Laika ziņas
Šodien
Migla

KDi diskusija: Latvijas kino ar Straumes efektu. Kas ir animācijas filmas Straume panākumu pamatā?

Mums ir jābūt lepniem par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmas Straume panākumiem, kā arī ļoti mērķtiecīgi noskaņotiem. Kā Straumes globālie sasniegumi var ietekmēt Latvijas kino nozari?

Pēc maijā notikušās pirmizrādes Kannu kinofestivāla konkursa programmā Īpašais skatiens Ginta Zilbaloža animācijas filma Straume turpina apburt skatītājus un gūt profesionāļu atzinību visā pasaulē. Par to, kā filmai izdevies gūt tik lielus starptautiskos panākumus un kā tas ietekmēs Latvijas kino nozari ilgtermiņā, diskutē Straumes režisors Gints Zilbalodis, Straumes producents Matīss Kaža, Nacionālā kino centra vadītāja kinoteorētiķe Dita Rietuma un Latvijas Animācijas asociācijas pārstāve režisore Anna Zača.

Vai filmas Straume starptautiskie panākumi ir likumsakarīgi, jo filma ir izcila, vai tam ir arī citi priekšnoteikumi?

Dita Rietuma. Šajā skarbajā biznesā, vārdā "kino", nekas nav tikai likumsakarīgi. Konkurence mūsdienu Eiropas kino ir prātam neaptverama, un tā kļūst aizvien intensīvāka. Vārti, kuriem ir jāizlaužas cauri, lai filma gūtu Eiropas atzinību, ir tikai daži. Primāri tie ir A klases kinofestivāli, kuros filmai, ja tā vēlas gūt starptautiskus panākumus, ir jānonāk. To filmu skaits, kuras nokļūst šādu festivālu oficiālajās skatēs, ir ļoti ierobežots, un konkurence ir mērāma tūkstošos.

Katru gadu Eiropā vien tiek uzņemts vairāk nekā 2000 pilnmetrāžas filmu. Turklāt Eiropas A klases festivāliem savas filmas piedāvā arī citi kontinenti. Tāpēc, runājot gan par Straumes panākumiem, gan latviešu kino kopumā, ir svarīgi gūt reālu priekšstatu par to, kā dzīvo Latvijas kino industrija. Nozarei ir minimāls finansējums, mazākais Baltijas valstīs. Klausoties finanšu ministra vēstījumus, saprotam, ka nekādi uzlabojumi nav gaidāmi un, iespējams, būs vēl sliktāk. Līdz ar to, ņemot vērā abus faktorus – milzīgo konkurenci un Latvijas ļoti mazos resursus –, nevar teikt, ka Straumes panākumi ir tikai likumsakarīgi. Tāpēc mums ir jābūt lepniem par Straumes panākumiem, kā arī ļoti mērķtiecīgi noskaņotiem.

Vai filmas iekļaušanu Kannu festivālā nosaka tikai tās mākslinieciskā kvalitāte, vai ir arī citi faktori?

Dita Rietuma. Filmas mākslinieciskā kvalitāte ir ārkārtīgi svarīga, taču ir daudzas ģeniālas filmas, kuras nekad nenokļūst Kannās. Ir nepieciešama pārdomāta un mērķtiecīga filmas ražošanas struktūra un arī kopražojuma struktūra. Mazo valstu filmas Kannās nokļūst reti arī tāpēc, ka neizdodas piesaistīt redzamus starptautiskā biznesa spēlētājus – kopproducentus, pārdošanas aģentus, izplatītājus utt. Ļoti sarežģītajā Eiropas kino ražošanas un izplatīšanas struktūrā svarīgs ir katrs elements. Rezumējot – filmai, lai tā iekļūtu Kannās, protams, ir jābūt mākslinieciski ļoti labai, taču nepieciešami arī producēšanas un izplatīšanas elementi.

Es vēl gribētu uzsvērt, ka Straume producēšanas aspektā noteikti ir Latvijas filma. Tās budžets ir trīs miljoni eiro, un Latvija ir mažoritārais kopproducents. Mēs neesam izpildītāji, jo gan autorības, gan producēšanas kodols ir mūsējais.

Matīs, kad jūs kļuvāt par Straumes producentu, vai jums uzreiz bija skaidrs, ka filmu virzīsiet uz Kannām, un kā šis process notika?

