Lai ko arī katrs saprastu ar jēdzienu "Svētā Zeme", gan Izraēla, gan Palestīna ir no vienas vietas nokaisītas ar dažādām Bībelē minētām vietām. Arī mūsu ceļojuma galamērķis – Nāblusa – šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Kristiešiem nozīmīgākā apskates vieta te ir Jēkaba aka, kur Jēzus esot sastapis samariešu sievieti. Tā noticis vai ne – to lemt katram pašam –, taču mūsdienās par Nāblusu var teikt, ka tā atrodas Rietumkrasta teritorijā un tiek dēvēta par Palestīnas nekronēto karalieni.
Pilsēta ir pilna arābu dzīvīguma un šarma, bet laimīgā kārtā pagaidām vēl nav pārbāzta ar tūristu pūļiem, ļaujot izbaudīt salīdzinājumā autentisku kultūru un pilsētvidi. Varbūt tūristus attur fakts, ka šī ir arī politiski visai aktīva pilsēta, kuras iedzīvotāji nerimstas iestāties par Palestīnas neatkarību. Esot te uz vietas, par to gan liecina tikai plakāti un piemiņas zīmes cīnītājiem – visādi citādi tā šķiet absolūti droša pilsēta, kas kūsā savā ritmā, laipni uzņemot ciemiņus.
Vēl jāpiebilst, ka jau izsenis Nāblusa bijusi ievērojama olīveļļas, kokvilnas un ceratonijas pupiņu eksportētāja. Mūsdienās tā slavena ar savām ziepju ražotnēm, olīvkoka izstrādājumiem, apgleznotiem keramikas darinājumiem un, protams, kanafeh. Ziepju ražotnē pabijām, olīvkoka trauciņus nekur nemanījām, keramikas bija pārpārēm, taču galvenais – kanafeh nogaršojām. Kas tas ir? Kanafeh ir debešķīgs Tuvo Austrumu deserts, kas sastāv no īpašas mīklas, viegli pasāļa siera un dikti saldas cukura virskārtas. Bet nu visu pēc kārtas.
Ne tikai šoferu brokastis
Mūsu ceļš sākas Rāmallas autoostā. Par autoostu to gan grūti nosaukt, tā drīzāk izskatās pēc haotiskas mikroautobusu un lielo autobusu stāvvietas, kur daži šoferi laiski smēķē cigareti un malko aromātisku kafiju ar kardamonu, bet citi sparīgi bļaustās un cenšas pievilināt potenciālos braucējus. Kārtības šajā Austrumu haosā nekādas, tāpēc vienkārši prasām tuvākajam šoferim, kur meklējams transports uz Nāblusu. Pareizajā virzienā mūs cits pēc cita aizbīda vairāki vīri, un jau pēc brīža esam iesēdušies autobusā.
Pārsteidzoši daudz cilvēku šajā reģionā runā angliski – gan veci, gan jauni –, tāpēc saprašanās lielas grūtības nesagādā. Turklāt, ja arī uzrunātais angļu mēli nepārvalda, ātri vien uzrodas kāds "tulks". Palestīnieši ir tik izpalīdzīgi, ka apmulsušam ielas vidū ilgi stāvēt nekad nenākas. Tieši tāpēc arī šoreiz, lai gan pat nenojaušam, kā būtu labāk nokļūt līdz Nāblusai, ilgi galvu nelauzām un dodamies uz autoostu, kur lietas atrisinās pašas no sevis.
Tā kā nav zināms, kad autobuss izbrauks, nododamies stāvlaukuma vērošanai pa logu. Šeit viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Ne agrāk un ne vēlāk. Blakus esošajam autobusam atvērts kravas nodalījums, un tur kāds šoferis gatavo brokastis. Prīmusiņš, olas, čupa ar plakanajām maizēm, redīsi, salāti. Viss top. Kad omlete sāk kārdinoši smaržot, viņam apkārt sapulcējas arī citi šoferi. Viens no vīriem pamana, ka viņus vērojam, un ar roku viesmīlīgi māj, lai pievienojamies. Tā kā mēs to nedarām, tad pēc mirkļa mājējs iekāpj mūsu autobusā un cenšas pierunāt uz šoferu brokastīm. Pieklājīgi atsakāmies, bet šāds žests šķiet bezgala sirsnīgs, un, lai gan konkrētais aicinājums šoreiz tiešām nāk kā pārsteigums, uz kopējā viesmīlības fona tas nav nekāds brīnums.
