"Izmaiņas ir Mazajā zālē. No skata tā ir mazliet lielāka nekā bija, bet tie ir centimetri. Zālei ir pacelti griesti gandrīz divreiz augstāk, tādējādi Mazā zāle ir kļuvusi telpiski ietilpīgāka. Lielajā zālē praktiski nav nekādu izmaiņu. Visas zāles ir melnas. Tas ir saistīts ar teātra specifiku, lai varētu spēlēt "melnā kabineta" jeb black box izrādes. Agrāk Lielajā zālē ar gaišiem griestiem tas nebija iespējams. Gaismotāji par to varētu pastāstīt – tas bija diezgan liels murgs, kā gaismot, lai gaisma neatspīdētu un nepazustu "melnā kabineta" efekts," nepiemērotos apstākļus atceras direktors.
Leļļu teātra rekonstruētās telpas Diena izstaigās atsevišķā rakstā tuvākajā laikā. Dienā, kad Leļļu teātris atkal ver durvis skatītājiem vēsturiskajā ēkā ar Rūdolfa Gediņa iestudējumu Riekstkodis un Žurku ķēniņš, iepazīstinām ar Leļļu teātra radošajiem plāniem.
Mazliet psihodēliski
"Es ar komandu esmu to definējis kā nedaudz biedējošu pasaku bērniem un viņu pieaugušajiem," saka režisors Rūdolfs Gediņš. "Kāpēc biedējošu? Tāpēc, ka esam izvēlējušies atsperties no šī stāsta visslavenākās interpretācijas – baleta, kurā Čaikovskis ir izvēlējies paņemt principā piektdaļu. Tur ir piparkūku karaļvalsts, šokolādes vīriņi dejo un visi ir priecīgi. Mēs ar dramaturgu Klāvi Melli vairāk iedvesmojāmies no E. T. A. Hofmaņa pasakas, kas patiesībā ir visai biedējoša, mazliet psihodēliska. Svarīgi, ka šī pasaka diezgan daudz runā par neiederēšanos vai pat vientulību un skumjām. Kopš es pats esmu kļuvis par tēvu, man šķiet, ka ir svarīgi dažāda vecuma bērniem paust, ka šīs sajūtas ir neizbēgamas, pasaule ir mulsinoša, bet ir svarīgi, kā mēs iemācāmies ar šīm sajūtām un jūtām tikt galā. Tas, kā mēs to iemācāmies, visticamāk, nāk no ģimenes un cilvēkiem, kas mums ir apkārt, kad augam. Šis ir stāsts, kā galvenā varone iemācās dzīvot pasaulē, kas bieži būs lielāka par viņu, bieži būs nesaprotama, bet tas nenozīmē, ka tas ir slikti. Tā vienkārši ir, un tev ir jāsaprot, kā šajā pasaulē eksistēt un būt priecīgam."
Neraugoties uz neierasti nopietno Riekstkoža interpretāciju, izrāde ir veidota krāšņā un dažādā vizuālajā valodā, kurā netrūkst ne leļļu, ne monstru baleta. Komponiste Linda Leimane savā skaņu partitūrā ievijusi arī atsauces uz Čaikovski. Leļļu teātra komanda šo izrādi iesaka bērniem no septiņu gadu vecuma.
Specefekti no papīra
Nākamā pirmizrāde ir plānota jaunā gada sākumā – 7. janvārī. Sibīrijas haiku ir vizuāli poētiskā un tehnoloģiski smalkā manierē radīts papīra animācijas iestudējums, kas izseko mazā lietuviešu zēna Aļģa pieredzei un redzējumam, kad viņš kopā ar ģimeni nonāk izsūtījumā Sibīrijā. Izrāde tapusi pēc daudzas godalgas ieguvušā lietuviešu grafiskā romāna Sibīrijas haiku, ko veidojusi rakstniece Jurga Vile un māksliniece Lina Itagaki. Režisors Valters Sīlis ar radošo komandu šo darbu par Baltijas valstu iedzīvotāju deportāciju pieredzi veidojis kā tehniski niansētu un emocionāli piepildītu vēstījumu bērniem no 10 gadu vecuma, atklājot šīs vēstures lappuses no bērna skatpunkta. "Būtībā dramatizējām šīs grāmatas attēlus, veidojot papīra teātri. Tas savukārt ir kļuvis par dzīvo filmu, kurā papīra lellītes, telpas un foni tiek filmēti ar trim kamerām," stāsta režisors Valters Sīlis. Izrāde režisoram ir sen lolota sapņa piepildījums gan materiāla izvēles, gan vizuālās valodas ziņā.
