Ik sezonu operas kalendārā ir notikumi, kurus negribas palaist garām. Šāds notikums bija Vinčenco Bellīni Normas jauniestudējuma pirmizrāde Milānas Teatro alla Scala pagājušajā piektdienā, 27. jūnijā. Norma šeit nebija skanējusi četrdesmit astoņus gadus – titullomas pēdējā izpildītāja 1977. gadā bija Montserrata Kavaljē. Kopš tā laika teātris La Scala šim bel canto meistardarbam nebija pieskāries – arī tāpēc, ka operas vēsturē tas ir cieši saistīts ar Mariju Kallasu, kura uz La Scala skatuves atveidoja Normu 1952. un 1955. gadā.
Salīdzinājumi ar visdižākajām pagātnes dīvām ir neizbēgami, daļa publikas La Scala ir nežēlīga (īpaši t. s. loggionisti, kuri ar savu nosodošo reakciju ir traumējuši ne vienu vien zvaigzni), tāpēc teātris nesteidzas atkal iekļaut repertuārā operas, kuras Marija Kallasa ir padarījusi par savējām, jo tas varētu izrādīties pārāk bīstami viņas pēcnācējām, taču pēdējos gados pēc ilgākas prombūtnes ir atgriezies gan Bellīni Pirāts, gan Luidži Kerubīni Mēdeja (abu operu izpildījuma vēsture La Scala ir nesaraujami saistīta ar Mariju Kallasu).
Šīs garās preambulas nobeigumā ir jāsaka – Normas pirmizrādē 27. jūnijā titullomu dziedāja Latvijas soprāns Marina Rebeka, un tādējādi viņa ir iegājusi La Scala vēsturē. Šī ir liela mūsu mākslinieces uzvara un grandiozs sasniegums.
Bellīni operā Milānā Marinu Rebeku varēs dzirdēt līdz 17. jūlijam (izrādē 14. jūlijā Normu tēlos itāļu soprāns Marta Torbidoni). Piektdien, 4. jūlijā, Norma tiešraidē no Milānas būs skatāma teātra digitālajā platformā LaScalaTv, izrādes ieraksts straumēšanas režīmā būs pieejams līdz 11. jūlijam.
Rēgos ir jāieklausās
Normas jauniestudējumu La Scala ir veidojis itāļu maestro Fabio Luizi (pašreizējais Dānijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Tokijas NHK orķestra galvenais diriģents, kā arī Dalasas simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs) un franču režisors Olivjē Pī. Tieši pār režisoru 27. jūnija vakarā gāzās vissmagākā publikas neapmierinātības lavīna – svilpa gan loggionisti augšējā balkonā, gan skatītāji parterā. Olivjē Pī publikai atbildēja ar mazliet skumju smaidu un reveransu. Viņš ir ne tikai drāmas un mūzikas teātra režisors, bet arī rakstnieks, tulkotājs, domātājs, aktieris un intendants. Olivjē Pī ir Eiropas teātra grands – viņš ir vadījis Parīzes Odéon – Théâtre de l’Europe un Aviņonas festivālu, pašlaik viņš ir Parīzes Šatlē teātra direktors. Viņš sniedz ekstravagantus priekšnesumus travestijas žanrā – Olivjē Pī skatuves alter ago ir Miss Knife, kas dzied džezu un šansonu.
