Velotūre pa salām

Var arī tikai ar sabiedrisko

Kamēr mūsu riteņus gatavoja tehniski, mēs gatavojāmies informatīvi. Olandes salas ir Baltijas jūras arhipelāgs, kas tehniski pieder Somijai, tomēr visbiežāk tajā ir dzirdama zviedru valoda (teju 90% salu iedzīvotāju runā zviedriski). Nākamās trīs visvairāk izplatītās valodas ir somu (gandrīz 5%), rumāņu un – kāds pārsteigums! – arī latviešu (abas mazliet vairāk nekā 1%). Tiesa, latviešu valoda vēl daudz lielākā procentuālā īpatsvarā dzirdama makšķernieku kempingos, jo Olandes arhipelāgs tiek uzskatīts par vienu no vispopulārākajiem latviešu makšķernieku galamērķiem. Arī paši dzimto valodu dzirdējām gan makšķernieku laivās, pāri tiltiem ripojot, gan mazpilsētās, gar mājām minoties.

Arhipelāga platums ziemeļu–dienvidu virzienā ir apmēram 130 kilometru, un tajā ietilpst aptuveni 60 apdzīvotu salu, vēl apmēram 6500 neapdzīvotu salu un šēru. Vislielākā no salām ir Olande (640 kvadrātkilometru), kurā dzīvo ap 90% no kopējā salu 27,7 tūkstošu iedzīvotāju skaita. Salu galvaspilsēta ir Mariehamna, kurā mitinās nu jau gandrīz 12 tūkstoši cilvēku, turklāt iedzīvotāju skaita ziņā tā ir konstanti augoša pilsēta jau daudzus gadus.

Pētniecības posmā arī nonācām pie atziņas, ka uz mūsu izvēlēto galamērķi mierīgi var nokļūt, pilnībā pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Tādā gadījumā tikai jāsaplāno vilcieni Rīga–Valka un Valga–Tallina, pa nakti kā viesnīcu izmantojot prāmi Tallina–Helsinki un tad maršrutu pabeidzot vilcienā Helsinki–Turku. Vienīgā problēma, ka tādā gadījumā šis piedzīvojums septiņu dienu vietā būtu jāizvērš par 10 līdz 14 dienu izbraucienu, tāpēc nolēmām optimizēt pavadīto laiku ceļā un līdz arhipelāgam savus uzfrišinātos transportlīdzekļus aizgādāt ar ierasto "dzelzs vilku". Tāpēc mūsu maršruts tomēr sākās ar auto līdz prāmim Tallina–Helsinki un tad pa Somijas pusi – Helsinki–Turku–Kustavi.

Tā nu pirmās dienas vakarā jau sasniedzām arhipelāga malējo robežu. Starptautiskajā naktsmāju piedāvājumu platformā rezervētā apmešanās vieta gan tika meklēta amizanti – tik ilgi nevarējām Olandes lauku plašumos savu aizrunāto pajumti atrast, ka nonācām pat līdz konsultācijām netālās kaimiņmājās par tēmu: "Man šķiet, tai tur mājā īpašnieks izīrē gultasvietas, pamēģiniet apvaicāties tur." Izrādījās dikti jauks un arī pareizs padoms, atradām īsto kaimiņu.

Vēlāk izrādījās, ka naktsmāju jaukie saimnieki mūsu dēļ savu izīrējamās istabiņas sezonalitāti pagarinājuši par nedēļu un mēs esam pēdējie viņu gaidītie viesi. Sagaidījuši mūs, viņi devās prom no savas vasaras mājas uz dzīvoklīti Turku, tāpēc bez problēmām varējām arī atstāt auto mājas pagalmā uz visu nedēļu.

No salas uz salu

Velobrauciena rīts iesākās agri, jo bijām 12 km attālumā no pārceltuves, taču gribējās paspēt uz pēc iespējas agrāku prāmi, lai drošībai būtu vairāk laika šķērsot nākamo salu un atkal paspēt uz vēl nākamo prāmi. Un, un, un... Pirmajā ātrumbraucienā gan neplānotu pauzi piešķīra milzu alnis mežmalā, kas ar izbrīnu nolūkojas mūsos – saullēkta miglā joņojošos velotūristos.

Tieši paspēšanas sajūta pavadīja pirmo pusi dienas – nezināmais priekšā, starpsalu prāmīšu atiešanas laiku saraksts padusē un nemitīgas kavēšanas sajūta galvā. Tomēr pēc nākamās septiņu kilometru salas šķērsošanas un nokļūšanas uz nākamo prāmīti jau ar rezervi saspringums pamazām mazinājās, tāpēc līdz Brando salai jau bijām atgriezušies pie tūristu laiskās atpūtas garastāvokļa. Tad par Tour de France sajūtu liecināja vienīgi kārtējais 22 km pārbrauciens un tas, ka nākamais savienojošais prāmis kursē tikai trīs reizes dienā. Tā kā visas naktsmājas jau bijām rezervējuši savlaicīgi, ļoti daudz radošuma ar šiem pavisam retajiem prāmjiem nevarējām atļauties (tiesa, visbiežāk prāmju satiksme ir nudien regulāra, jo lielākā daļa ir mazo, operatīvo pārceltuvju, pie kurām neliela pagaidīšana nekaitina, tikai sniedz iespēju papriecāties par apkārtnes skaistumu).