Reiz, kad no Rāmallas ar mazu mikroautobusu braucu uz Jeruzalemi, pretējā ejas pusē vienu rindu tālāk sēdēja kāda ome ar mazbērnu. Viņa atvēra cepumu paciņu, uzcienāja mazbērnu, tad pagriezās un sniedza cepumus arī man. Pabrīnījos par šādu dāsnumu, bet vēl jo vairāk mani izbrīnīja tas, ka biju vienīgā no busiņa pasažieriem, kas tika cienāta ar cepumiem. Vienkārši tāpēc, ka esmu ciemiņš. Ciemiņš viņu zemē. Lūk, tā šeit tiek uztverta viesmīlība.
Citā reizē braucām uz Halīlu, autobusa atiešanas laiks atkal bija neziņas mākoņos tīts. Kamēr gaidījām, šoferis aizgāja pēc tējas un pēcāk uzcienāja ar to arī mūs. Vēl citā dienā man bija notikusi ķibele ar datoru. Aizgāju pie datormeistara, kurš visu atrisināja, bet naudu neņēma, jo «svētdienās strādā bez maksas». Arī, kamēr mēnesi mitinājos pie savas palestīniešu draudzenes, regulāri tiku cienāta ar gardām vakariņām. Kad pūlējos ieskaidrot, ka viņiem nav mani jābaro, saņēmu iebildumus, ka esmu ciemiņš un ciemiņi taču jāuzņem, kā nākas.
Sarakstu par viesmīlības epizodēm varētu turpināt un turpināt, bet laiks atgriezties pie stāsta par Nāblusu.
Pilsētas džungļi
Kad esam sasnieguši Nāblusu, lecam laukā no autobusa un dodamies, kur deguns rāda. Deguns mūs visnotaļ ātri aizved uz tuvējo Austrumu saldumu kafejnīcu. Pasūtām dažādus gardumus, gaidot rindā, papļāpājam ar policistu, bet tad otrajā stāvā baudām savus kārumus un nesteidzīgi vērojam ielu. Gardi un bezgala saldi, bet, pasteidzoties notikumiem priekšā, varu bilst, ka šeit vēl neesam atraduši to īsto Nāblusas kanafeh.
Nāblusa pārsteidz ar lielpilsētu cienīgu dzelteno taksometru jūru, nebeidzamām reklāmām uz namu fasādēm, kā arī tik asprātīgiem plaģiātiem kā Stars & Bucks. Taksometru okeānā ik pa laikam manāms arī kāds banānu, dateļu vai zemeņu tirgotājs ar saviem koka ratiņiem. Šo augļu tirdzniecība šeit zeļ un plaukst. Savām acīm esmu redzējusi gan banānu plantācijas, gan dateļpalmu audzētavas, bet, no kurienes nāk zemeņu klājiens, tas gan nav īsti skaidrs. Cilvēki vēsā mierā pārvietojas pa vidu mašīnām, un pārsteidzošā kārtā jāatzīst, ka viss šis haoss funkcionē patiesi labi.
No sākuma man bija grūti pielāgoties šejienes ielu šķērsošanas paradumiem – likās, ka mani ātri vien nobrauks kāds auto. Tad sapratu, ka nav jēgas gaidīt, ka šoferi apstāsies paši, ir vienkārši jāsaņem drosme un jāiet pāri ielai. Tieši tik vienkārši. Kad tu ej pāri ielai, lai cik dīvaina ielas šķērsošanas vieta tā nebūtu, – abrakadabra! – iedarbojas kāda man nesaprotama Austrumu maģija, un visi šoferi apstājas vai arī apbrauc riņķī. Vietējie staigā pa ielām, kur vien tīk, arī satiksmes apļi pilsētu centros ir kājāmgājēju pilni. Šeit visiem pietiek vietas – gan gājējiem, gan autobraucējiem. Cilvēcība stāv augstāk par satiksmes noteikumiem, un, kad mazliet pierod pie šī šķietamā haosa, sāk likties, ka šāda pieeja ir daudz drošāka visiem ceļu satiksmē iesaistītajiem. Tikai jāpierod – citādi ielas malā varēsi stāvēt veselu mūžību.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3.-9.aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!