"Šī ir viena no visu laiku skaistākajām operām. Normas mūzika nekad nav garlaicīga," uzsver izrādes režisors Olivjē Pī. Publicitātes foto
Olivjē Pī teātra La Scala žurnālā publicētajā sarunā ar dramaturgu Matiu Palmu atzīstas – viņš ikvienam Milānas operteātrī ir jautājis, kāpēc Norma šeit nav tikusi iestudēta kopš 70. gadu beigām. "Atbilde bija viena un tā pati: "Ap šo operu ir pārāk daudz rēgu." Man gan rēgi ļoti patīk, tāpēc esmu priecīgs, ka varu ar tiem darboties. Rēgos ir jāieklausās – tie ir klātesoši, it īpaši tādā teātrī kā šis," saka Olivjē Pī. Viņš atgādina, ka Normas libretistu Feliči Romāni ir iedvesmojusi franču autora Aleksandra Sumē luga Norma jeb Bērnu slepkava. "Tas ir visai dīvains darbs, kas ir uz robežas starp romantismu un klasicismu. Iespējams, tāpēc to novērtē gan klasicisti, gan romantiķi, ieskaitot Viktoru Igo. Īstenībā Norma ir neizdevusies Mēdeja. Viņa ir Mēdejas itāļu versija, kas nespēj nogalināt savus bērnus. Varbūt tāpēc, ka operas radīšanas brīdī jau bija daudz dažādu Mēdeju, autori vēlējās radīt atšķirīgu tēlu. Tā nav ne grieķu varone, ne senlaiku galliete – tā drīzāk ir XIX gadsimta itāļu sieviete. Savā iestudējumā man šķiet svarīgi uzsvērt, ka mūsu varone pastāvīgi ir dialogā ar Mēdejas mītu – vai arī ar Mēdejas kompleksu. Mūsu Normai ir jāspēlē Mēdeja," savu ieceri atklāj Olivjē Pī.
Normu ar Mēdeju savieno Marija Kallasa, kura Milānas opernamā ir atveidojusi šīs lomas. Jaunajā izrādē satiekas un sajaucas Normas, Mēdejas, Marijas Kallasas un La Scala mīti. Režisors patur prātā operas radīšanas vēsturisko kontekstu (Normas pirmizrāde ar Džuditu Pastu titullomā notika La Scala 1831. gada 26. decembrī) un risordžimento kustības ietekmi uz sabiedrību. "Tajā laikā Itālijā cilvēki domāja – rīkoties vai nerīkoties, turpināt vai pārtraukt revolūciju, ņemt rokās ieročus vai slēgt mieru. Šis vispārējais noskaņojums ir principiāli svarīgs. Ja Normu izņem no tās tapšanas vēsturiskā konteksta, tā ļoti daudz zaudē," uzskata Olivjē Pī, kurš izrādē akcentē mākslas un revolūcijas dialektiku. "Norma ir vestāliete, svēts paraugs, taču viņa ir arī māksliniece, kurai ir vara sākt revolūciju, vismaz simboliski. Man svētums ir māksla. Reliģija bieži vien ir mazāk svēta nekā māksla. Opera mums uzdod jautājumu, vai mākslai ir politiska ietekme vai tā kalpo tikai šauru aprindu iepriecināšanai."
Intelektuālā tīrība
Norma teātrī La Scala, kurā tā ir tikusi pirmatskaņota, ir īpašs piedzīvojums. Maestro Fabio Luizi savā lasījumā atklāj Bellīni operas lirisko traģismu – orķestris nevis ilustrē, bet izskaidro notikumus un varoņu dvēseles vibrācijas. Solisti rūpīgi strādā ar lomas tekstu, frāzējumu un vokālajām krāsām, pierādot, ka Normas muzikālais dziļums neaprobežojas tikai ar virtuozitāti.
Marinas Rebekas balss ir uzticīga Bellīni partitūrai, viņa saglabā dramatisko intensitāti ar māksliniecisku mērķtiecību, nopietnību un apņēmību. Foto – Marko Breša un Rūdijs Amizāno
Marina Rebeka labi pazīst Normu – pēdējos deviņos gados viņa to ir dziedājusi gan Eiropā (Triestē, Rīgā, Tulūzā, Hamburgā, Katānijā, Barselonā un Palermo), gan Ņujorkas Metropoles operā, kā arī laidusi klajā šīs operas ierakstu savas kompānijas Prima Classic paspārnē. Marina Rebeka ir radošo spēku pilnbriedā – viņa joprojām ērti jūtas bel canto teritorijā, perfekti pārvalda savu balsi, kas brīvi lido un izpilda vissarežģītākos Bellīni uzdevumus.
