi viena, apmetās vecvecāku mājā un kopā ar mātesbrāli Juri sāka veidot saimniecību. «Tā arī dzīvojām kuplā pulkā pie vecmammas. Arī tagad kopā turamies un darbojamies, strādājam kā vienots uzņēmums. Sākām ar pāris hektāriem zemītes, uzbūvējām siltumnīcas. Maziņa saimniecība — dažas cūkas, bullīši…» Amatnieku ļaudis tagad apstrādā 1700 hektāru.