Lai gan kopš Norie pirmās vizītes Latvijā pagājuši jau trīs gadi un antropoloģijas studijas sen pabeigtas, meitene aizvien reizi gadā cenšas atbraukt uz Latviju — gan lai tālajā Alsungā apciemotu savu "Latvijas vecmāmiņu" Ruču un nosvinētu tur Miķeļus (tie esot vieni no Norie mīļākajiem svētkiem!), gan lai saviem draugiem parādītu, cik skaista un interesanta ir mūsu zeme. "Latvija man ir ļoti mīļa! Te ir mana otrā ģimene, un Ručs ir mana Latvijas vecmāmiņa!" meitene vēl un vēlreiz sarunas gaitā uzsver un palepojas ar skaistām trīskāršām dzintara krellēm, ko šajā viesošanās reizē viņai uzdāvinājusi Marija.
Jāpiebilst, ka mūsu saruna ritēja skaidrā latviešu valodā, vien ar dažiem angļu valodas iespraudumiem, kad Norie radās grūtības saprast kādu vārdu vai jēdzienu. Ierodoties Latvijā, viņai visai ātri nācās iemācīties latviešu valodu, jo Suitu novada priekšsēdis Grigorijs Rozentāls, ar kuru Norie pirms došanās uz Latviju sazinājusies e–pastā un kuram teikusi, ka labprāt padzīvotu Alsungā, lai labāk iepazītu suitu novadu un viņu tradīcijas, šo meitenes vēlmi akceptējis, taču teicis, ka vispirms jāiemācās latviešu valoda. Kas Norie piesaistījis tieši šim novadam? Izrādās, pirmoreiz šeit viesojoties, viņa nokļuvusi Jāņos, kas tikuši svinēti, ievērojot visas tradīcijas — ar apdziedāšanos, lēkšanu pāri ugunskuram un, protams, alus dzeršanu.
Vēl viena lieta, ko Norie apguvusi Latvijā, ir kurzemnieku ēdienu gatavošana. "Trīsreiz esmu viesojusies šeit Miķeļu laikā, un katru reizi ēdu sklandraušus, jo tie man ļoti garšo!" atkal atskan Norie sajūsmas pilnais izsauciens. "Ručs man mācīja taisīt sklandraušus; šis process man ļoti patika un šķita aizraujošs," saka meitene, kura savam draugam reiz pagatavojusi japāņiem gluži neierastu ēdienu — vārītus kartupeļus ar biezpienu un krējumu, kas viņam ļoti garšojis. Dažas Alsungā apgūtos ēdienus Norie nu gatavo arī Japānā, savus mājiniekus un draugus cienājot ar vistas zupu, kas vārīta pēc Ruča receptes. Mammu un tēti viņa pacienājusi ar Rīgā pirkto rupjmaizi — vēl vienu japāņiem neierastu ēdienu. "Varbūt Tokijā ir kāds veikals, kur var iegādāties Latvijas produktus, taču es dzīvoju tālu no Tokijas,"viņa prāto par iespēju Japānā iegādāties iecienītos pārtikas produktus. Toties viņas Latvijas draudzenei Ručam suši, ar ko Norie viņu reiz cienājusi, galīgi negāja pie sirds...
«Gribu savā pilsētā atvērt latviešu kafejnīcu! Tā būs mana kafejnīca ar atbilstošu interjeru, un es pati tur gatavošu ēdienus, piemēram, kartupeļus ar krējumu un biezpienu, sklandraušus,» mana sarunu biedrene atklāj savu lielāko un ilgi loloto sapni, un sāk uzskaitīt praktiskās lietas, kas tam būtu nepieciešamas, piemēram, sklandraušiem nepieciešamos rudzu miltus varot vest no Latvijas, savukārt kartupeļi un burkāni ir pieejami turpat Japānā. Arī biezpienu varot importēt no Latvijas. "Mēs jums sūtīsim mašīnas, jūs mums biezpienu!" Norie jau izdomājusi savu biznesa modeli. Starp citu, kad īstenosies Norie sapnis par latvisko kafejnīcu, tai blakus tikšot uzcelta arī latviešu tradicionālā pirtiņa ar lāvu, krāsni, kadiķu slotiņām un pēršanos. Tādējādi droši var apgalvot, ka Norie ir kā Latvijas neoficiālā vēstniece Japānā, tur popularizējot mūsu valsti un stāstot par to saviem tautiešiem.
Visu rakstu par Norie Curutas aizraušanos ar Latviju lasiet žurnāla Sestdiena 25.septembra numurā!
Lee
nav pieļaujams