To savā biogrāfiskajā, laika ziņā šai Zāles jubilejai pieskaņotajā biogrāfiskajā romānā Trīs zvaigznes atklājuši divi autori, literatūrpētnieks Valdis Rūmnieks un dramaturgs Andrejs Migla. Romāna rakstīšanas gaitā sīkāk izsekojot tām kaislībām, kas jaunajā Latvijas valstī pavadīja abu šo monumentu tapšanu, un salīdzinot tās ar pazīstamu un arī anonīmu personu komentāriem, kas veltīti Gaismas pils celtniecībai, grāmatas autori nonākuši pie skaidra secinājuma, kurš mūs var gan mierināt, gan apbēdināt: nekas nav jauns zem šīs saules, arī abu Zāles pasaules mēroga tēlniecības šedevru tapšanas gaitu, it sevišķi Brīvības pieminekli, apvija ne tikai "visas tautas entuziasms", bet arī krietna šaubu un nenovīdības atmosfēra, līdzīga tai, kāda tagad vērojama Nacionālās bibliotēkas izskata, vietas, izmaksu un paredzamās nepieciešamības vērtējumos. "Ka noteikti ir līdzekļu izšķērdēšana, ka varētu celt lētāk, piemēram, likt Latvijas brīvības pieminekli uz Pētera Pirmā pieminekļa postamenta, ka vieta nav īstā, ka projekts nav tas labākais, "nav latvisks", ka autors nav īstais, ka varētu vispār necelt vai celt ko citu… Daudzi gribēja pieminekļa vietā celt Brīvības tiltu. Šajā sakarā mēs romānā atļāvāmies ierakstīt jautājumu, kurā tilta galā tad brīvība būtu pieminama - vienā vai otrā?" Valdis Rūmnieks atgādina, ka arī tālaika Rīgas dome nebūt nav steigusies atvēlēt savu zemi piemineklim, kura konkursu rīko valsts. Zāles projektu iznīcinoši vērtēja tādas pazīstamas personības kā mākslinieks Uga Skulme un dzejnieks Viktors Eglītis. Feministe Berta Pīpiņa pieprasīja, lai no sieviešu tēlu figūrām tiktu dzēsti zobeni. Liela stila personība, vēriena ziņā Smiļģa gara radinieks, kas neielaižas sīkumos, bet visu tver lielās līnijās, monumentāli. Ļoti kaislīgs, azartisks, ātri aizkaitināms, - tā Kārli Zāli raksturo viens no grāmatas Trīs zvaigznes autoriem Valdis Rūmnieks. Veselību Zāle sabeidza jau jaunībā par godu Krievijas caram, 1913.gada ziemā Kazaņā piedalīdamies Romanovu dinastijas trīssimtgadei veltītā pasākumā - ledus pilsētas veidošanā. Tur viņš ņēmies kā traks un ticis uzslavēts par veidotajiem ledus tēliem, Ivanu Susaņinu ieskaitot. Taču reizē ar uzslavām Zāle tik smagi apaukstējās, ka saslima ar plaušu tuberkulozi. Nebūs liels pārspīlējums, sakot, ka turpmāko mūža daļu Zāli pie dzīvības spēka uzturēja galvenoties viņa mākslinieciskā degsme un fanātisms, tikai nu jau tas bija veltīts savai tautai. Tātad iespējams, ka Brīvības piemineklis un Brāļu kapi, kuros nu atdusas arī pats to veidotājs, paildzināja viņa mūžu. Savukārt bez Zāles mums šādu pieminekļu visticamāk nebūtu vispār, kaut vai tāpēc, ka otrs izcilākais tālaika latviešu tēlnieks Teodors Zaļkalns strādāja daudz lēnāk nekā Zāle, tātad, ja Brīvības pieminekļa konkursā būtu uzvarējis Zaļkalns, šis piemineklis līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā varbūt nemaz nebūtu pabeigts.Visu rakstu par Kārli Zāli lasiet 25. oktobra žurnālā Sestdiena!
Kritizēja arī Brīvības pieminekli
Savā 125 gadu jubilejā latviešu varenākais tēlnieks Kārlis Zāle (1888-1942) ticis pie biogrāfiska romāna un atjaunotas pilsētu ģerboņu alejas Brāļu kapos, bet mums ieskats viņa izcilo pieminekļu tapšanas gaitā atgādina, ka nekas nav jauns zem šīs saules. Šodien, Kārļa Zāles 125.jubilejā, kad tuvojas nobeigumam arī kāda objekta celtniecība, kurš savulaik "palaida pa priekšu" Brīvības pieminekli - runa ir par Nacionālās bibliotēkas jauno ēku -, mums īpaši aktuāla ir kāda ar Zāles darbu tapšanu saistīta šķautne.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.