Matīss Kaža. Jā, šāds mērķis tika izvirzīts. Es jau scenārija stadijā sapratu, ka šī būs ļoti īpaša filma. Tas ir tas, ko meklē Kannu festivāls, – filmas, kuras piedāvā jaunu kinovalodu. Straume ir tieši šis gadījums. Animācijas filma, kas piedāvā jaunu kinovalodu un savā vizuālajā struktūrā ir ļoti līdzīga spēlfilmai. Lai iekļūtu Kannās, es spiedu visus lobija pedāļus, kas man bija pieejami. Tas pats notika arī mūsu kopproducentu – Francijas un Beļģijas – pusē. Ar to nodarbojās gan izplatītāji, gan pārdošanas aģenti, un nemitīgi notika komunikācija ar Kannu festivāla cilvēkiem, kas izvēlas filmas iekļaušanai skatēs. Viens no kuratoriem Gintu Zilbalodi pat uzaicināja uz tikšanos Zoom un pusotru stundu iztaujāja par filmas tapšanu. Tā ka no šā gada februāra līdz brīdim, kad mēs no divām festivāla sekcijām saņēmām pozitīvu atbildi, notika ārkārtīgi intensīvs darbs. Jāpiebilst, ka, tikko mēs no Kannu festivāla blakussekcijas saņēmām pozitīvu atbildu, tā mēs to izmantojām kā sviru, lai pozitīvā nozīmē ietekmētu galveno konkursa programmu.

Spēlē iesaistījās pat Venēcijas festivāls. Jo sākotnēji Kannu festivāla programma Kritiķu nedēļa mums atteica, taču tad es uzrunāju Venēcijas kontaktus, un filmu piekrita paņemt Venēcijas festivāls. Tas mums bija papildu trumpis Kannām, jo varējām teikt, ka uz mums jau pretendē Venēcijas festivāls. Zināmā mērā tā ir spēle ar dažādiem kauliņiem, lai filmai iegūtu vislabvēlīgāko pozīciju. Ja mēs būtu startējuši Venēcijā, nevis Kannās, mums ietu garām centrālais animācijas filmu notikums – Ansī festivāls. Līdz ar to Kannas bija daudz izdevīgāka platforma, kurā startēt, jo līdztekus Ansī varējām piedalīties arī citos vasaras festivālos, piemēram, Melburnā.

Tātad Straumes tapšana un iekļūšana Kannu festivāla programmā bija ļoti sarežģīts process?

Matīss Kaža. Noteikti, jo tajā bija ļoti daudz iesaistīto pušu. Filma tapa piecus gadus, un šajā procesā bija, piemēram, arī neveiksmīgs mēģinājums piesaistīt Vācijas kopproducentus, kuri mums atteica, jo nesaprata filmas ideju. Toties mūs ļoti labi saprata Beļģijas un Francijas kopproducenti, kurus mums izdevās piesaistīt. Straume jau projekta stadijā tika prezentēta ļoti daudzos industrijas notikumos.

Daudz tiek runāts par "festivālu kino". Gint, vai, veidojot filmu, jūs domājāt par to, ka tas būs tā sauktais festivālu kino?

Gints Zilbalodis. Es par to nedomāju, taču producenti vienmēr prasa, kas ir filmas mērķauditorija. Mūsu gadījumā ar to ir mazliet sarežģīti, jo Straume ir pa vidu starp ģimenes filmu un tā saukto art house kino. Līdz ar to no biznesa viedokļa ir grūti prognozēt, kas ar šādu produktu notiks. Tomēr es varu filmu veidot tikai pats sev, cerot, ka arī kāds cits to sapratīs. Es nestrādāju, lai kādam izpatiktu. Svarīgākais ir uzticēties sev un cerēt, ka citi tev arī uzticēsies. Man noteikti palīdzēja tas, ka mana iepriekšējā filma Projām (2019) bija rādīta festivālos un bija veiksmīga. Tas vairoja producentu uzticību arī jaunajai filmai. Francijas producents arī teica, ka līdz šim nekad nav strādājis 3D animācijā.

Dita Rietuma. "Festivālu kino" ir visai nosacīts jēdziens, jo mazu valstu kinematogrāfi var vai nu piedāvāt tikai lokāli orientētus komercproduktus vietējam patēriņam, vai arī mēģināt piesaistīt starptautisku uzmanību, orientējoties uz festivāliem. Cita veida, kā funkcionē mazu valstu Eiropas kinematogrāfi, nepastāv. Uzņemt šādu filmu kā Straume lokālam patēriņam nav iespējams, jo izmaksas ir pārāk milzīgas, lai orientētos uz niecīgu vietējo tirgu. Neviena filma, kas izrādīta tikai Latvijā, nav spējusi sevi atpelnīt. Tas attiecas arī uz Dvēseļu puteni, kas ir Latvijā visvairāk skatītā filma kopš neatkarības atjaunošanas.

