Nekad remdena. Vitāla, apliecinoša, enerģiska – tāda skatītāju atmiņā paliks Dailes teātra aktrise Ausma Kantāne. Vēl aprīļa vidū feisbukā starojoši smaida fotogrāfijās no Sicīlijas, kurp devusies ar politiķes gaitās iegūto uzticamo draudzeni Ingrīdu Circeni. Bet Liktenis lemj tā, kā nolikts.
Ienākusi Dailes teātrī vēl Smiļģa perioda beigās, Ausma Kantāne savu talantu spilgti apliecinājusi Pētera Pētersona un Arnolda Liniņa leģendārajās izrādēs. Un tad daudziem, iespējams, pārsteidzošais Kantānes politiķes periods, teātri atstājot. Pēc pašas stāstītā jaunajam aktierim Gerdam Lapoškam pērnruden, ļoti satraukta un saviļņota pagājušajā gadā māksliniece jutusies, atgriežoties skatītāju priekšā ciklā Dailes kanons kopā ar Raimondu Paulu un Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu.
Nepretendējot uz visaptverošu aktrises dzīves un darba analīzi, tikai daži būtiski aspekti.
Spēcīga enerģija
Ausma Kantāne ienāk Dailes teātrī, nebūdama Dailes studijas absolvente. Pēc krāsainā, brāzmainā Smiļģa Pētersons prasa uz skatuves "domājošo»" aktieri. Daži no "īstajiem" Smiļģa aktieriem apvainojas. Ausmai Kantānei pie Pētersona ir spilgtas lomas, kas paliek teātra vēsturē, – Aglaja Fjodora Dostojevska Idiotā, vairākas lomas Imanta Ziedoņa Motociklā. Pētersons viņai uztic arī Spīdolu Ugunī un naktī, kuru vienlaikus sagatavo trīs aktrises. Bet Pētersona periods Dailē ir samērā īss. Jau krietni vēlāk viņi sastopas drāmā Mirdzošais un tumši zilais.
Branda Agnese. Pirms tam gan ir arī lēdija Anna Ričardā III – abas Arnolda Liniņa režijā, kaut arī Branda sastāvu ar Juri Strengu un Ausmu Kantāni vairāk mēģinājis Kārlis Auškāps. Domas koncentrācija, emocionalitāte, personības dimensiju dziļums arī vēlāk smagajās, lielu garīgo spēku prasošajās lomās – Alīsē Strindberga Nāves dejā, Marijā Pētera Nādaša lugā Satikšanās, Marijā Kallasā Terensa Maknelija Meistarklasē. Kad Ausma Kantāne nospēlē Melno māti Zelta zirgā, Edīte Tišheizere raksta, ka no tēla strāvo spēcīga enerģija. Viņas veiksmes saistās ar režisora Kārļa Auškāpa (bieži kopā ar Juri Strengu), arī Arņa Ozola vārdu. Ir arī staltā Ekebijas majoriene Gestā Berlingā, ko iestudē Harijs Liepiņš un par ko saņemta Spēlmaņu nakts balva 1993. gadā. Gadu vēlāk vēl viena balva – jau par pirmo plānu – par Vizmas Belševicas dzejas izrādi Visi koki Dieva doti un lomām izrādēs Ugunī un Dzelzs magnolijas.
Lielā smējēja
Raksturlomas komēdijās un traģikomēdijās ir vēl viena Ausmas Kantānes stihija. Viņa sevi spilgti iezīmē Ākoša Kērtesa Atraitnēs un Klēras Būzas lugā Sievietes, sievietes – abas izrādes pie režisores Ainas Matīsas, un abas ļoti ilgi Dailes teātra repertuārā. Rembēniete Trīnes grēkos – pie Arnolda Liniņa. Spilgta savā komismā, bet arī smeldzīgajā vientulības apjausmā Pītera Šefera Letisā un mīlašķī, kurā aktrise spoži tiek galā ar dramaturga pagalam neparocīgo ieceri pakāpeniski rādīt, kā no garlaicīgas ekskursiju gides Letisa pārvēršas aizraujošā stāstniecē. "Viņi svieda man tomātus! Tomātus! Šajā gadalaikā!" braši sauc Gabriēla Tristāna komēdijā par franču teātri 60. gados Publikai skatīties aizliegts, kuras beigās Kantāne dejo ar Hariju Liepiņu, skanot Edītes Piafas Non, je ne regrette rien.
