Kopš 4. maija, kad Latvijas Nacionālā vēstures muzeja telpās Rīgā, Brīvības bulvārī 32, tika atvērta valsts simtgadei veltītā izstāde Latvijas gadsimts, mēneša laikā to apskatījuši teju 11 000 interesentu. Vērienīgajā muzeju nozares sadarbības projektā, kas ir viens no Latvijas valsts simtgades programmas centrālajiem notikumiem, iesaistījušies 68 valsts, pašvaldību un privātie muzeji no Kurzemes, Latgales, Sēlijas, Vidzemes, Zemgales un Rīgas. Izstādes dizainu veidojis starptautiski godalgotais dizaina birojs H2E, kuru vada mākslinieki Inguna un Holgers Eleri. 12. jūnijā izstādi apmeklēja arī Viņa majestāte Nīderlandes karalis Vilems Aleksandrs un LR kultūras ministre Dace Melbārde.
KDi piedāvā izstaigāt izstādi, pievēršot uzmanību vēsturnieka Imanta Cīruļa un pētniecības centra Latvieši pasaulē projektu vadītājas Ievas Vītolas akcentiem. Sākums – KDi 10. maijā.
Latvijas iesaiste Eiropā
Stāsta Imants Cīrulis. Fonā skan Saule, Pērkons, Daugava.
Kad Latvijas neatkarība ir izcīnīta ar militāriem līdzekļiem, var pievērsties jauncelsmei, kas izpaužas visdažādākajos veidos. Pirmoreiz šīs zemes vēsturē Latvija veidojas kā demokrātiska republika, tiek ieviestas uz visiem vienādi attiecināmas tiesības. Gandrīz visi iedzīvotāji kļūst par Latvijas Republikas pilsoņiem, visi drīkst vēlēt un kandidēt vēlēšanās. Valda pārliecība, ka mēs visi veidojam šo valsti. Sākumā entuziasms ir ļoti liels. Pirmajās Saeimas vēlēšanās 1922. gadā tiek pieteikti 88 saraksti. 2. Saeimā piedāvāts 141 kandidātu saraksts un nav piecu procentu barjeras. Varat izrēķināt, cik daudz dažādu politisko spēku nonāca Saeimā. Tas ir saistīts ar problēmām koalīciju veidošanā, bieži mainās valdības. Daudzi jautā – kādā virzienā tad lai Latvija iet? Vai tas ir pareizais ceļš? Varbūt mums tomēr vajag stipro roku, kas mūs vada?
Demokrātiskā pārliecība attīstās, katrās vēlēšanās piedalās 80 procentu balsstiesīgo. Veidojas arī dažādas nepolitiskas biedrības. Latvija cenšas atrast savu vietu Eiropā. Viens no spilgtākajiem veidiem, kā to izdarīt, ir ar kultūru un mākslu. Latvijas mākslinieki beidzot plūc starptautiskus laurus: dolfa Irbītes radioaparātu dizains iegūst Grand Prix pasaules izstādē Briselē 1936. gadā un Parīzē 1937. gadā. Vai Dailes teātris, kurš ar Jāņa Munča veidotajiem skatuves maketiem 1925. gadā plūc laurus Parīzes Starptautiskajā dekoratīvās mākslas un moderno industriju izstādē. Arī Romana Sutas veidotās vāzes un tradicionālā māksla, etnogrāfija tiek rādīta izstādēs Eiropā. Latvija piedalās arī lielajās Expo izstādēs Beļģijā. Mēs esam valsts, tādi paši kā mūsu vecākie lielākie brāļi Eiropā.
Latvijas iesaiste Eiropā atklājas arī dzīvesveidā. Modernie divdesmitie – tā ir jauna mode, jauna mūzika, jauns dzīvesstils, jauna brīvība, liberālā domāšana, spilgtas balles, bohēma, saksofons, džeza mūzika, ātrums – ātrvilcieni var aizvest uz Berlīni, tālāk uz Parīzi. Tiklīdz filmas ir iznākušas Berlīnē, nākamajās nedēļās jau tiek rādītas Rīgā, tikai pēc tam Stokholmā.
