Ir vairāki iemesli, lai pievērstu uzmanību beļģu filmai Belgica. Tās (iespējamās) kvalitātes akcentē gan gada sākumā nozīmīgajā Sandānsas festivālā ASV iegūtā balva par labāko režiju, gan darba autora Fēliksa van Grūningena vārds. Par Sandānsas īpašo nozīmi neatkarīgo amerikāņu filmu un arī Eiropas filmu veiksminieču popularitātes, citu balvu un komercpanākumu veicināšanā ir dzirdējis katrs, kas seko līdzi komplicētajai pasaules kinofestivālu hierarhijai.
Fēliksa van Grūningena vārds kļuva plaši pazīstams pēc filmas Pārrautais aplis/The Broken Circle Breakdown (2012) panākumiem Eiropā, taču pamatā – pateicoties tās Oskara nominācijai labākās ārzemju filmas kategorijā. Iespējams, jums ir izdevies šo drāmu redzēt Rīgā, un tās emocionālais lādiņš un radītais satricinājums visdrīzāk vēl saglabājies atmiņā. Stāsts par divu mūziķu kaislību kulminēja eksistenciālā dramatismā – cīņā par abu letāli slimā bērna dzīvību. Filmas spēcīgo efektu radīja ne tikai dramatiskā līnija, bet arī ekstravagantā, laika hronoloģijai nepakļāvīgā montāža. Tolaik kinovidē runāja, ka šo filmu no jauna ir radījusi montāžas režisora drosme un vēlme riskēt.
Brāļi samet kauliņus kopā
Filmā Belgica režisors īpaši neriskē – tas ir hronoloģiski veidots stāsts, kas vijas no punkta A uz Z atbilstoši klasiskā vēstījuma un montāžas tikumiem un likumiem. Formas ziņā – bez pārsteigumiem. Fēliksa van Grūningena mīlestība pret mūziku ir jūtama arī šajā darbā. Filmas nosaukumā likts mūzikas kluba nosaukums. Šajā izklaides vietā kauliņus – iekrājumus un enerģiju – kopā samet brāļi Džo (Stefs Ārtss) un Franks (Toms Vermeirs).
Viņu attiecības nav ideālas, taču par katastrofālām filmas sākumā tās vēl nevar dēvēt. Džo ir trausls puisis ar pamanāmu fizisku defektu, bērnībā slimība skārusi viņa aci, savukārt Franks ir dzīvs roka neprāta, pārmērību un uzdzīves talanta iemiesojums, kura sakari modīgu mūziķu un dīdžeju aprindās padara klubu Belgica par šķietami veiksmīgu biznesa projektu. Franks atšķirībā no Džo ir precējies, taču tas gan nekādi neiegrožo viņa izpriecas un baudas. Džo vadītais krodziņš Belgica ar Franka līdzdalību tiek pārcelts uz jaunām, plašām telpām, kuras brāļi iekārto teju pašu rokām.
Ne velti ir paruna, ka radiem un draugiem naudu labāk neaizdot un biznesu kopā netaisīt. Turpmākā filmas darbība risinās kā izvērsts pierādījums šai gudrībai. Berze brāļu vidū pieņemas spēkā palēnām – atšķirīgs ir abu temperaments, dēkainības gars un atkarību mērs. Režisors kā garāmejot norāda, ka abu pagātne un bērnība nav bijusi debesmanna – tāpat kā attiecības ar tēvu (Franks atsakās apciemot tēvu, pat zinot, ka viņš ir uz nāves gultas). Varbūt te meklējama motivācija, kālab ne Džo, ne Franks nespēj dzīvot harmonisku dzīvi. Par līdzsvarotām nevar nodēvēt arī viņu attiecības ar sievietēm – tās ne reizi vien beidzas kautiņos, skandālos, nodevībās, lamās.
Skarbā bauda
Ja runājam par plašāku kontekstu, Belgica ierakstās Eiropas kino skarbā reālisma vilnī, kuram piederīga ir arī, teiksim, Renāra Vimbas filma Es esmu šeit. Tikai atšķirībā no Es esmu šeit tā īsti negribas identificēties ne ar vienu no Belgica varoņiem. Filmā ir daudz enerģiskas mūzikas (to sarūpējusi beļģu grupa Soulwax), brīžam filmas autoriem visai pārliecinoši izdodas radīt naktsdzīves garšu, kuru līdz mielēm izbauda viens no brāļiem – Franks.
Iespējams, brāļu drāmas un naktskluba uzdzīves neprāta apvienojums arī ir bijis par iemeslu filmas augstajam novērtējumam Sandānsas festivālā. Belgica ir grūti salīdzināt ar Fēliksa van Grūningena iepriekšējo darbu Pārrautais aplis, kas daudziem sagādāja emocionālo katarsi. Belgica ir skarbs pastāsts par skarbu pasauli un skarbu uzdzīvi ar mūzikas elementiem – tik daudz un tik maz.
Belgica
Muzikāla drāma. Beļģija, Francija. 2016. Režisors Fēlikss van Grūningens
Lomās Stefs Ārtss, Toms Vermeirs u. c.