Milānas Teatro alla Scala – jeb vienkārši La Scala – dzīvo savā ritmā. Citi Eiropas operteātri ar pirmizrādēm jau ir ieskandinājuši jauno sezonu, bet Milānā joprojām turpinās 2023./2024. gada sezona. Jauno sezonu La Scala tradicionāli atklāj pilsētas patrona Svētā Ambrozija dienā 7. decembrī – šoreiz svinīgajā vakarā skanēs Džuzepes Verdi Likteņa vara. Arī 2023./2024. gada sezona vienā no slavenākajiem operteātriem pasaulē tiek noslēgta iespaidīgi – 28. oktobrī šeit notika Riharda Vāgnera Reinas zelta pirmizrāde.
Vāgnera brīdinājums
Tetraloģiju Nībelunga gredzens Milānā iestudē režisors Deivids Makvikars. Bija paredzēts, ka visu ciklu diriģēs maestro Kristiāns Tīlemanis (Vāgners ir viņa stihija), taču veselības apsvērumu dēļ viņš nevarēja diriģēt Reinas zeltu. Dižais diriģents uzskata, ka, izlaižot tetraloģijas priekšvakaru, nav vērts pieslēgties Gredzenam vēlāk, jo tādējādi tiek zaudēta cikla viengabalainība un muzikālās domas nepārtrauktība, tāpēc viņš nolēma atteikties no šā Gredzena.
Reinas zelts Milānā skanēs līdz 10. novembrim – trīs pirmās izrādes diriģēja Simona Janga (2. oktobrī Minhenē notikušajā Starptautisko Operas balvu/International Opera Awards pasniegšanas ceremonijā viņa tika pasludināta par gada diriģenti), trīs pēdējās izrādes uzticētas diriģentam Aleksandram Sodijam. Viņi pārmaiņus diriģēs arī divas nākamās tetraloģijas daļas, kuras La Scala tiks pirmizrādītas 2024./2025. gada sezonā, – Valkīru (no 5. līdz 23. februārim) un Zīgfrīdu (no 6. līdz 21. jūnijam).
Skats no režisora Deivida Makvikara veidotā Reinas zelta jauniestudējuma Milānas Teatro alla Scala. Foto – Marko Breša un Rūdijs Amizāno
"Nībelunga gredzens ir lielisks pasaules un cilvēces attēlojums. Mūsdienās nav iespējams ignorēt tādus jautājumus kā vide un klimata pārmaiņas, par kuriem mūs ir brīdinājis Vāgners. Pasaule šodien mums skaļi sauc, lai pagriežamies atpakaļ, citādi sagrāve ir neizbēgama. Domājot par mūsu laika kariem, es neuzdrošinos iztēloties, kā mēs nonāksim līdz 2026. gadam, kad ir paredzēts noslēgt šo operciklu," saka režisors Deivids Makvikars.
Gandrīz bez sānsoļiem
Vēl viens notikums, kas rudenī uz La Scala atvilināja klausītājus no tuvām un tālām zemēm, ir Riharda Štrausa Rožu kavalieris. Tas nav repertuāra jaunums, tā nav pirmizrāde, bet šajā operā pie La Scala orķestra pults oktobrī debitēja enigmātiskais diriģents, Berlīnes filharmonijas orķestra muzikālais līderis Kirils Petrenko. Viņa debija La Scala bija ilgi gaidīta, un Rožu kavalieris ir elegants jaunu attiecību sākums. Var teikt, ka Kirils Petrenko ir ģeniāls Riharda Štrausa un Riharda Vāgnera interprets – un tā ir absolūta patiesība! –, taču viņa radošais spektrs ir daudz plašāks.
