Kad 1986. gadā Nacionālā (tolaik vēl Drāmas) teātra galvenais režisors Alfrēds Jaunušans aktieriem stāstījis, ka uz Druvienu brauks tūkstošiem skatītāju, Voldemāram Šoriņam (un ne viņam vien) esot bijušas šaubas, tagad pēc trīsdesmit gadiem atceras tā laika Rūda lomas tēlotājs. Tad vairāku stundu garumā ceļi kūpējuši vien, kamēr visi skatītāji sabraukuši ar saviem žigulīšiem.
Tāda aina – automašīnu stāvlaukums pļavā – ir viena no hrestomātiskajām fotogrāfijām, kurās iemūžinātas Druvienas Silmaču norises. Citās redzami aktieri ar ziedu klēpjiem pēc izrādes. Trīsdesmit gadu pēc pirmās Skroderdienu izrādes Druvienā Nacionālā teātra vadība ļāvusies pierunāties turp vest Indras Rogas iestudējumu – protams, speciāli pielāgotu estrādei, kas pārbūvēta ar divstāvu dekorāciju.
Lielāko daļu no Jaunušana iestudējuma Silmaču saimes sastapu režisora piemiņas bareljefa atklāšanas dienā Nacionālajā teātrī. Tai pašā reizē piemiņas plāksni pie teātra Aktieru zāles atklāja kādreizējam teātra direktora vietniekam Zigfrīdam Kalniņam, kuram ir lieli nopelni arī Druvienas izrāžu organizēšanā. Stāsts par Druvienas Silmaču izrādēm ir stāsts arī par viņiem.
Muzejs bija pirmais
"Mēs jau esam tie galvenie, jo papriekšu radās muzejs. Silmaču atdzimšana bija 80. gadu sākumā, pateicoties Imantam Ziedonim, kurš aizaugušajā vecās mājas paugura vietā uzlika akmeni ar uzrakstu Silmači," KDi stāsta Silmaču muzeja direktore Sandra Āre. Pirmās divas Skroderdienu izrādes brīvdabā notikušas 1986. gada 21. un 22. jūnijā, kopā pulcējot 14 000 skatītāju, un turpmāk katru gadu – līdz 1991. gadam. Tiek lēsts, ka ap desmit tūkstošiem skatītāju bijis ik izrādē, rekords esot bijis 13 000 vienuviet. Vēlāk atmodas laikā un arī saistībā ar ekonomiskajām grūtībām izrādes tika pārtrauktas. Pa vidu bijušas visādas apaļas jubilejas, un Gulbenes novada domes vadība ne reizi vien lūgusi Nacionālo teātri Druvienā atgriezties. Arī tagad Gulbenes un Druvienas pārstāvji esot cītīgi piebraukājuši pie Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa, teātra pārstāvji ziemā braukuši skatīties vietu, un, pēc Sandras Āres atstāsta, bijušas "bailes un šaubas".
Pats Ojārs Rubenis to nenoliedz. "Mani pierunāt nācās ilgi. Lai brauktu uz Druvienu, nevar pārcelt iestudējumu viens pret vienu, Indras Rogas iestudējums ir diezgan sarežģīts ar gariņiem mājas augšā. Jāņem klāt vietējie dejotāji, dziedātāji, govis. Ārkārtīgi dārga apskaņošana, papildu apgaismojums noskaņas radīšanai, Latvijas nepastāvīgie laikapstākļi," uzskaita Ojārs Rubenis. Turklāt nav noslēpums, ka liela daļa izrādē iesaistīto aktieru Jāņos parasti strādā, lai nopelnītu naudu izdzīvošanai vasarā. "Tā nav haltūra, tas nav vienkārši sakāpt autobusā un aizbraukt," bilst direktors un piemetina, ka lielu daļu organizatorisko rūpju uzņēmusies Gulbenes novada pašvaldība un Druvienas pagasta pārvalde, piemēram, biļetes tirgo vietējie rīkotāji.
Sandra Āre arī bijusi klāt, kad 4. jūnijā Nacionālā teātra aktieri atbrauca uz pirmo ģenerālmēģinājumu, kas daudziem jaunajiem bija pirmā sastapšanās ar šo vietu: "Kad aktieri kāpa laukā no autobusa, viņi ievilka elpu: tāds plašums! Viņi spriņģoja, lēkāja un priecājās. Vecākie aktieri arī bija priecīgi satikties."