Marinas Rebekas aktierspēles izteiksmīguma attīstību un niansētību ir veicinājusi pievēršanās dramatiski smagākām partijām (galvenokārt Verdi repertuārā – Aīda, Leonora Trubadūrā, Elizabete Donā Karlosā; jāpiemin arī Pučīni Madama Butterfly titulloma). Šī pieredze palīdz viņai vēl iespaidīgāk nospēlēt savu Normu – šajā lomā Marina Rebeka gan atgādina par savām saknēm Rosīni žilbinošajā repertuārā, gan uzrāda karjeras nākotnes vektoru (drīz ir gaidāma debija Abigailas partijā Verdi Nabuko). Viņa iemiesojas tēlā un pārliecinoši spēlē visas izrādes garumā: Norma ir īpaša ar to, ka tās galvenais hits Casta diva skan pašā sākumā, bet viss interesantākais sākas pēc tam. Turklāt var just, ka pēc veiksmīgi izpildītās ārijas Casta diva Marina Rebeka atraisās, dzied un tēlo pavisam dabiski un brīvi – viņa uzticas gan savām spējām, gan savai varonei. Marinas Rebekas balss ir uzticīga Bellīni, viņa saglabā dramatisko intensitāti ar māksliniecisku mērķtiecību, nopietnību un apņēmību.
Normu uz šīs skatuves ir dziedājušas daudzas leģendas. La Scala ir teātris, kurā jau gadsimtiem tiek rakstīta opermākslas vēsture. Katras izrādes programmiņā tiek izklāstīta konkrētās operas iestudējumu hronika – ar visiem izrāžu datumiem, dziedātāju, diriģentu un režisoru vārdiem (vēstures labirinta elektroniskā versija: www.archiviolascala.org). Tagad šo informācijas krātuvi ir papildinājuši arī 2025. gada jauniestudējuma dalībnieku vārdi: kopā ar Marinu Rebeku dzied britu un itāļu tenors Fredijs de Tommāzo (Pollions), krievu mecosoprāns Vasilisa Beržanska (Adaldžiza), itāļu bass Mikēle Pertuzi (Orovezs), itāļu tenors Paolo Antonjeti (Flavio), kā arī latviešu soprāns Laura Lolita Perešivana (Klotilde), kura ir La Scala jauno dziedātāju programmas dalībniece. Klotilde ir operas titulvarones draudzene un uzticības persona, kura rūpējas par Normas un Polliona bērniem. Laura Lolita Perešivana organiski iekļaujas solistu ansamblī.
Režisors Olivjē Pī sarunā ar dramaturgu Matiu Palmu vērš uzmanību uz to, ka Normas mūzikā ir jūtama pārsteidzoša intelektuāla tīrība: "Bellīni sacerēja šo operu trīsdesmit gadu vecumā. Parasti šāda ideju skaidrība tiek sasniegta ar gadiem. Normā ir arī psiholoģiskais dziļums. Librets ir vienkāršs, mums ir darīšana ar mīlas trīsstūri, bet mūzika ir nianšu pilna. Mēģinājumos bieži teicu Marinai Rebekai: "Uzmanies – vārdi ir auksti, bet mūzika ir jutekliska!" Tajā slēpjas Bellīni spēks."
Viņa pārstāv Itāliju
Šis ir otrais Olivjē Pī un Marinas Rebekas kopdarbs. Pirmo reizi viņi strādāja La Scala, gatavojot Žila Masnē Taīdas pirmizrādi, kas notika 2022. gada februārī. Olivjē Pī iestudētā Norma ir stāsts par cilvēkiem un revolucionāriem notikumiem Itālijas XIX gadsimta vēsturē. Uz skatuves ir redzams teātra La Scala fasādes siluets. Režisors uzsver spēcīgu identifikācijas saikni starp Normu un La Scala: "Kopā ar scenogrāfu Pjēru Andrē Veicu cenšamies parādīt, ka Norma un La Scala ir viens vesels. Ja es būtu iestudējis Normu citur, izrāde būtu citāda. Izrāde ir radīta šim teātrim, un teātris vienmēr ir konkrēta vieta, nevis abstrakts jēdziens."