Politiķe
2002. gadā partija Jaunais laiks Ausmu Kantāni no teātra ierauj Saeimas gaiteņos, kaut arī tas nav precīzi – pēc mākslinieces stāstītā, viņa Einaram Repšem pēc kāda pasākuma piegājusi klāt un pieteikusies pati, nevienam padomu neprasīdama. Pirms tam kolēģi runā, ka Ausma uzrunāta jau tad, kad Saeimā ievēlēja Olgu Dreģi, bet tad viņa atteikusies. Viņas deputātes temperaments publiskajā telpā ir pamanāms retāk, bet ne mazāk spilgti kā teātrī. Televīzija parāda, kā, sirsnībai pāri malām plūstot, deputāte, kuru oficiāli sauc abos uzvārdos – Ziedone-Kantāne, uzrunā Valdi Dombrovski par lācīti. Vēlāk gan pati to pārdzīvo. Iesauka pielīp tādā mērā, ka kādā Saeimas vēlēšanu aploksnē (varu to apliecināt ar aculiecinieka tiesībām) ielikta bildīte ar rotaļu lāča attēlu. Man ir gadījies redzēt, kā deputāte Ziedone-Kantāne ar ķiveri galvā braši dodas reidā kopā ar Valsts darba inspekciju, brienot pa jaunbūves dubļiem un meklējot nelegālos celtniekus. Tā bija viņas izvēle, bet viņa pati vēlāk atzinusi, ka tautas pateicību par darbu Saeimā nav saņēmusi. Kā aktrise gan.
Līdzās Ziedonim
Starp citu, par lāčiem. Imants Ziedonis, Ausmas Kantānes vīrs, viņai no Kabardas-Balkārijas atved milzīgu rotaļu lāci, kolekcijas aizsācēju, nopērkot tam atsevišķu biļeti lidmašīnā. Vēlāk top Lāču pasaka, kas veltīta Auķim – Ausmai, bet kolekcija sabriest vismaz līdz 140 lāčiem, tos izstāda pat Nacionālajā vēstures muzejā.
Līdzvērtīga līdzāspastāvēšana tik spēcīgai personībai kā Imants Ziedonis nevar būt viegla. Ne kā mājsaimniecei, bet garīgai līdzbiedrei. Un vēsturē paliek aktrises stāstītais par abu iepazīšanos – kā Ziedonis viņai piedāvājis izvēlēties starp kafejnīcu un braucienu ar motociklu. Tas, ka Ausma Kantāne izvēlas motociklu, ir vēl viens apliecinājums viņas temperamentam. "Jā, tie ir mani bērni. Tie 12 rakstu sējumi. Es zinu, ja būtu bērniņi bijuši, tad to rakstu nebūtu. Viennozīmīgi. Un atkal, redzi, vai nu ģimene, vai darbs," viņa mazliet rūgti saka jau minētajā sarunā ar Gerdu Lapošku. Ziedošanās mīļotajam cilvēkam prasa sevišķi daudz spēka, kad Imants Ziedonis mūža pēdējos gadus pavada ar ierobežotām runas un kustību spējām.
Interese par psiholoģiju, liels gaišums un garīgais spēks raksturo Ausmas Kantānes pēdējo gadu intervijas. Viņa dzīvo garīgi piesātinātu dzīvi, apmeklē izrādes gan Dailē, gan citos teātros. Mundra, stalta, starojoša.
Lai viegls ceļš!