Govis ar krotālijām
Pirmais, kas toreizējam Ābramam, aktierim Uldim Dumpim, ienāk prātā no Druvienas Silmačiem 80. gados, ir kolhoza govis ar uzkrāsotajiem numuriem uz sāniem. "Tagad esam Eiropā, un mūsu govīm ir krotālijas," saka Sandra Āre. Vēlāk redakcijā sākam prāta vētru, kā izskaidrot, kas tas ir. Domas par sinonīmiem dalās – žetoni, klipši, numura zīmes – tās, ko mūsdienu govīm sprauž ausīs. Kolēģi saka – nelatviskais vārds "bļemba" būšot vietā, to visi sapratīšot.
Šogad gan būšot tikai piecas govis, toties tām pievienošoties arī āzis ar ozollapu vainagu galvā. Dūdaram būs savs zirgs, Ābramam – savs. Druvienas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Graumanis smej, ka govis esot vietējās, bet pārējie lopiņi ir viesmākslinieki. Zirgi nākot no Stāmerienas, jo Druvienā pašiem savu vairs nav, āzis esot kaimiņpagastā iecienīts pasākumu dalībnieks. Starp citu, Juris ir viens no tiem entuziastiem, kuru dēļ Skroderdienas tieši Nacionālā teātra izpildījumā Druvienā atgriežas. Būdams students, 1986. gadā piedalījies estrādes būvniecībā un bijis skatītājs, visus nākamos gadus dejojis Jāņu skatā. "To vienkārši nevar pateikt, tas ir jāizjūt. Tādas vietas, kur latviešiem sanākt, jau nebija, šeit juta tautas garu, cilvēkos radīja pacēluma sajūtu, ne velti kāda trešdaļa no skatītājiem bija tādi, kas brauca katru gadu," atceras Juris Graumanis.
No vecajām Silmaču dekorācijām nekas nav aizlaists postā, un gadu gaitā Skroderdienas te tikušas spēlētas, arī pa kādai citai Blaumaņa lugai, bet ne Nacionālā teātra izpildījumā. "Grūtākais bija 1992.–1995. gadā, kad daudziem likās, ka neko tādu vairs nevajag. Tas brīdis bija vienīgais, kad viss varēja aiziet postā," secina Juris Graumanis.
Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis skici Druvienai uzzīmējis jau pagājušajā gadā, un tagad pēc tās uzbūvēta gandrīz tāda pati māja kā Indras Rogas iestudējumā uz Nacionālā teātra skatuves, pat vēl lielāka. Rekvizītus un tādus neiztrūkstošus elementus kā krāsns vedīs no Rīgas. Starp citu, Mārtiņš apliecina stāstu, ko biju dzirdējis teju kā folkloru: pirmizrādē, priekškaram atveroties, scenogrāfam tieši aiz muguras kāda kundze satraukti teikusi otrai: "Krāsns nav pareizajā vietā!" Acīmredzot tikpat "nepareizā" vietā tā būs – un uzsprāgs! – arī Druvienā.
Latviskuma oāze
Pamazām Skroderdienu izrādes apaugušas ar savām leģendām. "Pēc vienas no izrādēm mēs dziedājām fināla dziesmu un stārķis riņķoja virs skatītājiem," atminas Uldis Dumpis. Viņš gan nezina, vai aktieri putnu kaut kādā veidā iztraucējuši. "Tas bija drons," ampelējas Voldemārs Šoriņš. Abi aktieri šogad būs tautā līgošanas skatā. Teātra ilggadējās literārās daļas vadītājas Ritas Melnaces atmiņā stārķa klātbūtne iegūst poētiskas aprises: "Tas nebija pirmajā gadā, bet vairākus gadus pēc kārtas. Izrāde beidzās vēl gaismiņā, un pār Druvienas spēles laukumu vienmēr pārlaidās svētelis. Tie bija neaizmirstami mirkļi."
Vairāki aktieri, kurus sastopu Nacionālajā teātrī, Druvienas izrāžu nozīmi atceras līdzīgi, taču katrs ar savām niansēm.