Olivjē Pī iestudētā Norma ir stāsts par cilvēkiem un revolucionāriem notikumiem Itālijas XIX gadsimta vēsturē. Foto – Marko Breša un Rūdijs Amizāno
Iestudējumā vienlaikus risinās Normas un Mēdejas traģēdija. Uz skatuves ir redzams lampiņām izgaismots aktrises grima galdiņš. "Tas ir vienkāršs elements, kas uzreiz atklāj, ka esam teātrī," piebilst režisors. Arī mēness, ko redzam, skanot Casta diva, ir mākslīgs, teatrāls. Dekorācijas neslēpj, ka ir dekorācijas, bet mīla, greizsirdība un sāpes, kas plosa varoņus, ir īstas.
Uz jautājumu, kāpēc Norma atšķirībā no Mēdejas nespēj nogalināt savus bērnus, Olivjē Pī atbild: "Tāpēc, ka viņa ir XIX gadsimta sieviete, kristiete, laba katoliete. Turklāt viņa pārstāv Itāliju, un Itālija nenogalina savus bērnus. Komponists Bellīni un libretists Romāni ir pārvērtuši bērnu slepkavu Mēdeju par māti, kura upurē sevi. Norma kļūst par Mēdejas pretstatu. Viņa gribētu būt Mēdeja, bet nevar. Norma uzdod sev jautājumus, kurus Mēdeja nekad nav uzdevusi. Norma dzīvo citā kontekstā, un tas padara visu oriģinālāku, sarežģītāku."
Norma un Adaldžiza kaislīgi mīl Pollionu. Šajā iestudējumā viņas ir gara radinieces un nevar iztikt viena bez otras. Marinas Rebekas un Vasilisas Beržanskas balsis lieliski skan kopā divos duetos. "Norma nezina, kas viņa ir bez Adaldžizas, un otrādi. Viņas attaisno viena otru. Viņas saista mīlestība, kas pārvar visu un pārveido visu. Viņām ir līdzīga balss – tāpat kā donam Žuanam un Leporello, un tas rada spoguļa efektu, saplūšanu," skaidro Olivjē Pī.
"Divas sievietes mīl vienu vīrieti, tomēr nostājas pret viņu. Situācija, kurā divas primadonnas konfrontē tenoru, ir pretrunā ar visām operas klišejām. Normā nav nekā banāla, arī mūzikā ne. Verdi, kurš ir ģēnijs, dažkārt ir banāls. Bellīni – nekad," apgalvo režisors.
Balss, skaistums, gudrība
Vēlā 27. jūnija vakarā pēc Normas pirmizrādes uzdevu dažus jautājumus režisoram Olivjē Pī. "Šī ir otrā izrāde, ko iestudēju ar Marinu, tāpēc domāju, ka es viņu pazīstu un viņa pazīst mani. Marina daudz klausās. Viņa daudz strādā. Viņai ir viss – balss, skaistums, gudrība. Viņa vēlas spēlēt. Dažkārt sastopu dziedātājus, kuri tik ļoti neiedziļinās aktiermākslā. Marina atrod savu balsi, kad apjēdz tēla trajektoriju," sarunā ar KDi saka režisors.
Vai nav tā, ka Norma tomēr pirmām kārtām ir dziedāšanas, nevis aktiermākslas paraugstunda? "Norma ir drāma, kurā ir iespējams apliecināt savu aktiermeistarību, tieši tāpēc Marija Kallasa bija tik apbrīnojama šajā lomā, jo viņa mīlēja spēlēt. Normā ir emocionāls dziļums un psiholoģiska spriedze. Tas nenozīmē, ka dziedošai aktrisei ir jālēkā un jāvāļājas pa grīdu. Viņai ir jāsajūt šis stāsts un varones kaislība, ir jāizdzīvo mīlestības un dusmu haoss. Normā ir viss emociju spektrs. Šī ir viena no visu laiku skaistākajām operām. Bellīni nomira trīsdesmit trīs gadu vecumā. Nav iespējams iedomāties, ko vēl viņš būtu varējis radīt, ja nodzīvotu ilgāku mūžu. Normas mūzika nekad nav garlaicīga," ir pārliecināts Olivjē Pī.
