Gunta Bojāra eseju krājuma Zīda čūska manā personīgajā bibliotēkā nav, tāpēc meklējumi mani aizveda uz Rīgas Centrālo bibliotēku – tur grāmata atrodama dzejas plauktos, jo tiek definēta kā dzejproza. Skatoties Latvijas Nacionālā teātra izrādi, kurā tekstu pārradījis dramaturgs Artūrs Dīcis, šāda definīcija prātā nenāk. Izvēle un līdz ar to atbildība par šādas repertuāra vienības nonākšanu Nacionālā teātra Aktieru zālē ir uz aktiera Normunda Laizāna, patētiski sakot, sirdsapziņas, jo publiskajā telpā ir izskanējis, ka izveidot izrādi pēc Gunta Bojāra grāmatas motīviem ir aktiera sena iecere. Turklāt Normunds Laizāns intervijā Latvijas Radio 3 Klasika ir pieminējis Aivara Vilipsona ilustrācijas kā papildu iedvesmas rosinātājas, taču jāprecizē, ka grāmatas pirmizdevumu, ko 2008. gadā laida klajā apgāds Nordik, rotā paša autora fotogrāfijas no kādas kafejnīcas Lietuvā. Kafejnīca uz skatuves ir arī Nacionālā teātra izrādē.
Vēstītāja tonis
Izrādes radošā komanda, kurā ir režisore LAURA (Laura Groza), scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Artūrs Virtmanis, gaismu māksliniece Krista Erdmane un skaņas dizaina autors Kristaps Diura, balansē starp reālistiskām detaļām un nosacītību. Motorollers, ar kuru šķietami ierodas ādas jakā tērpies Normunda Laizāna tēlotais varonis, ir īsts. Aktieru zāles spēles laukuma priekšā izvietoti vairāki galdiņi, pie kuriem sēž skatītāji, tādējādi imitējot to kafejnīcas atmosfēru, kas vairāk piedienas grāmatas varonim: no Gunta Bojāra teksta diezgan labi var izlobīt nūģīgu un snobisku tipu, kuram tīk dienām ilgi sēdēt pie vīna glāzes un sarunāties ar iedomu tēlu – franču dzejnieku Žaku Prevēru –, jo varoņa ambīcijas neļauj sarunāties ar reālu cilvēku.
Izrādes varonis, pirmkārt, pārstāv citu vecuma grupu, otrkārt, citu vīrieša tipu – tas ir savos sešdesmit gados joprojām dinamisks mačo, kuru apcerīgumā iedzen tieši pakāpeniska fiziskās jaudas samazināšanās, bet viņam neapšaubāmi ir reāla pieredze ar pretējo dzimumu, kamēr, lasot grāmatu, var rasties sajūta, ka tā apraksta iztēlē radītas situācijas. Normundu Laizānu, iespējams, ir aizrāvusi iespēja parādīt, ka zem maskulīnas ārienes slēpjas jūtīga sirds, un, būdams talantīgs aktieris, viņš šādu efektu arī sasniedz, taču brīžiem šķiet, ka teksta izrādē ir ne tikai par daudz, bet tas ir banāls un tukšs.
Te jāatceras 2008. gadā publicētā atsauksme par Zīda čūskas pirmo izdevumu portālā Satori (man neizdevās atrast recenzijas autoru), kurā teikts: "Šķiet, ka ēsma veidota tā, lai uz tās uzķertos dāmas, kurām aiz muguras jaunības trakulības, varbūt pārdzīvota arī viena vai divas neveiksmīgas laulības, bērni pietiekami pieauguši, lai tos neuzskatītu par šķērsli, ir veiksmīga karjera, savs dzīvoklis, mašīna un vientuļa sirds." Tā varētu būt arī zināma atbilde uz Normunda Laizāna pausto pārsteigumu, ka monoizrāde, kas šķietami adresēta vīriešiem, ir tik populāra sieviešu vidū.
Jāatzīmē nopietnais darbs, ko Gunta Bojāra miniatūru pārstrukturēšanā ir ieguldījis dramaturgs Artūrs Dīcis. No atsevišķām domu salām grāmatā viņš ir izveidojis tekstu ar kaut jel kādu iekšējo dramaturģiju, papildinot citā desmitgadē tapušās pārdomas ar mūsdienu vīrieša ikdienas dzīvē ienākošiem vēstījumiem no sociālajiem tīkliem. Tādējādi varonis kļūst enerģiskāks, viņš nesarunājas ar iedomu Prevēru, bet skatītājiem, mēģina sazināties ar sievietēm arī virtuālajā vidē, apliecinot savu piederību laikmetam, un, protams, ļaujas pašrefleksijai. Lai arī nav saprotams, vai izrādes veidotāju apzināts mērķis ir skatītājus iesaistīt sarunā, tā dažbrīd raisās, un publika ir atvērta kontaktam.
Normunda Laizāna cilvēciskā pievilcība un spēja noturēt zāles uzmanību ir iestudējuma lielākā vērtība, par spīti tam, ka izrādes hronometrāža šķiet pārspīlēta. Atšķirīgs ir arī vēstītāja tonis – tas ir vairāk piezemēts un konkrētāks nekā grāmatā. Taču režisore LAURA aktiera darbībai ir radījusi vēl kādus papildu apstākļus, ar kuriem ir jārēķinās.
Šopēns kafejnīcā
Artūra Dīča dramatizējumā norādīts, ka uz skatuves ir 33 gadus veca sieviete stikla krātiņā. Tālāk dramaturga tekstā nav nekādu norāžu, ko šī sieviete tur dara un kāpēc tur nonākusi. LAURA ļauj Janai Ļisovai vai Līgai Zeļģei stikla būrī pildīt ilustratīvu funkciju – sieviete dzīvo autonomu dzīvi, nekādā veidā nekomentējot darbību būra priekšā un nesadarbojoties ar galvenās lomas tēlotāju. Šāds risinājums, kurā ik pa brīdim būrī uzvirmo tādas kā pelnu plēksnes, ir tieši tik ilustratīvs, lai šķistu neobligāts, jo, no vienas puses, aktrises darbībai var sekot brīžos, kad teksts iestiepjas un izrādes temporitms atslābst, un tomēr, no otras puses, paralēlā darbība novērš uzmanību no aktiera. Turklāt skatītājam diezgan drīz kļūst skaidrs, ka sievietei ir tikai fona funkcija, lai arī nevar noliegt, ka manis apmeklētajā izrādē Janai Ļisovai piemita zināma noslēpumainība un neapstrīdama skatuviskā pievilcība. Diskutabla ir arī izvēle lielāko izrādes daļu fonā atskaņot Šopēna mūziku, kas palīdz uzburt kafejnīcas atmosfēru, tomēr nekādā veidā neietekmē iestudējuma gaitu.
Tā nu par izrādes lielāko vērtību kļūst nevis saturs vai forma, bet tieši aktierspēle – aktiera dzīvošana tēlā, viņa balss toņa nianses, pašironija un vieglā smeldze. Varonis mēģina apliecināt sevi kā sapņu vīrieti ikvienai, bet sirds dziļumos jūt, ka viņa pievilcība vairs neiedarbojas uz visiem vecumiem un arī pasaules uztvere mainās. Tāpēc savu dzimšanas dienu viņš svin kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, būdams viens ar savām domām un atmiņām.
Zīda čūska
Nacionālā teātra Aktieru zālē 18.IV–22.V
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 35–40