"Mums vienu gadu bija izrāde 23. jūnijā ar dančiem un ugunskuriem, un tad bija kādi 13 tūkstoši cilvēku. Skanēja visur latviešu valoda, nebija nekādu traču un skandālu, tā daba un viss kopā, lielie ugunskuri – tas bija kaut kas mistisks. Un tad es domāju – ja mēs šitā varētu dzīvot mūžīgi," palicis atmiņā Voldemāram Šoriņam.
Astrīda Kairiša, Druvienas Silmaču Antonija skaistajā dzeltenajā kleitā, tagad atceras: "Tā bija vieta, kur vienkopus pulcējās tūkstošiem cilvēku un varēja dzirdēt tikai latviešu valodu. Vārdos jau to neizrunāja, bet kopējā sajūta bija, ka tu jūties latvietis latviešu vidū. Neviens nedomāja, ka mēs rādīsim lielu mākslu. Mēs no sirds spēlējām, bet atkrita sajūta, ka es tagad taisīšu mākslu. Tā bija kopēja saplūšana, kopēja dziesma. Vienā straumē tas viss." Māksliniece bijusi arī uz mēģinājumu nesen, jo kopā ar citiem ies līgotājos, un secina, ka koki paaugušies lielāki, bet citādi vieta atpazīstama.
"Kad saka vārdu "Druviena", atmiņā ir mazliet apjukusī Jaunušana seja, kuram neizdodas norežisēt govis, cūkas un masu skatu dalībniekus, un milzīgais aizkustinājums un gandarījums, kad režisors saņēma ziedus un stāvēja ar to Jāņu klēpi, apjucis kā mazs bērns, bet ļoti, ļoti laimīgs. Latviskā kopābūšana bija ļoti svarīga. Notikums bija arī iziet tepat no teātra uz ielas un dziedāt līgodziesmas. Kopības sajūta ir brīnišķīgākais, ko Silmači rada," saka Valdis Lūriņš.
Katru gadu pa volānam
Rita Melnace ne vien regulāri bija līdzās Alfrēdam Jaunušanam, bet bija arī mazās Toniņas mamma. Ritas Melnaces meita Elīza nolūkota šai lomai sešu gadu vecumā (A. Jaunušans bija viņas krusttēvs), un, laikam ejot, kleitai katru gadu piešūts jauns volāns. "Toreiz vietējie cilvēki speciāli bija izsmidzinājuši visus krūmus un zāli no ērcēm, odiem un visiem sīkajiem mošķiem. Tie mašīnu tūkstoši pirmajā gadā bija negaidīti, kaut arī mēs sevi bijām apliecinājuši ar brīvdabas izrādi Mērnieku laiki Alauksta estrādē, kur arī mašīnām nebija kur apstāties. Un tā bija traģiska izrāde. Pa ceļam uz Druvienu cilvēki iegriezās vecajā Druvienas skolā, kur ir norisinājusies Poruka Kauja pie Knipskas. Līvija Volkova mūs izvadāja, aktieri sasēdās solos, un viņiem lūdza nodziedāt Dar' man, tēvis, pastaliņas, aktieri jau, kā tas gadās, vairāk par pirmo pantu nevar nodziedāt, bet mana sešus gadus vecā meitiņa, kura mācījās padomju bērnudārzā, zināja visus pantus. Nebija tā, ka nemācīja, cilvēki zināja dziesmas un mācīja bērniem," uzsver Rita Melnace.
Attēlos redzams Ēriks Brītiņš Blaumaņa lomā. Prasu, vai autors piedalījies katrā izrādē. Atklājas, ka pirmajā reizē bijis ne vien Blaumanis, bet arī Jāņa Reiņa atveidotais Poruku Jānis, jo, kā zināms, Blaumanis it kā esot "aizņēmies" Poruka ideju, ko tas pastāstījis, un vēlāk šī "aizņemšanās" sabojājusi abu rakstnieku attiecības. Intermēdiju sarakstījusi Saulcerīte Viese, bet vēlākajos gados tā vairs nav rādīta.