"Izrāde ir nopietna, bet nav smaga. Tā ir uztaisīta ļoti precīzi, bet no bērna skatpunkta. Bērns uz to skatās viegli, tā ir daļa no viņa dzīves, viņam nav sākotnējā salīdzinājuma, kā varētu būt citādi. Tādā ziņā izrāde ir viegli skatāma, vienlaikus – ļoti izzinoša," izrādes intonāciju raksturo Mārtiņš Eihe.
Cipariņš nav tāpat vien
13. janvārī pirmizrādi piedzīvos dramaturģes Ances Muižnieces un režisora Edgara Kaufelda izrāde Sivēnam pa pēdām. "Sakarā ar to, ka esam tikuši izremontētajās telpās, kopā ar dramaturģi Anci Muižnieci esam izveidojuši detektīvizrādi bērniem Sivēnam pa pēdām, kurā bērni kopā ar ļoti kolorītiem tēliem izmeklētājiem varēs izstaigāt izremontētās telpas, nokļūt tajās vietās, kur skatītāji parasti nenokļūst: Leļļu teātra darbnīcās, noliktavās, pat direktora kabinetā. Izrādi es definēju kā detektīvspēli maziem bērniem, meklējot pazudu šo sivēnu. Otra pievienotā vērtība – nedaudz uzzināt Leļļu teātra vēstures faktus. Tā ir arī kā ekskursija – pamanīt un ieraudzīt Leļļu teātri. Kopumā šī izrāde ir veltīta tieši šai mājai, cilvēkiem, kas te strādā, un šai videi," stāsta Edgars Kaufelds. Abi ar Anci Muižnieci uzsver, ka noteikti ir jāpievērš uzmanība norādītajam ieteicama - jam vecumam. "It sevišķi pēdējā laikā mākslinieki par to ļoti domā – kuram vecumam kura izrāde ir paredzēta. Piemēram, runājot par izrādi Sivēnam pa pēdām, kāpēc ir svarīgi, ka tā ir izrāde vecuma grupai 6 +? Tā pēc, ka mēs izvadāsim pa teātri un bērni redzēs visu no otras puses. Un, ja jūsu bērnam ir četri gadi un viņš vēl tic leļļu brīnumam un nesaprot, kāpēc cilvēki beigās nāk paklanīties, jo tā lelle bija dzīva, padomājiet divreiz – varbūt labāk viņam aiztaupīt to, ka viņš to visu ierauga no otras puses un saprot, ka tā ir tehnika," saka dramaturģe Ance Muižniece.
"Cipariņš nav uzlikts tāpat vien, bet ar lielu pieredzi, veidojot izrādes un iedziļinoties bērna attīstībā un domāšanā. Trīsgadīgā izrāde varētu būt nedaudz garlaicīga septiņgadīgam cilvēkam – un otrādi," saka Edgars Kaufelds. "Varbūt kāds elements var nobiedēt mazo cilvēciņu, bet septiņgadīgajam tas liksies ļoti aizraujoši. Četrgadnieks raud, bet pārējie nedzird, kas notiek," vecuma norādījumu jēgu skaidro Ance Muižniece.
No bēbīšiem līdz metālistiem
Leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe ar savu komandu ir radošu plānu pārpilns. 80. sezonā ir paredzēti vairāki jaunumi – pirmoreiz Leļļu teātrī taps izrāde bēbīšiem, ko veidos mazos bērnus tuvu iepazinusī režisore Liena Šmukste. "Mammas varēs atnākt mazliet atpūsties un kopā ar aktieriem padzīvoties ar saviem pavisam mazajiem bērniem, un iegūt pirmo teātra pieredzi," stāsta Mārtiņš Eihe. Jaunākā vecuma bērniem būs paredzēts arī Vijas Blūzmas iestudējums Mazā pelēna piedzīvojumi.
4. oktobrī Leļļu teātrim paliek 80 gadi. Saistībā ar to tiks rīkota starptautiska konference un arī pieskaņota izrāžu programma un darbnīcas, kurās profesionāļi spriedīs ne tikai par leļļu teātra specifiku, bet arī par to, kur kopumā virzās vizuālais teātris.
Mārtiņš Eihe pašā sezonas nogalē iestudēs Jāņa Joņeva romānu Jelgava ’94, kurā mazāk varēs uzzināt par sivēnu un pelēnu, vairāk – par dūmmetāla vēsturi. Tiek meklēta jau piektā ģitāra, ar trijām nepietiek! Ideju piešķīlusi kāda saruna ar pusaudžiem, kuri aizdomīgi klausījušies vecāku jaunības stāstos, kamēr pavaicājuši: "Vai jūs bijāt stulbi vai vienkārši dumji?" "Viņu pasaulē tās lietas, ko darījām mēs, netiek uztvertas normāli. Tas ir dzīvību apdraudoši. Iedosim iespēju padauzīties, rādot, kā tad tas bija," bārdā smaida Eihe.
Sīkāk: www.lelluteatris.lv