Nemaz tik bieži negadās, ka no zāles pat rūdīts skatītājs iziet ar sajūtu, ka trīsarpus stundu ir smagi strādājis, ķermeņa muskuļi ir savilkti, un liekas, ka elpu ievilkt sagādā problēmas. Tā šīs recenzijas autoram gadījās pēc Viestura Kairiša iestudējuma Pērs Gints otrās pirmizrādes. Izrāde darbina pamatā prātu, turklāt, to skatoties, nemitīgi jāmin mīkla – Pēr, kas tu esi? No tā, kā spēlē Uldis Anže, to līdz galam saprast tā arī neizdodas. Bet var jau būt, ka tieši tāds ir režisora mērķis.
Pārvētot samērā niecīgo pieredzi ar līdz šim redzētajiem Pēra Ginta iestudējumiem (to vidū nav dolfa Šapiro versijas Jaunatnes teātrī), liekas, ka Viesturs Kairišs izveidojis ļoti koncentrētu, tieši uz Pēru vērstu skatuves variantu, ik pa brīdim atstājot viņu vienu ar skatītājiem uz melnas kulises fona staru kūlī. Te nav akcentētas Pēra tīri fiziskās pārvērtības kā Oļģertam Kroderam Liepājā, kur titullomā mainījās vairāki aktieri, tāpat nav izmantota iespēja traktēt Ibsena darbu izteikti ironiskā sociālpolitiskā kontekstā, kā 2014. gadā to izdevās redzēt Norvēģijas Nacionālajā teātrī Oslo, – izrādē bija izmantoti TV šovu elementi, publika smējās vienā gabalā, bet Solveiga bija pārtapusi tumšādainā dziedātājā.
Apziņa un zemapziņa
Reklāmas materiālos uzsvērtais citāts no Henrika Ibsena lugas Pērs Gints ir: "Pasaule, kas manā galvā." Nepārprotams norādījums skatītājam, kā izrādi vajadzētu uztvert, – tātad kā vizualizētu domu un tēlu plūsmu, kas radusies galvenā varoņa smadzeņu darbības rezultātā. Apziņas līmenis jaušams daudzajos Pēra monologos, savukārt zemapziņas – viņa prāta uzburtajās sirreālajās ainās, kurās turklāt varoņa būtības tumšās dziņas izpaužas kā seksuālas fantāzijas spektrā no incesta līdz pedofilijai. Tas ir izrādes slānis, kas nolasāms visvieglāk un droši vien raisīs arī visvairāk diskusiju. Pērs izjūt seksuālu interesi pret māti, kura Daigas Kažociņas veidolā ir jauna un pievilcīga (aktrise ir trīs gadus jaunāka par sava dēla atveidotāju), taču viņa ir arī gandrīz vienīgais cilvēks, ar kuru Pēram ir emocionāla saikne, – Solveigas mīlestība lielākoties ir vienvirziena. Mātes nāves skats ir pirmā cēliena emocionālā dominante, un tas ir viens no diviem brīžiem, kad emocionalitāte izrādē pārvar strikti uzbūvēto prāta konstrukciju (otrs ir izrādes fināls). Zīmīgi, ka situācijā, kad Pērs paceļ māti uz dzirnavu jumta, izrādē viņš iestumj viņu zem skatuves, tātad iebīda zemapziņā.
Ingrīdas kāzu skats un aina ar troļļiem Dovres veča alā risināta pēc spoguļa principa – kāzās visi lielākoties ir jauni cilvēki rozā kleitās un uzvalkos, savukārt troļļu skats notiek starp tām pašām balto krēslu rindām, tikai rozā tērptos viesus atveido teātra zelta fonda mākslinieki: Baiba Indriksone, Līga Liepiņa, Rasma Garne, Ģirts Jakovļevs, Uldis Norenbergs un Jānis Skanis. Pretstats starp jaunību un vecumu ļaujas nolasīties dažādos līmeņos līdz pat dzīvības un nāves, virszemes un pazemes sastatījumam (radot paralēles ar Raiņa Spēlēju, dancoju). Aizspogulijas pasaule, ko akcentē no otras puses lasāmais sauklis "Lai dzīvo sveiks", ir ļauna un bīstama, pilna viltus un riebeklību, taču ārēji nevainojama – rozā kleitiņas un uzvalciņi ir labi izgludināti, tāpat kā Lolitas Caukas Sieviete zaļā ir baltā līgavas kleitā, kas identiska Madaras Botmanes Ingrīdas tērpam. Dovres vecis ņirgājas par Pēru, dod viņam dzert savu urīnu un seksuāli izmanto, sniedzot būtībā pirmo izteikti negatīvo dzīves pieredzi, ko Pērs sākumā pat īsti neaptver.
Pērs kā Nabokova Humberta Humberta līdzinieks, kā aptucis taurenis komiski lidinādamies ap mazu meitenīti – Anitru, kas viņu tik un tā rafinēti aptīra (šai lomā Lauma Vainauska), iezīmē viņa personības krīzi mūža otrajā pusē. Tā ir pirmā reize, kad Uldis Anže spēlē atklāti pašironiski. Taču – jo tuvāk mūža galam, jo vairāk mulsuma, apjukuma un vilšanās. Ko nozīmē būt sev pašam, Pērs tā īsti atklāt nespēj.