Benzīns pa kluso
Protams, aktieriem atmiņā arī sadzīves epizodes, piemēram, jaunajiem bijusi telšu pilsētiņa, gājuši peldēties un cīnījušies ar odiem. Savukārt Uldis Dumpis atceras, ka aktieri dzīvojuši Druvienas skolā. Pēdējā gadā, kad Skroderdienas rādītas Druvienā, bijusi degvielas krīze, un bijušas šaubas, ar ko cilvēki sabrauks, bet visi bijuši klāt. Teātra cilvēkiem bijis sarunāts ar Smiltenes benzīntanku, ka pa kluso varējuši nopirkt pa 20 litriem, kaut skaitījies, ka benzīna nav. "To šodien neviens nevar saprast," smej Uldis Dumpis. Vienu gadu (pēc oficiāliem dokumentiem – 1989. gadā) atbraukuši Čikāgas piecīši, kas sākumā plānojuši tikai skatīties izrādi, tad nolēmuši nodziedāt vienu dziesmu, bet tauta nav laidusi viņus prom, un nācies spēlēt un dziedāt krietnu brīdi.
Druvienas izrādē ieviestas arī apdziedāšanās dziesmas (arī televīzijas ierakstā redzam, ka Antra Liedskalniņa un Velta Līne dod vaļā ne pa jokam). Tad vilktas laukā nerātnās latvju dainas, un visas teātra granddāmas cita citu apdziedājušas.
Aktieri arī atceras, ka nācies skraidīt no viena mikrofona pie cita, jo to pa visu spēles laukumu bijis maz (muzejnieki saka – seši). Prasu Valdim Lūriņam, kā viņš kā Pičuks spējis noturēt milzīgās skatītāju auditorijas uzmanību pirtiņas ainā, no kuras reizēm mēdz pat atteikties, – arī tagad pa Latviju braukā Zigurda Neimaņa sakomplektētā Silmaču trupa, kuras izrādē pirtiņas skata nav, tāda nebija arī savulaik slavenajā Jaunā Rīgas teātra izrādē Viestura Kairiša režijā. Valda Lūriņa Pičuks sirsnīgi ņēmās ar zīdaini. "Visi gaida kulmināciju, Jāņu skatu, un pirtiņa ir tieši pirms tā. Bet tās retās reizes, kad juta, ka skatītāji elpo un dzīvo līdzi arī šim notikumam pirtiņā, sajūta bija laba. Es domāju, ka Blaumanim šī aina ir būtiska, un arī Jaunušans, kad iestudēja izrādi, teica, ka šī ir ļoti būtiska vieta – ka lielai, kosmiskai laimei ir iespēja mājot gluži necilā vietā. Principā Blaumanis ir ierakstījis skaistu domu, ka Pičuka bērns ies izglītības virzienā un skroderis nebūs," atmiņās dalās Valdis Lūriņš.
Rita Melnace atceras, ka Zigfrīds Kalniņš bijis liels pirotehnikas cienītājs un izrāde beigusies ar petardēm, kas sprāgušas uz visām pusēm.
Puga ar spaini
No pašreizējā Silmaču sastāva satieku Pindacīšu – Daigu Gaismiņu. "Būs grūti. Attālumi ir trīsreiz lielāki nekā uz skatuves, un publikas būs krietni vairāk. Bet man un vairākiem kolēģiem ir pieredze spēlēt brīvdabā. Te gan ir apgrūtinājums, ka filmēs televīzija, tāpēc nevar vārdus raidīt uz pēdējo rindu, jo jāapzinās, ka kamera tevi tai brīdī var pievilkt tuvplānā," spriež Daiga. Jau mēģinājumā savās drēbēs, šortiņos, kad pievienojušies vietējie dejotāji, licies, ka izrāde būs daudz dzīvāka. "Lai kādi laikapstākļi būtu, tā ir daba, un Jāņu vakaram ir īpaša enerģija," piemetina aktrise.
Vai Ojārs Rubenis ies uz Druvienas skatuves līgotāju vidū? "Redzēs, vēl redzēs," viņš piesardzīgi atbild un piebilst, ka pēdējos gados Pindaks – Ivars Puga ar jaunajiem aktieriem regulāri noorganizējot, ka pēdējā izrādē uz Nacionālā teātra skatuves viņam uzgāžot vai nu burku, vai – kā pērn – veselu spaini ūdens.
"Labākais ir tas, ka šoreiz uz Druvienu brauc pilnīgi visi Nacionālā teātra aktieri, arī ārštata, visi vecākās paaudzes korifeji, un šis ir pirmais gads, kad arī uz vietas teātrī viss ansamblis piedalās izrādēs. No šī gada tā būs vienmēr," sola direktors.
Brīvdabas izrāde
Skroderdienas Silmačos
Druvienas pagasta Silmačos 23.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7 (stāvvietas)