Šeit ir īsa nodaļa, pie reizes – arī atpūtas stūrītis apmeklētājiem. Rādām, ka Latvijas iesaiste Eiropā nebūt nav 20. gadu fenomens. Sākot no viduslaikiem, šīs idejas vienmēr ir blakus. Rādām to ar daiļliteratūras tulkojumiem no XIX gadsimta, bet patiesībā jau no reformācijas laika. Interesanta eksponātu virkne ir no Gulbenes muzeja – Anša Gulbja apgādā XX gadsimta sākumā izdota universāla bibliotēka, ja nemaldos, 79 vai vairāk maza formāta grāmatiņas. Te ir visa pasaules klasika – Gēte, Nīčes Tā runāja Zaratustra, arī latviešu un krievu klasiķi vienā virknē. 20.–30. gados tā ir tik pašsaprotama apziņa – būt kopsolī ar visām lielajām kultūras nācijām. Tiklīdz Sigrija Unsete vai Selma Lāgerlēva kaut ko jaunu ir uzrakstījusi, tas tiek tulkots latviski. Tas saglabājas arī padomju laikā. No vecāku plauktiem mums visiem droši vien ir pazīstama piesaiste Eiropas kultūras telpai. Arī mūsdienās, meklējot atskaites punktu, skatīšanās uz Eiropu ir svarīga. To mēs simboliski rādām ar tulkojumiem.
Šī ir mākslas oāze mūsu izstādē – ārkārtīgi liels Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ieguldījums. Rīgas mākslinieku grupa, kuru 20. gadu sākumā radīja domubiedru kopa – Romans Suta, Valdemārs Tone un daudzi citi. Apskatāmas kultūras kanonā iekļautās gleznas, sākot ar Jēkabu Kazaku. Bēgļi, strēlnieki… Kara rētas latviešu sabiedrībā vēl ir redzamas. Jūtama arī franču ietekme. Aleksandra Beļcova, kura nav latviete un nav vīrietis, ienāk šajā latviešu vīriešu mākslas pasaulē – tajā brīdī tas vēl nav pašsaprotami.
Pompozā, salkanā Latvija
Latvijas Republika joprojām turpina pastāvēt, bet fundamentāli mainās visa politiskās un sabiedriskās dzīves kārtība. 1934. gads. Kārļa Ulmaņa apvērsums. Šajā sadaļā liekam uzsvaru uz diviem punktiem – ārējās izpausmes, kā Ulmaņa režīms sevi prezentē. Ir ļoti spilgti parādīts vadoņa kults, Kārlis Ulmanis kā nācijas tēvs, gudrais un nekļūdīgais vadonis. Parādām arī Ulmaņa valdības mēģinājumus pārradīt apziņu par to, kas ir Latvija. Piemēram, Vecrīga kā vāciskās Rīgas iemiesojums Ulmaņa valdībai nepatika. Ir izveidots Doma laukums, tajā brīdī – 15. maija laukums. Ir grandiozi plāni pārveidot Vecrīgas panorāmu ar augstu pilsētas biroja torni, kuram noteikti jāpārsniedz Pēterbaznīcas torņa augstums. Ulmaņa godināšana ar goda krēsliem. Bieži vien salkanas, pārspīlētas, mūsu dienās nepieņemamas godināšanas formas iezīmē atšķirību no demokrātiskās Latvijas. Jaunais medijs – kinematogrāfija – tiek mērķtiecīgi izmantots jaunā tēla radīšanā. Lielāko daļu materiālu ir filmējis viens no pazīstamākajiem kinooperatoriem Eduards Kraucs. Mēs šeit neizsakām nevienu spriedumu – labi vai slikti, katrs var izvēlēties, kura Latvija viņam ir sirdij tuvāka.
Otrs lielais akcents šajā sadaļā likts uz to, kā Ulmaņa režīms, vispār Latvijas Republikas periods uz visiem laikiem nostiprina apziņu, ka mēs esam un būsim un Latvijas valsts ir nepieciešama, lai latviešu nācija kā tāda pastāvētu. Starp valsti un tautu var likt vienādības zīmi. Tik stipri tas tiek iesēdināts sabiedrības apziņā ar šo bieži varbūt pārspīlēto patriotismu, bet sekas ir jūtamas vēl pēc kara, padomju gados. Arī atmodas laikā ir pilnīgi skaidrs, ka ir jāatgriežas Eiropā, jāatjauno valstiskā neatkarība, tas viss jau mums kādreiz ir bijis. Lielā mērā tas ir Ulmaņa laika pārspīlētā patriotisma dēļ.