Varonis un dubultnieks
Viesturs Kairišs uzsvērti demonstrē, ka Pērs Gints ir diptiha otrā daļa, kas idejiski, mākslinieciski un lomu sadales līmenī sasaucas ar pagājušajā sezonā iestudēto Raiņa Uguni un nakti. Iespaidu pastiprina mākslinieku Reiņa un Kristas Dzudzilo darbs, gan mazāk izmantojot mūsdienu motīvus sadzīviskā līmenī, vairāk ejot uz vispārinājumu. Dubultnieka – pretstata – ass Lāčplēsis – Melnais bruņinieks Ibsena materiālā transformējas uz Pēra – Pogu lējēja attiecību līniju, Artūra Krūzkopa tēlotajā Pēra antagonistā saplūdinot vairākus tēlus, ieskaitot Lielo Līko un Zaļās un Pēra (it kā) dēlu. Pats princips – pretnis, kurā spoguļojas varonis, – saglabājas.
Vēl viena sasaukšanās ar nosacīto diptiha pirmo daļu ir klasiskās mūzikas izmantojums, kas Pēra Ginta gadījumā ir šķietami pašsaprotami, jo Edvards Grīgs savulaik taču rakstīja mūziku tieši šīs lugas iestudējumam, taču mūsdienu kontekstā atgriezties pie Grīga ir pat izaicinoši (ja vien to nedara baletā – kā dienu vēlāk pirmizrādi piedzīvojušajā Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumā). Režisors izvairās no ilustratīvisma, mūzikas fragmentus ievietojot paradoksālā kontekstā, piemēram, troļļu motīvs skan jau Ingrīdas kāzu ainā, vienlaikus izmantojot mūzikas monumentālismu un emocionalitāti tur, kur tā iederas. Vāgners Ugunī un naktī skatītājam atgādināja par Lāčplēša arhetipisko līdzību ar Zīgfrīdu, turpretim Pēra Ginta gadījumā šādu paralēļu nav – mūzika sakņojas tieši šajā materiālā.
Viena no tēmām, kas uzsvērta kustību partitūrā un arī dekorācijā, ir labirints. Taču pārnestā nozīmē labirintā, proti, Pēra domu pasaulē, izrāde skatītāju ievilina bez garantijas, ka izdosies atrast izeju. Pēra – domātāja – tekstu ir daudz, un teksta saturisko nozīmību uzsver uz priekškara projicētie cēlienu un ainu numuri, kas darbam piešķir gandrīz sakrālu nozīmi, jo atgādina atsauces uz Bībeles nodaļām. Taču tieši šajā ideju pārraidīšanas līmenī izrāde skatītāja uztveri pārblīvē. Trīsarpus stundu ar vienu starpbrīdi prasa no publikas ļoti sasprindzinātu līdzdarbību tieši intelektuālā līmenī. Uldis Anže uzmanību notur, bet viņa Pērs vismaz otrajā pirmizrādē palika neatminēts. Jā, sapņotājs, bet kas ar viņu noticis, ja sapņi virzās turp, kur tie virzās. Vai izdomas auglis ir pilnīgi viss, un, ja tā, kur šajā tēlu sistēmā ir Solveiga? Agneses Cīrules varone ir garīgi skaidra un mīloša, taču arī viņa ir Pēra galvā radušos domu auglis, kam pieķerties tikai pašās beigās, kad miesa jau kļuvusi vārga un ilgas pēc maiguma un piedošanas vizualizē ainu, kurā kailais vecais Pērs – Andris Vītiņš guļ nenovecojušās Solveigas klēpī. Gleznieciskais un emocionāli uzrunājošais skats gan jāīsteno tehniski nevainojami – ja dekorācija, kas lēni bīdās uz skatuves priekšplānu, aizķeras un raustās, kā gadījās piedzīvot, cerētais efekts sabrūk un rada pat komisku iespaidu.
Ja pareizi saprotu Viestura Kairiša ieceri, no Ugunī un naktī uzdotā jautājuma, kas ir varonis, viņš ir gājis tālāk, vaicājot, kas ir cilvēks. Taču atbilde iestrēgusi apziņas labirintā – gan tāpēc, ka vienas atbildes nav, gan tāpēc, ka radošā grupa un galvenās lomas atveidotājs Uldis Anže uz to ir ceļā. Taču jau šobrīd izrāde paveic galveno – piespiež skatītāju domāt par to, ko nozīmē būt sev pašam. Pat ja atbildes nav un, iespējams, nekad nebūs.
Izrāde
Henriks Ibsens/Edvards Grīgs. Pērs Gints.
Režisors Viesturs Kairišs
Nacionālā teātra Lielā zāle
5. novembrī plkst. 18
ko nu par galvu
Ass
nu