Par to, ka deficīts vispār radās, paldies jāsaka sociālistiskās ražošanas īpatnībām, tirdzniecības sistēmai un padomju pilsoņu savdabīgajai psiholoģijai. Pie tam tieši tādā secībā. Rūpniecība nespēja saražot plaša patēriņa preces pietiekamā daudzumā un, pats galvenais, labā kvalitātē. Kaut ko jau ražoja gan, taču lielākoties šis «kaut kas» veikalu plauktos pārklājās ar putekļiem.
Ja padomju rūpniecībai netīšām arī gadījās saražot kaut ko daudzmaz ciešamu vai, kas bija biežāk, konkrētajai precei tirgū vienkārši nebija nekādu alternatīvu, tad šīs mantas visiem tik un tā nepietika. Tā kā gribētāju bija vairāk nekā mantu, nereti tās līdz veikalu plauktiem nemaz nenonāca: veikalnieki tās «atlika» saviem draugiem, paziņām un vajadzīgiem cilvēkiem. Mūsdienās izklausās pat komiski, bet tā notika gan ar veļas pulveri, gan zaļajiem zirnīšiem, gan mušpapīru, gan siltumnīcas plēvi un neskaitāmām citām precēm.
Par deficīta preču ceļiem, par to laiku patērētāju tieksmi veidot krājumus, par OBHSS cīņu ar nelegālajiem tirgoņiem, - jaunākajā Sestdienas numurā!
papildinājums