Kā telpisks momentuzņēmums ir 1938. gadā notikušie 9. Latviešu dziesmu svētki. Šie ir pirmie svētki, kurus vairs nerīko Dziesmu svētku komiteja, kā tas bija Rīgas Latviešu biedrības laikā, bet valsts. Pirmoreiz valsts pasaka, ka nebūs nekādas pašdarbības, tiek iecelta Dziesmu svētku rīcības komiteja, kurā bija Jāzeps Vītols, Teodors Reiters un citi, taču ir jāpakļaujas valdības prasībām. Tas nozīmē, ka repertuārā ir jāiekļauj dziesmas, kas slavina 15. maiju. "Sveicinām tevi, tautas vienotāj. Mūsu sirdis un rokas tev pretim māj." Tā ir cena, kas ir jāmaksā. Valsts kļūst par visu lietu bīdītāju.
Ļoti priecājamies, ka vairāki muzeji piekrita deponēt tautastērpus. Lielākā daļa no tiem ir izmantoti 1938. gada Dziesmu svētkos. Ir uzskaitīti visi kori, dziedātāji un diriģenti. Dziesmu karos lauku koru kategorijā 1. vietu iegūst Lazdonas draudzes koris, kuru vada tolaik 32 gadus vecais Haralds Mednis. Svētki ir izšķirīgi viņa paša karjerā. Viņu ierauga Jāzeps Vītols. Šeit – Tautas vadoņa balva Lazdonas korim. Lietas, kuras bijušas šķirtas, mums tagad ir izdevies savest kopā kaut vai uz izstādes laika trim gadiem.
Slēptā vēsture
Šeit – dažādas izpausmes, kas iet cauri laikiem. Piemēram, Sibīrijā cilvēki darina saktas no konservbundžas skārda vai no 1. maija sarkanajiem lozungiem uzšuj sev Bārtas brunčus un no kartona un konfekšu papīriņiem uztaisa vainagu. Tik dziļi tautiskais stils mūsos bija iesēdies kā identitātes daļa – gan simbolu, gan individuālā līmenī. Šis savukārt ir eksponāts no Naukšēnu Cilvēkmuzeja – divas sievietes trimdā no Bārbijas un Kena ir izgatavojušas tautiskas lelles.
Gribot negribot bez iespējas izvairīties cilvēku dzīve ieslīd nākamajā, okupācijas posmā. No pirmskara rietumnieciskā dzīves modeļa Latvijas sabiedrību, bez izņēmuma visus cilvēkus, iesviež karā, totalitārismā. Tas prasa daudz upuru. Vienas represijas skar vairāk turīgos, citas – pēc etniskās un reliģiskās piederības. Abas varas iesauc Latvijas iedzīvotājus savā armijā bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Šeit – represijas Sibīrijā, tepat līdzās – ebreju nošaušana. Ļoti jāieskatās – tās ir Šķēdes kāpas. Te ir Jelgavas psihiatriskās klīnikas reģistrs ar nošautajiem, kas ir uzskaitīti 1942. gadā. Te ir atslēga no pagraba, kurā izdevās noslēpt sešus ebrejus. Slēptā vēsture, viņi necenšas ne pēc goda, ne atzīšanas, vienkārši dara to pašsaprotami.
Ļoti svarīga epizode – nacionālie partizāni. Nebija iespējams nodibināt nacionālo armiju, tāpēc notiek šādi, pašorganizēšanās ceļā. Varonīga, reizēm traģiska lappuse. No dažādiem muzejiem deponēti priekšmeti. Matu griežamais no Valkas Novadpētniecības muzeja, atrasts bunkurā pēc tam, kad tas tika iznīcināts. Dziesmu grāmatiņa Dievs, svētī Latviju.
Kas tā par vārda brīvību!
Te mēs redzam Latvijas valstiskuma domas pēctecību – tu esi spēcīga un būsi vienmēr. Šeit – Anšlavam Eglītim 1949. gadā Londonā izdotā Latvijas pase. Rietumvalstis to atzina tāpēc, ka Latvija de jure turpināja pastāvēt. Te – dažādas nevardarbīgas pretošanās formas, sākot ar sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanu Mežaparka tornī 1962. gadā. Vai – 80. gadu sākumā nejaušiem adresātiem sūtītas pastkartes ar karodziņu. Vai – skolēnu izkaisītas lapiņas ar tekstiem – kas tā par vārda brīvību, ja nevaram izteikt savas domas!