Operas Norma galveno lomu atveidotāji Vasilisa Beržanska (Adaldžiza; no kreisās), Fredijs de Tommāzo un Marina Rebeka pēc pirmizrādes 27. jūnijā. Foto – Jegors Jerohomovičs
Marina Rebeka regulāri piedalās La Scala izrādēs kopš 2009. gada: šeit ir nodziedāta Folvilas grāfiene Džoakīno Rosīni operā Ceļojums uz Reimsu, Violeta Džuzepes Verdi Traviatā, titulloma Žila Masnē Taīdā, Elēna Verdi Sicīliešu vakarēdienā, Mimī Džakomo Pučīni Bohēmā un titulloma Luidži Kerubīni Mēdejā.
"Pēc Montserratas Kavaljē neviena dziedātāja nevēlējās uzņemties atbildību dziedāt Normu šajā teātrī. 2020. gada 20. oktobrī La Scala notika mans solokoncerts, un piedevās es nodziedāju Casta diva – publika to ļoti labi uzņēma. Ar teātri sākās pārrunas par Normas iestudēšanu. Es neesmu pārāk daudz domājusi par Normas likteni šajā teātrī, par to, kuras mākslinieces viņu šeit ir dziedājušas, par to, ka esmu nākamā pēc Kallasas un Kavaljē, – tad būtu vēl sarežģītāk. Es vienkārši zinu, ka man pēc iespējas labāk ir jāizdara savs darbs," pēc pirmizrādes stāsta Marina Rebeka.
Iestudējumā vienlaikus risinās Normas un Mēdejas traģēdija. Uz skatuves ir redzams lampiņām izgaismots aktrises grima galdiņš. "Tas ir vienkāršs elements, kas uzreiz atklāj, ka esam teātrī," piebilst Normas režisors Olivjē Pī. Foto – Marko Breša un Rūdijs Amizāno
Kā pati Marina Rebeka raksturo savu varoni režisora Olivjē Pī iestudējumā? "Viņa ir līdzīga man, jo tā ir dziedātāja, kura teātrī La Scala mēģina dziedāt Mēdeju. Es uz šīs skatuves dziedāju Mēdeju 2024. gada janvārī, tāpēc mani daudz kas saista ar galveno varoni. Manai Normai ir parūka no izrādes Taīda, kurā šeit spēlēju 2022. gadā. Normā tiek izmantoti daži rekvizīti no Mēdejas..."
Ko nozīmē dziedāt La Scala? "Klausītāji saprot katru tavu vārdu. Šeit ir daudz tradīciju, tevi vienmēr salīdzina ar priekšgājējiem. La Scala man ir īpašs teātris, kurā esmu nodziedājusi daudz lomu. Publika mani pazīst, es šeit jūtos kā mājās. Es pazīstu visus tehniskos darbiniekus, visus, kas rūpējas par izrāžu norisi. Tas ir mans teātris."
Jau ir izziņots nākamais Marinas Rebekas koncerts Milānas operteātrī – 2026. gada 9. martā viņa izpildīs Otorīno Respīgi mūziku kopā ar Teatro alla Scala stīgu kvartetu. 2026. gadā 20. oktobrī Marina Rebeka šeit dziedās Margarētu Šarla Guno Fausta jauniestudējuma pirmizrādē.
Norma
Diriģents Fabio Luizi, režisors Olivjē Pī
Milānas Teatro alla Scala 4., 8., 11., 14. un 17. jūlijā
teatroallascala.org