Franču dramaturgs Ēriks Asuss savu lugu Mūsu sievietes, kurai Dailes teātrī dots nosaukums Mūsējās, raksturojis kā komēdiju. Tās sižets ir lokāls, proti, trīs vīrieši, kas draudzējas 35 gadus, sapulcējušies uz mājas tusiņu, tikai viens no viņiem kavējas, bet, kad beidzot parādās, draugi uzzina, ka viņš sašutuma brīdī nožņaudzis sievu. Vēlāk gan noskaidrosies, ka viņa nav nomirusi – fakts, kas, neizārdot dramaturģijas noteikumus, ļauj lugu iestūķēt komēdijas žanrā. Tieši iestūķēt. Tāpēc ka būtībā tas ir daudzslāņains stāsts, kas sakņojas analīzē, kāda ir vīriešu vieta sabiedrībā un viņu sievu loma.
Režisors Intars Rešetins koriģē lugas žanru, nosaukdams to par "nopietnu komēdiju", un šo nopietnības un komisma līdzsvaru īsteno savā īpašā stilā. Intars Rešetins vienmēr labprāt joko, turklāt ar visnotaļ nopietnu sejas izteiksmi, lai vientiesītis tūdaļ uzķertos. Izrāde Mūsējās sāk muļķot skatītāju jau tobrīd, kad rokās tiek paņemta programmiņa. Trīs smalki uzpucētas Dailes teātra aktrises – Inita Sondore, Ērika Eglija un Kristīne Nevarauska – smaida jums pretim no vāciņa, un skatītājam, kurš nezina un kuram arī nav pienākuma zināt lugas sižetu, nevar būt ne mazāko šaubu, ka tieši viņas spēlēs galvenās varones. Pēc tam vērīgāks lasītājs pamana, ka par šīm lomu atveidotājām kaut kā dīvaini teikts: "piedalās". Taču, tikai darbībai beidzoties, kļūst skaidrs, ka tas bijis režisora joks. Joks savā vietā. Šo varoņu neredzamā klātbūtne būs patiesi jaušama triju vīru burziņā. Galvenais – šis joks asprātīgi koķetē ar izrādes tēmu. Atkal sievietes piešmaukušas večus, šoreiz vīriešu kārtas skatītājus, kas gaidīt gaida, bet tā arī nesagaida nevienu daiļavu uz skatuves.
Nekādas saiknes ar slepkavību
Kamerzāles skatuve ir iekārtota kā plašs dzīvoklis, kura viesistaba ir mūsu priekšā (scenogrāfs Kristaps Skulte). Tās sienas ieskauj gari plaukti, uz kuriem kārtu kārtām sarindotas plates. Avanscēnas centrā ir dīvāns, divi lieli krēsli un starp tiem galdiņš. Šis mēbeļu komplekts arī ir darbības galvenā vieta. Skatītājam kā uz delnas. Taču, iekams sākas darbība, uz videoekrāna (videomāksliniece Laura Rožkalne-Ozola), kas novietots starp plauktiem, tiek prezentēti lugas varoņi. Sākumā redzam bērnu ģīmīšus, proti, Laura Subatnieka (Makss), Ginta Grāveļa (Pols) un Alda Siliņa (Simons) sejiņas.
Pēc tam – videomontāža, kurā sastopam šos varoņus dažādā vecumā, līdz iedegas gaisma un mūsu priekšā sēž Makss un Pols. Abiem krietni virs piecdesmit. Te nevar neuzteikt kostīmu mākslinieci Vitu Radziņu, kā arī frizieru un grimētāju komandu Olgas Danvaldes vadībā. Nevienu no aktieriem pirmajā brīdī gandrīz vai nevar pazīt. Laura Subatnieka Makss – padzīvojis sirms švīts modīgā frizūrā, ar rūpīgi koptu bārdeli un gleznaini savītiem ūsu galiņiem, teju à la Dalī. Jā, Ginta Grāveļa Pols ar šo frantu mēroties nevar. Resns, tauku riepas rēgojas no visām pusēm, ūsas nokārušās gar muti; raug, vienīgi mati labi – biezi un blondi. Kad parādās Alda Siliņa Simons, redzam, ka viņš pēc izskata savus draugus apsteidz, tas ir, izskatās jaunāks. Modīgs džeks ar melnu matu ērkuli. Tiesa gan, vēlāk noskaidrojas, ka tā daļēji ir parūka, kas piesedz pliko pauri. Atmetot galvu atpakaļ, parūka nokrīt. Iespējams, tā nejauši ir noticis mēģinājuma laikā, un režisors ieteicis šo detaļu apspēlēt. Vajag taču arī par Simonu pavīpsnāt.