Notiek arī bēgšana – vieni bēg uz rietumiem, otrus izsūta uz austrumiem, Daži, kas nespēj paņemt visu līdzi, ierok kaut ko arī zemē. Bieži vien ir tikai dažas stundas vai pat minūtes laika, lai kaut ko paņemtu. Te mēs redzam, kas tiek ņemts līdzi – Latvijas karogs, tautastērps, Kārlis Skalbe paņem līdzi dēla saderināšanās ielūgumu, Valsts kancelejas direktors Jānis Rudzītis paņem līdzi sudraba kārbu, kuru vēlāk trūkuma dēļ pārdod. Arī uz Sibīriju ko nu katrs tajā pusstundā vai 15 minūtēs paņem līdzi. Ir smeldzīgs stāsts par kāzu kleitu, no kuras Ida Dimitre izgrieza gabalu, lai Vladivostokā godam varētu apglabāt savu mirušo meitiņu. Vai arī dvielis, kas izmantots izsūtījumā latviešu bērēs un pēc tam atvests atpakaļ un rūpīgi kopts. Vai arī – tīri praktiskas lietas, šujmašīna, kas daudziem izglābusi dzīvību. Daudz tika ierakts zemē. Bēgot prom, Heinrihs Strods ieraka zemē piena kannu ar grāmatām, kuras pēc kara būs nevēlamas. Viņš regulāri tās vēdināja un atkal slēpa. Slēpj arī pavisam parastas lietas, kā traukus. Edvarta Virzas ordeņus meita Amarillis ierok mājas pagrabā, tikai 90. gadu sākumā atkal izrok. Visas trīs vitrīnas ir Latvija, kas tiek ņemta līdzi vai tiek mēģināta saglābt.
Latvijas sovjetizācija. No rietumnieciskā dzīves stila ļoti ātri pilnībā ir jāpārkārtojas uz kaut ko jaunu. Tas notiek ar metodēm, kas jau ir izmēģinātas Padomju Savienībā – ar pilnīgu sabiedrības pakļaušanu valdībai, ar teroru, ar propagandu. Esam mēģinājuši atainot kolhoza kantori, kur vecā Latvija – latviešu ideālā Latvija ar savu kaktiņu un stūrīti zemes – tiek radikāli lauzta. 40. gadu beigās notiek brutāla kolektivizācijas kampaņa – tiek apvienotas mājas, atņemta zeme. Paralēli visos medijos un iespējamos kanālos notiek propaganda.
Cilvēki mēģina radoši dzīvot arī šajos apstākļos. Atrodas vieta arī mākslai un kultūrai. Te, piemēram, var redzēt no kartona aktu vākiem, kas apvilkti ar audumu, izgatavotu vasaras somu. Tas viss ir vienā telpā, mēs necenšamies izteikt spriedumus.
Cibiņa sekcijā
Lielākā daļa no mums ir augusi padomju laikā. Te redzam padomju sociālistisko republiku ar ārējo pielāgošanos un perfekto pilsoni – oktobrēns, pionieris, komjaunietis un beigu beigās arī Komunistiskās partijas biedrs. Šeit ir redzama ārējā izkārtne – karogi, vimpeļi, visa šī propaganda. No otras puses, ir privātā, personiskā Latvija, kuru labi izsaka dzejas rindas "savējie sapratīs". Tas joprojām ir alternatīvs skatījums. Tas var būt jebkas – Jāņu svinēšana, tā var būt dzeja. Pietiek uz afišas būt tikai Imanta Ziedoņa vārdam, lai cilvēki plūstu uz kultūras namu. Tas ir kaut kas cits nekā karogi un ļeņini. Personiskā Latvija var būt arī Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kurā ir sentiments, mazliet vecais un mazliet jaunais. Ļoti svarīgi kļūst dzejnieki, lasīšana starp rindām. Šeit ir cenzūras piemēri – Gunāra Priedes Smaržo sēnes. Bieži vien darbojas pašcenzūra. Personiskā Latvija var būt arī trimdas ieraksti – Ilmārs Dzenis vai Čikāgas piecīši. Tā ir it kā nevainīga mūzika, savējā, alternatīvā Latvija – romantiska, nostalģiska, bez sarkanajiem karogiem.