Kirils Petrenko ir dzimis Sibīrijas pilsētā Omskā un augstāko mūzikas izglītību ieguvis Austrijā, kur kopā ar ģimeni ieradās 1990. gadā. Karjeras sākumposmā viņš ir apguvis daudzveidīgu repertuāru, strādājot Vīnes Tautas operā, Meiningenes teātrī, Frankfurtes operā, Berlīnes Komiskajā operā un citur (paralēli viņš attīstīja savu sniegumu arī simfoniskajā mūzikā). Opermākslas virsotnē Kirils Petrenko uzkāpa un savu briedumu sasniedza periodā, kad viņš bija Bavārijas Valsts operas muzikālais vadītājs, – Minhenē viņš darbojās no 2013. gada līdz 2019./2020. gada sezonas beigām. Kopš 2019. gada augusta Kirils Petrenko ir Berlīnes filharmoniķu galvenais diriģents, un iespējas viņu dzirdēt operteātrī tagad ir ierobežotas, jo mākslinieks dod priekšroku pastāvīgām radošajām attiecībām un galvenokārt strādā tikai ar savu Berlīnes orķestri.
Klausītāju un izpildītāju dievinātā diriģenta Kirila Petrenko interpretācija palīdz radīt opertēlus ļoti mūsdienīgus un ticamus, viņš ļauj solistiem izkust mūzikā. Foto – Monika Ritershausa
Milānā Kirils Petrenko no 12. līdz 29. oktobrim diriģēja sešu Rožu kavaliera izrāžu ciklu. Es apmeklēju priekšpēdējo izrādi 25. oktobrī. Frāze "Ne ar vienu citu diriģentu orķestris neskan tā, kā tas skan ar Kirilu Petrenko" šķiet banāla un patosa pilna, bet tikai līdz brīdim, kad jums pašiem ir iespēja par to pārliecināties. Kad pie diriģenta pults ir Kirils Petrenko, jūs dzirdat katru instrumentu un novērtējat katru mazāko niansi gan mūzikā, gan tekstā, kas savienojas aizkustinošā, aizraujošā stāstā, un ik reizi tas tiek piedzīvots no jauna. Tāpēc viņu dievina gan klausītāji, gan izpildītāji, un šī abpusējo simpātiju enerģija allaž ir jūtama koncertzālē un teātrī, kurā skan meistara diriģētā mūzika.
Melodiskā ekskursija
Kirila Petrenko interpretācija palīdz radīt opertēlus ļoti mūsdienīgus un ticamus, viņš ļauj solistiem izkust mūzikā – tāda mūsu acu priekšā ir Rožu kavaliera maršaliene, ko atveido bulgāru prīma Krasimira Stojanova. Viņa ir dīva, kura dziedot sūta mums sveicienu no operas zelta laikmeta, tāpēc Krasimirai Stojanovai ļoti piestāv La Scala pārlaicīgā gaisotne, viņa uz šīs skatuves pilnībā atklāj savas varones trauslo un vienlaikus spēcīgo dabu, turklāt dara to smalki un organiski. Maršaliene izstaro melanholiju un vientulību, bet neko nenožēlo.
"Rožu kavalieris ir mūzikas un dramaturģijas dārgakmens," apgalvo soprāns Krasimira Stojanova. "Opera vēsta par to, kā beidzas viens mīlas stāsts un sākas cits. Maršaliene kādā brīdī saprot, ka ir pienācis laiks pārtraukt attiecības ar Oktaviānu. Jau pavisam drīz viņa ar sapratni un pašcieņu pieņem Oktaviāna un Sofijas mīlestību, viņa pat palīdz viņiem. Šis stāsts ir mazliet komisks, bet arī skumjš un rūgts, jo apzināmies, ka ikviens mirklis ir zūdošs un dzīve neatgriezeniski paiet," piebilst dziedātāja.
