Mūziķis – ģitārists, daudzu dziesmu autors un latviešu roka leģenda – Ainars Virga ir atbraucis no Liepājas uz Rīgu, lai piedalītos Radio Naba raidījumā Zibens pa dibenu, kurā tiek apskatīti simt visu laiku labāko latviešu mūzikas albumu. To vidū ir arī grupas Līvi 1988. gada plate Kurzemei – saules ceļš. Jānis Grodums, Aivars Brīze un Dainis Virga, kas piedalījušies šajā ierakstā, jau aizsaulē, un Ainars ar Guntaru Mucenieku palikuši vienīgie tā laika Līvi, kuri vēl var pastāstīt par vecajiem laikiem.
Gatavojoties uzreiz pēc raidījuma sarunātajai SestDienas intervijai, ar Ainaru, Guntaru un arī fotogrāfu un motociklistu Kristapu dodamies uz Kaļķu ielas Pelmeņiem paēst. Iespēju paņemt pie maltītes simt gramu Vecrīgā lētākā degvīna no norasojušas saldētavā glabātas pudeles kuņģa darbības uzlabošanai Ainars neizmanto – viņš jau presē iepriekš stāstījis, ka alkoholu vairs nelietojot. Tāpēc ir ļoti organizēts un konstruktīvs. Kad pelmeņu bļodiņa tukša, viņš piezvana izziņām un noskaidro, ka autobuss uz Liepāju atiet pēc nepilnas pusstundas. Esot vēl šovakar tur šis tas jādara. Bet kā tad intervija? Nekādu problēmu – atbraukšot uz Rīgu rīt vai parīt. Neatbrauca. Tāpēc mūsu saruna notiek telefoniski, turklāt Ainaram izmantojot pie auss pievienotu bezvadu hands free sistēmu, ar kuras palīdzību viņš var sarunāties pa telefonu, ar rokām turpinot darīt jau iesākto – šoreiz tā ir Virga Fest afišu izlīmēšana –, un tas netraucē. Sarunas laikā Ainars, izplatot afišas, nokļūst līdz Pāvilostai. Pašlaik viņš pilnībā esot no rīta līdz vakaram nodevies festivālam: "Esmu galvenais – gan saimnieks, gan organizators. Par visu atbildu."
Festivālu pats izdomāji, vai kāds pasvieda šādu ideju?
To ideju man pameta draugs, kurš ir virdzenieks. Viņš teica: ja ir Imantdienas, kāpēc nevarētu būt Ainara dienas? Es atbildēju: kādas Ainara dienas, johaidī? Tas būtu pilnīgi stulbi! Tad mēs kaut kā nonācām līdz tai Virgai. Pagājušogad divu mēnešu laikā mēs vienkārši uzņēmāmies tādu avantūru un veicām to.
Ideāla sakritība – vieta ar nosaukumu Virga, kas ir arī uzvārds latviešu roka leģendai, kas būtu pelnījusi savu festivālu.
Tur jau tā lieta! Tikpat labi varētu būt Skrunda Fest Skrundā vai Ogre Fest Ogrē. Bet šis ir Virga Fest Virgā. Domā, ko gribi!
Ogre Fest varētu ātri izpelnīties starptautisku atzinību, jo "ogre" angliski ir milzis cilvēkēdājs. Vai vieta ar nosaukumu Virga tev bija zināma iepriekš? Varbūt tavas dzimtas saknes nāk no turienes?
Tādas aizdomas ir, bet precīzi es to nezinu. Mans tēta opītis it kā no tā apriņķa ir nācis. Tajos laikos, kad deva uzvārdus un vietām nosaukumus, gan jau kaut kāds sakars tur bija. Bet mana saistība ar Virgu sākās pirms piecpadsmit vai septiņpadsmit gadiem, kad es uzrakstīju viņiem himnu. Liepājai ir Pilsētā, kurā piedzimst vējš, toties Virgas ciemam tagad ir sava dziesma ar vārdiem "Virga, Virga – mana sapņu zeme". Pirmatskaņojums notika svinīgi visu vietējo vokālo ansambļu un kora izpildījumā, es biju pie klavierēm. Bija tolaik viena tāda aktīva virdzeniece, kura diemžēl pagājušogad aizgāja bojā autokatastrofā… Viņa meklēja visā Latvijā cilvēkus ar uzvārdu Virga un uztaisīja saietu. Aizbraucām visi – mana mamma, tētis vai brālis bija, tagad nepateikšu, un es biju ar Andu – savu toreizējo sievu.
