Dzeja ar Klāvu nebeidzas

Pirms 30 gadiem, 1987. gada 5. februāra naktī, vesela latviešu dzejas paaudze palika bez galotnes – tā arī nenoskaidrotos apstākļos Dubultu Rakstnieku namā pēc kritiena no devītā stāva 28 gadu vecumā gāja bojā Klāvs Elsbergs. Padomju režīmam neērtās dzejnieces Vizmas Belševicas vecākais dēls, divu dzejas krājumu autors, ražīgs tulkotājs. Arī uz Dubultu namu viņš bija devies tulkot un rakstīt pantus, nevis lasīt parindeņus nejauši sastaptām sievietēm, kā vēstīja liecinieku, sešu Maskavas literātu kompānijas, pretrunīgās liecības. Cilvēki, kas Klāvu pazina, nekad nav noticējuši, ka viņš pats būtu izgājis cauri stikliem.

Šodien redzam, ka Klāva dzeja ir izturējusi laika pārbaudi, dziesmas ar Klāva vārdiem sacer ne tikai Pērkons, un viņa dzejas uzvedumus veido arī jauni cilvēki, kuri nav piedzīvojuši padomju laiku reālijas, – Liepājas teātrī 24. februārī pirmizrāde dzejas iestudējumam Par mīlestību, kura veidotājs Leons Leščinskis uzskata: pēc Čaka tik skarbi, bet dziļi un patiesi par mīlestību nav rakstījis neviens cits. Klāva jaunākais brālis Jānis Elsbergs, pazīstams arī kā dzejnieks Jānis Ramba, atzīstas, ka, meklēdams izrādes vajadzībām brāļa rokrakstus, piedzīvojis gluži jaunas sajūtas. Jānis tagad strādā ar mātes arhīvu, dzejoļus vairs nerakstot, toties esot atradis mērķi vismaz gadiem divdesmit uz priekšu.

Ko tu tagad dari?

Esmu kļuvis par atdzejas redaktoru. Jaunākais, kas nācis klajā, ir nupat decembrī izdevniecības Neputns Samta sērijā izdotā Nikolaja Gumiļova (1886–1921) dzejas divvalodu izlase, es biju tās redaktors un kopā ar Eināru Pelšu arī sastādītājs. Pelšs ir ar lielu švunku atgriezies literatūrā un spoži atdzejo krievu sudraba laikmeta dzeju. Grāmatā Gumiļovu ir atdzejojis ne tikai Pelšs, bet arī Amanda Aizpuriete un mūsu prozas lielmeistars Valentīns Jakobsons. Gumiļovu, Annas Ahmatovas vīru, 1921. gadā 35 gadu vecumā bez tiesas nošāva Petrogradas čeka par dalību tā dēvētajā kontrrevolucionārajā Taganceva sazvērestībā. Gumiļovs bija formas perfekcionists, grūti atdzejojams, bet Einārs Pelšs ar to ir ticis galā spoži.

Kas Pelšam iznāk – Gumiļovs vai Pelšs?

Gumiļovs. Pelšs pats nodarbojas ar grafiskās dzejas eksperimentiem un vārdu spēlēm, viņš drīzāk ir postfutūrists vai postdadaists. Alkoholu viņš sen vairs nelieto, bet dulls pozitīvā nozīmē ir palicis.

Šobrīd rediģēju vēl vienu atdzeju, Kamingsa izlasi. Nupat esmu pabeidzis Belševicas arhīva otro grāmatiņu. Tā ir pagājušajā gadā sākta sērija, kopā ir paredzētas kādas sešas septiņas burtnīcas izdevniecībā Mansards.

Šīs pirmās divas ir proza, ar tām tiks pavilkta svītra viņas prozas mantojuma apguvei. Tagad esmu sācis kārtot dzeju, tas ir ļoti komplicēts process – daudz uzmetumu, variantu, juku jukām ar publicētiem dzejoļiem. To visu sijājot un šķirojot, jāatceras visi dzejoļi, kurus māte ir publicējusi. Iznāk nemitīga šķirstīšana.

Tas būs kaut kas līdzīgs kopotiem rakstiem vai nemaz nebūs līdzīgs?

Nemaz nebūs līdzīgs. Tās ir brošūras, pirmā bija 200 lappušu bieza. Man sastādot ir jālavierē starp viņas pašas uzstādījumu uz perfekcionismu un negribēšanu, lai kāds rakņājas viņas papīros, un, no otras puses, to, ka tur ir daudzas ievērojamas vērtības, kuras šobrīd, kad zināms laiks pagājis, var un vajag laist klajā.

Ko nozīmē negribēšana, lai kāds rakņājas viņas papīros? Vai tad tava mamma izteica tādu gribu?

Nu, viņai ļoti negribējās, ka kāds interesējas un raksta viņas biogrāfiju. Savulaik, kad Anda Kubuliņa rakstīja grāmatu, mamma noliedza viņai rakstīt par dzīvi. Pieņemu gan, ka 80. gados, kad Kubuliņa to rakstīja, mamma jau zināja vai nojauta, ka savu bērnības stāstu gribēs izstāstīt pati.

Pantus tu vēl raksti?

Nē. Nē. Tas faktiski ir pilnīgi apsīcis. Pagājušogad man uzrakstījās divi, kopā pēdējo septiņu gadu laikā kādi seši... Uztaisīju satori.lv tādu kā dzejnieka atvadu publikāciju un esmu metis tam mieru.

Ko tas tev nozīmē – mest dzejošanai mieru?

Vairs savu prātu ar to nenodarbinu, ka man vajadzētu rakstīt dzeju, vairs neuzdodu sev jautājumu, vai man tagad ir dzejoļa rakstāmais noskaņojums, vai no šā brīža noskaņas varētu iznākt kāds teksts. Es to vienkārši vairs nedaru.

Kāpēc vairs nedari? Kas tas ir – vecums?

Var būt arī vecums. Ar atsevišķiem izņēmumiem arī latviešu dzejā lielākā daļa dzejnieku savus labākos darbus ir uzrakstījuši līdz četrdesmit, lielākais – līdz 45 gadu vecumam.

Kuri tad ir tie izņēmumi?

Rainis, piemēram. Vēl Monta Kroma.

Tava mamma arī mūža nogalē dzejoļus laikam vairs nerakstīja, tikai Billi.

Belševica beidza rakstīt dzeju 55 gados. Pēc Klāva nāves viņā tas pārlūza, un pie dzejas viņa vairs neatgriezās.

Kā mamma strādāja, droši vien esi redzējis?

Viņa sēdēja nevis pie rakstāmgalda, bet gultā, ar dēlīti. Rakstāmmašīnas klaboņu un pirkstu dauzīšanu viņa necieta, rakstīja ar roku. Jaunajā grāmatā Bille, Anss un citi ir viens stāsts, kura galvenā varone ir Tupētāja – tā viesnīcas apkopēja ir iesaukusi rakstnieci, kura aizbraukusi uz mazpilsētas viesnīcu pastrādāt. Šajā Tupētājā, kas sēž gultā, visu laiku pīpē un kaut ko skribelē, ir ar lielu pašironijas devu atpazīstama pati autore.

Visu sarunu ar Jāni Elsbergu lasiet 3.februāra žurnālā SestDiena!