Tik sīki varoņu ārējo izskatu aprakstu, lai būtu skaidrs, kāds ceļš bijis jānoiet katram aktierim, iegremdējoties sava varoņa tēlā. Viņi taču spēlē nevis komiskus tipus, bet inteliģentus mūsdienu cilvēkus, un šis fakts nekādi neļauj blēņoties ar kostīmiem, frizūrām vai, teiksim, meikapu. Tieši tāpēc tēlotāju dabiskums saista jau pirmajā brīdī. Aktieri spēlē tā, ka ne mirkli neatslābst darbības enerģija. Turklāt ļoti precīzi tiek ievērots dialogu ritms, un tāpēc pauze emocionāli ietiecas skatītājos. Darbības saspringums, protams, pastiprina arī notiekošā atrisinājuma gaidas – ko Makss un Pols nolems situācijā ar Simonu, kas mēģina pierunāt savus draugus sniegt viltus informāciju, ka, lūk, visu laiku esot bijis kopā ar viņiem un viņam neesot nekādas saiknes ar slepkavību.
Emociju cīniņš
Aldis Siliņš spēlē Simonu gandrīz vai apdullušu no notikušā. Viņš visu laiku dzer, riekšavām kampj nervus nomierinošas tabletes un izmisīgi cenšas pārliecināt draugus, bet galvenais – sevi, ka būtībā nemaz nav vainīgs, jo tā bijusi spontāna reakcija uz pazemojumu. Haoss galvā, runas plūdi, saraustītas kustības, līdz beidzot nozveļas zemē. Pēc izgulēšanās trakošana aprimst, un Simons sāk loģiski un mierīgi pārliecināt draugus, ka ir nepieciešams citam citu saprast un atbalstīt. Darbības gaitā ir arī pierādījumi tam, ka viņam pašam šī māka sadzirdēt otru cilvēku piemīt. Jau pēc tam, kad piezvana policija un paziņo, ka viņa sieva atrodas slimnīcā, bet viņš tiek izsaukts uz nopratināšanu, Simons kļūst pavisam kluss un bez jebkādiem pārmetumiem atvadās no draugiem varbūt pat uz gadu gadiem.
Taču diemžēl tā arī nepamanīju, vai Simona dvēselē, izdzirdot, ka sieva ir dzīva, iemirdzējās prieka dzirksts. Man šķiet, varoņa sirdi ne reizi nav skārusi nožēlas sāpe. Varbūt tāpēc, ka režisoram tas nav licies tik svarīgi. Intars Rešetins, gremdējoties varoņu dvēselē, līdzjūtīgi smaida: sak, nu gan tur pamatīga jezga. Tāpēc izrādē ne brīdi neizskan traģiska nots. Taču ir temperamentīgs emociju cīniņš, pārliecinot par to, cik sarežģīta ir šo visnotaļ labklājīgo cilvēku dzīve.
Lielisks ir paša uzceltajā slazdā sēdošā Pola tēls. Kārtīguma slazds. Sākumā Ginta Grāveļa varonis draugu pulkā ir pats mierīgākais, pats saprotošākais un pats harmoniskākais. Pēc tam – sāpju, aizvainojuma un vientulības vulkāns. Laura Subatnieka Makss arī ir vientuļš. Taču šis cilvēks ir nomaskējies mazāk par citiem. Varbūt tāpēc, ka vairāk paticis sievietēm? Tad jo sevišķi viegli veidot savu imidžu. Lauris Subatnieks, kā allaž, spēlē viegli un interesanti, kopā ar režisoru daudz ko apsmaidot sava varoņa raksturā.
Tieši Makss ir tas, kas uzreiz pieprasa: nekavējoties jāziņo policijai. Taču, kad notikumi sāk attīstīties citādi, viņš, liekas, nav pārlieku sarūgtināts. Varbūt tāpēc, ka šādu reakciju neviens arī negaida. Vismaz ne režisors. Ne jau nejauši Intars Rešetins intervijā Justīnei Kļavai (DT mājaslapa) uzsver, ka "lugas konflikts ir starp ļoti racionālu pasaules uztveri un emocionālu pasaules uztveri", un piedāvā iztēloties "šo situāciju dzīvē – mamma atnāk pie tevis un saka to, ko saka Simons".
Jā, provokatīvs jautājums. Taču esmu pārliecināta, ka cita ranga režisors noteikti būtu devis savu atbildi. Neizjaucot lugas darbību, tas ir, ļaujot izrādes varoņiem no 21.00 līdz 6.00 malstīties ar mēli un dvēseli sarunās par to, ko darīt, vai par to, cik grūti saprasties ar sievietēm, vai par to, ka paši slikti dzīvo, viņš, kaut arī bez vārdiem, tomēr neļautu aizmirst, ka tur, Simona dzīvoklī, visu šo laiku guļ Estellas līķis. Jā, gaidīju, ka tiks palaista bulta. Tās vietā finālā dejas. Katram varonim sava, bet visiem modernā ritmā. Cik aizraujoši aktieri dejo! Var ilgi skatīties, taktī aplaudēt un smaidīt.
Mūsējās
Dailes teātra Kamerzālē 9.VI, 29., 30.VIII plkst. 19
Biļetes pārdotas
Sinča