Tas ir padomju dzīvoklis, blokmāja Purvciemā. Viss organizēts saskaņā ar piecgades plānu. Visiem vienādas plānveida sekcijas. No otras puses, tā ir privātā telpa, kur, ja vēlies, vari kopt latviskumu. Iet uz pulciņiem – taisīt ādas cibiņas, izliet sveci vai piekārt pie sienas Latvijas ainavu. Slēptās ekonomiskās idejas ietvaros ir preču deficīts. Tiek glabāti palagi, audumi, alkohols vai bieži vien servīzes.
Auseklīša evolūcija
Stāstījumu turpina viena no izstādes autorēm, pētniecības centra Latvieši pasaulē projektu vadītāja Ieva Vītola.
Esam atmodas laiku sadaļā. Te jūs redzat ziepju un alkohola talonus, parādās arī vizītkartes. Sāk darboties pirmie kooperatīvi, un šis, piemēram, ir zīlēšanas aparāts. Šeit ir veltījums Latvijas Tautas frontei, tiek dibināta Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Savas aktivitātes veic arī interfronte. Baltijas ceļš un barikādes. Kā laikmeta aina šajā nodaļā ir izvēlēti sarkanbaltsarkanie karogi, pavisam deviņi, no dažādām Latvijas vietām. Šis ir karogs, kas glabāts mājas bēniņos un 1988. gadā atkal izcelts ārā un uzvilkts pie mājas. Te ir arī karogs, kuru Ēvalds Valters uzvilka Svētā Gara tornī, tas aizsāka masveida karogu pacelšanu, kas līdz 1990. gadam notika visā Latvijā. Ir interaktīvs moments – karogu var uzvilkt arī sievietes un bērni, kas dzīvē bieži nenotiek.
Gribējām parādīt, kā atmodas laikā cilvēki iesaistījās un kā viņus vienoja ideāls. No Tautas frontes muzeja varam apskatīt pašdarinātu ziedojumu vākšanas kastīti. Tiek atjaunoti ielu nosaukumi. No jauna izdota aizliegtā literatūra, kas līdz tam lasīta pa kaktiem. Jūtams sentiments pēc bijušās Latvijas, piemēram, koncerta afišai Še, kur līgo priežu meži tiek paņemts Latvijas laika plates prototips. Noslēdzošais stends atmodas sadaļā ir veltīts auseklītim, redzams, cik dažādās izpausmēs populārais simbols tolaik tika izmantots – piespraudēs, apģērbā, dažādos dizaina priekšmetos, lūk, arī lampa auseklīša formā.
Seši simboliski ceļotāji
Pēdējā nodaļa – Sarežģītā demokrātija. Tiek noņemtas iestāžu plāksnes. Redzamas tā laika reklāmas. Šeit mierīgi varētu vest dizaina studentus, lai redzētu dizaina attīstību. Sākas privatizācija. Stāstām arī par nacionālo valūtu, pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām. Robežas ir kļuvušas brīvas. Iespējami gan privāti, gan oficiāli braucieni, Latvija piesaka savu vārdu militārajā sfērā, sportā, kultūrā, biznesā. Valmieras autobusu parks mums iedeva krēslus. Sēžot tajos, var skatīties 90. gadu un XXI gadsimta sākuma Panorāmu. Latvija tiek uzņemta Eiropas Savienībā. Ekspozīcija ir izveidota tā, ka uz Eiropu dodas seši simboliski ceļotāji – diplomāts, sportists, tūrists, kultūras darbinieks/ mākslinieks, uzņēmējs un militārists. Šajā sadaļā uzsveram arī to, ka latvieši ir izceļojuši no Latvijas jau kopš XIX gadsimta vidus, nevis tikai atveroties robežām. Te ir fotogrāfijas ar latviešiem visā pasaulē pie savām mājām. Ar citronu sulu tiek rakstītas vēstules un telegrammas ar dubultsaturu: "Visi veseli, skolas pabeigtas", bet apakšā: "Neesam gluži badā, bet trūkumā gan. Dzīve Padomju Savienībā ir grūta."
Izstādes noslēgumā – pirmie mobilie telefoni, peidžeri, disketes u. c. Šī ir Jāņa Sedola izstrādātā pirmā datorspēle par Latviju (pirmais nosaukums Latvija, vēlāk – Zeme – U. A.), kurā apkopotas dažādas ģeogrāfiskas vietas. Tā arī ir vēstures liecība, jo tagad datorspēles gan saturā, gan dizainā ir pavisam citādas.