Tagad esi no jauna apprecējies.
Jā. Pagājušogad Ziemassvētkos mums ar Aniju bija kāzas.
Bijāt pazīstami jau sen?
Mēs iepazināmies pirms astoņiem gadiem Beach Party. Tā mēs draudzējāmies, kamēr apprecējāmies pagājušogad.
Viņa tevi atbalsta itin visā?
Jā, ļoti! Anija strādā pie manis, var teikt. Principā viņa man ir personīgā asistente – visu pieraksta, kārto. Man ir veca galva, un es nevaru visu atcerēties. Esam ne tikai ģimene, bet arī darbabiedri. Mēs pat esam nolēmuši, ka par darbu nerunāsim pēc pulksten deviņiem, jo abi jebkurā darbā esam iekšā ar visu sirdi un varam pārrunāt detaļas līdz vēlai naktij. Kaut kādu laiku tomēr vajag elementāri veltīt arī ģimenei.
Cik zinu, tavs dēls ar mūziku nenodarbojas. Tuvāks esot hokejs.
Jā. Rūdolfs Ozijs. Osborna un arī Rūdolfa Šenkera vārdā saukts. Viņš tagad brauc pa visu pasauli kā otrais kapteinis uz tankeriem. Kad pārbrauc mājās, skrien sportot. Hokejs viņam ir sirdī – bija labs spēlētājs, un Metalurga komanda aicināja strādāt – spēlēt par trīssimt latiem mēnesī –, bet tā taču nav dzīve! Izmācījās par jūrnieku, un sports viņam ir vaļasprieks. Rūdolfs ir arī ļoti muzikāls – spēlē bungas. Neesmu gan dzirdējis, kā viņš spēlē ģitāru un klavieres, bet saka, ka varot. Es tam arī ticu. Mūzika viņam visu laiku skan, bet nekad nav pieķēries tā nopietni tai lietai. Visu nevar.
Tev varētu uzrasties vēl kāds mantinieks?
Es domāju, ka ne, un tas nav pat apspriežams. Man jau ir divi mazbērni pameitai Ilzei, kurai kļuvu par tēti triju gadu vecumā, un puikam arī gan jau būs.
Tu tagad esi tāds ļoti organizēts? Pēc raidījuma zināji, ka jābrauc un jābūt Liepājā.
Jā. Es cenšos nekad nenokavēt neko. Cenšos pieturēties pie tā plāna, ko esmu iepriekš sastādījis, un izpildīt tos uzdevumus, kas man ieplānoti tajā dienā.
Kaut kur lasīju, ka tu vairs arī nedzerot.
Jā, es nedzeru vairs kopš pagājušā gada februāra. Jūtos ideāli! Es jebkurā brīdī varu būt uz strīpas. Momentāni! Nav tā, ka man vajag bišķi atpūsties, padomāt, vai es to varu veikt. Tas ir mans lielākais ieguvums.
Tad jau nedzerot esi kļuvis gandrīz par supercilvēku?
Tā tas nav gan, kā mēs labi zinām, bet jebkurā gadījumā dzīvot man tagad ir daudz vieglāk.
Daži Latvijā labi pazīstami mūziķi saka, ka nevarot iztikt bez ierastā grādīgā – par spīti tam, ka veselība par sevi sāk atgādināt un pat ieslēdzies trauksmes signāls.
Man ir ļoti laimējies, ka es to varu. Es nenosodu nevienu. Katram savs. Ja tas ir vajadzīgs un dod rezultātus – lūdzu!
Pats izvēlies mūziķus, kas piedalās Virga Fest? Tie ir tavi draugi un tādi, kas pašam patīk?
