Tas, kas paliek acu priekšā pēc režisora Alvja Hermaņa Baltā helikoptera noskatīšanās, ir gaisma. Gan spodrā saules gaisma, kas ielīst pa galvenā varoņa logu, kad viņš pamostas, gan nežēlīgais, vēsais prožektors, kurā, apkārtējās tumsas ietverts, varonis izdejo savas atbildes uz sarunu biedra neatbildamajiem jautājumiem.
Mihaila Barišņikova seja katoļu pāvesta Benedikta XVI jeb Jozefa Racingera lomā ir kā karte. Kinooperatora Andreja Rudzāta jūtīgajos, biežajos tuvplānos šo seju izvago ceļi, upes un gravas – laika, emociju un domāšanas pēdas, kurām sekot līdzi ir tikpat aizraujoši kā viskrasākajiem sižeta pavērsieniem. Varoņa acis piesarkst, kad viņš domā par paveikto un nepaveikto. Izcilais dejotājs un aktieris jūt kameru, dejo ar to (divas reizes gluži burtiski). Pateicoties viņam, stāsts par pāvestu, kurš pirmo reizi pēdējos 600 gados 2013. gadā pameta savu posteni nevis zārkā, bet absolūti, pat ļoti dzīvs un pie pilnīgi skaidras apziņas, ne brīdi nav monotons vai apnicīgs. Dzīvais intelektuālais process, kas risinās filmā, liek koncentrēties un līdzdomāt, pāvesta dialogs ar sekretāru Georgu Gensveinu Kaspara Znotiņa atveidā liek skatītājam iekšēji oponēt vai piekrist skumjajām atziņām par Eiropas norietu.
Nevaru piekrist, ka neatrisinātā intriga – kāpēc Benedikts XVI atkāpās no amata – būtu filmas trūkums. Manuprāt, saglabātais noslēpums ir daļa no filmas veiksmes.
Garšīgā ceremonialitāte
Ko tad mēs redzam filmā? Ikdienišķu norišu ierāmētu neikdienišķu dienu – dienu, kurā pāvests nolēmis paziņot par atkāpšanos, bet viņa privātsekretārs, kā arī tuvākā kalpotāja – Gunas Zariņas mūķene Tabiana – vēl cer, ka viņš pārdomās. Mihaila Barišņikova Benedikts XVI lielās, zilās acis iepleš vēl gultā, kur viņu pārsteidz no atsegtā loga plūstošā spožā saules gaisma. Kājas piesardzīgi uztausta čības, viņš lēnām ceļas, daži nedroši soļi, tad mēģinājums iesildīties uz velotrenažiera, ko pa pavērtu durvju spraugu novēro Tabiana. Viņa ienāk, un nepielūdzami seko ikdienas rutīna: zāļu dzeršana, zobu tīrīšana pie izlietnes turpat blakus gultai un lēna, rituāla ģērbšanās – šajā procesā asistē arī Regīnas Razumas ēteriskā māsa Regina. Neizpaliek pusdienošana un alus dzeršana, skapī ieslēptajā televizorā vērojot futbola maču.
Fascinē garšīgā ceremonialitāte, līdz sīkākajai detaļai atrādot podziņas un izšuvumus, pāvesta leģendāro sarkano kurpju liesti un citus smalkumus, kurus sarūpējusi filmas māksliniece Kristīne Jurjāne. Aizkustina šodienas cilvēka acīm gluži vai komiskie, papagailiski krāsainie centīgo Jāņa Grūtupa un Ritvara Logina pāvesta gvardu tērpi.
Teātris vai kino?
Taču visu filmas skatīšanās laiku nepamet jautājums, kāds ir bijis režisora Alvja Hermaņa mērķis – iedzīvināt reiz ar panākumiem Jaunajā Rīgas teātrī spēlēto izrādi vai uzņemt filmu? Proti, vai tas, ko redzu, ir teātris vai kino? Varbūt abi? Kinooperatora Andreja Rudzāta darbs ar gaismu un kameru neliek šaubīties par kinematogrāfisko kvalitāti, tāpat Mārtiņa Grauda emocionālā montāža un īpaši mākslinieces Kristīnes Jurjānes skrupulozais darbs, kas, atkārtošos, liek izbaudīt detaļas. Taču mizanscēnu iekārtošana frontāli pret skatītāju un jo īpaši aktierdarbu nianses neļauj aizmirst, ka Baltais helikopters vispirms ir bijis iestudējums uz skatuves. Mihaila Barišņikova pēc ūdens glāzes uzsvērti tīši pastieptā roka. Gunas Zariņas reljefais, telpiski izteiksmīgi veidotais klibās un pusaklās mūķenes tēls ar mainītu balsi un milzīgām, aiz neticamu dioptriju briļļu stikliem palielinātām acīm. Kaspara Znotiņa Georga zīmīgās – tuvplāniem varbūt par daudz nepārprotamās – grimases. Tas viss vedina vērtēt uz ekrāna redzamo kā goda atdošanu izrādei.
Taču tas mulsina varbūt pirmās desmit minūtes. Pēc tam es pieņemu to kā spēles noteikumus, īpaši tāpēc, ka filmā ir iekodēts nosacītais slānis, kuru veido divas Mihaila Barišņikova dejas, kas ir kā atbildes uz Georga uzdotajiem pārlieku sarežģītajiem jautājumiem. Straujās un plastiski nevainojamās kustības pielīdzina pāvestu putnam, kurš vēlas izlauzties no Vatikāna nosacījumu un noteikumu būra brīvībā. Atgriezties pie savām grāmatām. Pieņemt, ka jautājumi par Dieva esamību un katoļu baznīcas nākotni jau paši par sevi ir atziņas, kas nepieprasa secinājumus. Savukārt par jautājumiem, kuri tā arī netiek uzdoti, – tas lai paliek filmas veidotāju ziņā.
Baltais helikopters
Seansi JRT Lielajā zālē līdz 22.X
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10