Soprāns Sabīne Devjela (Sofija; no kreisās) un mecosoprāns Keita Lindsija (Oktaviāns) operā Rožu kavalieris Milānas Teatro alla Scala. Foto – Marko Breša un Rūdijs Amizāno
Oktaviāna lomā izpaužas amerikāņu mecosoprāns Keita Lindsija, Sofijas lomā – franču soprāns Sabīne Devjela. Maršalienes, Oktaviāna un Sofijas trio Rožu kavaliera finālā ir viens no visskaistākajiem fragmentiem operas literatūrā – trīs dziedātājas uz La Scala skatuves panāk maģisku efektu. Barona Oksa tēlā žilbina austriešu bass Ginters Groisbeks. Krasimira Stojanova un Ginters Groisbeks ir labi pazīstami ar šo režijas vecmeistara Harija Kupfera iestudējumu – 2016. gadā viņi piedalījās tā La Scala pirmizrādē, ko diriģēja Zubins Meta.
2014. gadā šis atmosfēriskais inscenējums bija redzams Zalcburgas festivālā. Darbība no Marijas Terēzes laika Vīnes pārcelta uz komponista Riharda Štrausa un libretista Hugo fon Hofmanstāla Vīni. Scenogrāfijā uzsvars tiek likts uz pilsētas arhitektūras un dabas skatiem, kuros ir jaušama Hābsburgu pagātne, jaunās buržuāzijas iezīmes un pilsētas parku gaiss. No maršalienes guļamistabas paveras Vīnes panorāma un ir redzama imperatora pils Hofburga. Vēlāk kopā ar varoņiem nonākam Šēnbrunnas parka alejā un Prātera parka krogā Zum Walfisch/Pie vaļa. Tā ir melodiska ekskursija pagātnes emocijās un tēlos, bet, kā jau minēts, Kirils Petrenko šo nostalģiju padara skatītājiem saistošu un aicina atzīties – tā juties ir ikviens!
Vēsturiska atkāpe
Teātris La Scala ir opermākslas templis, katrai operai un tās izpildījuma vēsturei uz šīs skatuves ir savs konteksts, ko nevar ignorēt. Kaut kas vēsturisks piemīt arī tikko aizvadītajai Kirila Petrenko diriģētajai Rožu kavaliera sērijai. Pirmo reizi šī opera La Scala skanēja 1911. gadā – Rožu kavaliera versiju itāļu valodā diriģēja Tulio Serafins, taču tā tika uzņemta visai pretrunīgi. Rožu kavalierim Milānā bija jāgaida līdz 1927. un 1928. gadam, kad pie diriģenta pults stājās Etore Panica un pats Rihards Štrauss, – tikai tad opera guva pelnītu ievērību. Etore Panica to šeit diriģēja arī 1947. gadā.
Revolūcija notika 1952. gadā – maestro Herberts fon Karajans pirmo reizi La Scala vēsturē diriģēja Rožu kavaliera versiju vācu valodā, un publikai beidzot bija iespēja novērtēt Hugo fon Hofmanstāla oriģinālā libreta burvību. Paša fon Karajana režisētajā izrādē mirdzēja nepārspējams solistu ansamblis: Elizabete Švarckopfa (feldmaršaliene), Oto Edelmanis (barons Okss), Sena Jurinaca (Oktaviāns) un Liza Della Kaza (Sofija). 1961. gadā Rožu kavalieri Milānā diriģēja Karls Bēms – kopā ar Elizabeti Švarckopfu un Oto Edelmani spēlēja Krista Ludviga (Oktaviāns) un Annelīze Rotenbergere (Sofija).
Izcilu meistaru parāde šajā operā turpinājās 1976. gadā – diriģējot Rožu kavalieri, teātrī La Scala debitēja maestro Karloss Kleibers. Viņa vadībā režisora Oto Šenka klasiskajā iestudējumā dziedāja Evelīna Līra, Hanss Sotins, Brigita Fasbendere un Lučija Popa. XXI gadsimtā Rožu kavalieri Milānā ir diriģējis Džefrijs Teits (2003; režisors Pjērs Luidži Pici), Filips Žordāns (2011; režisors Herberts Vernike) un Zubins Meta (2016; režisors Harijs Kupfers).
Informācija: teatroallascala.org