Lielā mērā jā. Piesakās arī ļoti daudz jauno, un, ja man patīk, es dodu iespēju uzspēlēt, ja uzskatu, ka viņi ir pietiekoši gatavi uzstāties festivālā.
Ko tu domā ar šo "pietiekoši gatavi uzstāties festivālā"? Kas tev ir svarīgi jaunajos mūziķos?
Lai viņi spēlē kaut ko tādu, kas nav nevienam citam. Lai ir oriģināli un, protams, arī roķīgi. Kad bija Mikrofona ierakstu gadadienas pasākums Supermikrofons visā Latvijā, es tur biju žūrijā, un uzvarēja tikai oriģinālākie, nevis profesionālākie. Tas bija vienbalsīgs žūrijas lēmums. Tad daudzi apvainojās: kā tad šitā – mēs esam profiņi, kas prot spēlēt, un kas tie tādi vispār? Bet viņi iekrīt acīs, jo ir interesanti, un tas ir tas, kas cilvēkiem vajadzīgs. Katra visā pasaulē pazīstama grupa ir ar kaut ko unikāla.
Kur tagad pats spēlē? Tev bija Virga Hard Orchestra.
Jā, mēs atklāsim festivālu Virgā pulksten divpadsmitos.
Nomainīsi uz brīdi savu festivāla rīkotāja rāciju pret ģitāru?
Jā, jā, jā! Protams, arī pusnaktī spēlēšu ar Līviem un Buku. Pagājušogad uzstājos arī ar vairākām citām grupām – vienkārši beksteidžā sarunājām. Nāksi nospēlēt vienu dziesmu? Protams, iešu – nav problēmu! Pieļauju, ka šogad būs tas pats.
Raidījumā teici, ka par dziesmām, tāpat kā par saviem bērniem, nevar pateikt, kurš sanācis labāks, bet varbūt tomēr ir kaut kas mūzikā, kas pašam šķiet izdevies vislabāk?
Man liekas, ka viskrutāk ir izdevusies dziesma Zelta sirds aranžējumā grupai ar Liepājas simfonisko orķestri. Viss tas koncerts man liekas visapjomīgākais un nozīmīgākais darbs. Rakstīju aranžējumus visiem orķestra instrumentiem, kaut man nemaz nav tādas izglītības. Vienkārši domāju, kā man šķiet, kā vajadzētu orķestrim skanēt. Diriģents Jēkabs Ozoliņš palīdzēja, pierakstot notis.
Ja esi spēlējis vijoli un Virgas himnā klavieres, gan jau pats vari rakstīt notis?
Protams, protams, es varētu, bet viņam iet ātrāk. Es jau arī daudzos Līvu diskos esmu iespēlējis kībordus, kad Mucenieka nebija. Arī basa partijas teju visos diskos, izņemot šo pašu Kurzemei – saules ceļu. Jānim, atklāti sakot, nesanāca.
Tagad kādas jaunas dziesmas arī uzraksti?
Jā, dažas ir, bet nav materializētas. Tās ir galvā, bet nav laika pieķerties ierakstīt un pat samēģināt. Man galva ir kā kompis. Tur dziesmas skan kompleksā – ar visu pavadījumu kopā, es zinu, kurš instruments kurā brīdī kuru partiju spēlēs.
Ja tu to visu nepiefiksē, vai pēc kāda laika neaizmirstas?
Ir gadījumi, kad aizmirstu. Citreiz gan piefiksēju telefonā, kompī vai kādreiz kasešniekā. Ir ļoti daudz tādu, kas pēc kāda laika vairs neliekas foršas, un vienkārši izmetu tās ārā, jo esmu baigi paškritisks.
Bet citreiz kāda autora izbrāķētās, pēc paša domām, sliktākās dziesmas ir labākas nekā vienam otram labākās. Tāpēc varbūt tomēr vērts saglabāt?
Tur jau tā lieta! Tā var gadīties. Labi, turpmāk es tā arī darīšu – saglabāšu. Man ļoti patīk Kīta Ričardsa soloalbumi – tur ir tādas odziņas!
Pilnā izmērā Ulda Rudaka interviju ar Ainaru Virgu lasiet 17.jūnija žurnālā SestDiena!