Kādas ir Straumes iespējas sevi atpelnīt?

Matīss Kaža. Pagaidīsim Amerikas datus, jo filma tiks izrādīta arī šajā valstī.

Straume nav vienīgā Latvijas animācijas filma, kurai ir starptautiski panākumi. No mūsu pasaulē pazīstamiem animācijas režisoriem vēl var minēt Signi Baumani, Edmundu Jansonu, Aneti Meleci un Vladimiru Leščovu. Kas nosaka Latvijas animācijas veiksmes stāstu?

Anna Zača. Mums ir jauni un talantīgi režisori, taču viņu ir salīdzinoši maz. Tas ir brīnums, ka visi mūsu animācijas filmu veidotāji gūst starptautiskus panākumus un viņu darbi nonāk starptautiskos festivālos. Tas ir savdabīgs Latvijas animācijas skolas fenomens. Pašlaik mums ir ļoti aktīva Latvijas animatoru otrā un trešā paaudze. Ja man jāmēģina formulēt, kas ir tas, kas piesaista starptautisku uzmanību mūsu animācijai, es teiktu, ka primāri tās ir mūsu vizuālās stāstniecības īpatnības un krāšņums, kas ir savdabīgs ne tikai uz Eiropas, bet arī pasaules fona.

Starptautiskajos animācijas filmu tirgos mūsu katalogi tiek izķerti burtiski pirmajā dienā. Mūsu atšķirība no citiem ir arī tā, ka neesam ļoti skarbi savā izteiksmē. Latvijas autori par smagām tēmām runā ar humoru un ar mīlestību stāsta par milzīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Liela daļa Eiropas kino, arī animācijā, ir ļoti grūti sagremojama. Animācijas autorkino skar ļoti smagas tēmas, pēdējā laikā īpaši aktuāls ir karš.

Dita Rietuma. Animācijas klasiķe Roze Stiebra šogad pabeidza savu filmu Sirds likums, tāpat ir jāpiemin Signe Baumane, kas ir unikāls talants un bijusi ļoti tuvu ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars ar filmu Mans laulību projekts (2022). Mēs nevaram pārlēkt pāri skarbajiem pagājušā gadsimta 90. gadiem un XXI gadsimta sākumam, kad pirmā studija, kas sāka ambiciozus starptautiskos projektus, bija Rija Viļņa Kalnaeļļa vadībā. Viens no tur tapušajiem starptautiskajiem projektiem, kurā piedalījās Latvijas animatori, ir Francijas filma Randiņš Belevilā (2003). Filmas titros gan Latvijas vārds neparādījās, jo mēs nebijām spējīgi ieguldīt nepieciešamo finansējuma apjomu. Daudz kas no pašlaik animācijā notiekošā ir meklējams pagātnes tradīcijās un pieredzē.

Kopumā mūsu animācijas veiksmes stāstu veido gan tradīcijas, gan starptautiskie projekti, gan vizuālā stāstniecība, gan ļoti laba līmeņa mākslas izglītība. Latvija kā maza valsts finansē ļoti daudz pilnmetrāžas animācijas filmu – tas arī ir unikāli gan Baltijas, gan Eiropas kontekstā. Citas valstis piesardzīgi atbalsta animācijas filmas, jo to budžets ir liels. Mums ir gaidāms liels birums animācijas filmu: Edmunda Jansona studija veido filmu Laimīgie bērni, studija Rija pirmizrādīs savu filmu Meitene dzinējsuns un Telmas ideālā dzimenīte, būs brāļu Ābeļu filma Dieva suns. Jaunu darbu veido arī Signe Baumane un Ilze Burkovska-Jakobsena. Tās visas ir daļēji Nacionālā kino centra finansētas filmas, kas ir starptautiskas kopprodukcijas.

Anna, vai, raugoties uz visu procesu, kādreiz runās arī par Latvijas animācijas fenomenu, tāpat kā runā par japāņu animācijas fenomenu?

Anna Zača. Mēs esam ļoti eiropeiski, ar savu īpašo rokrakstu. Japāņu animācijas fenomens tiek saistīts ar vizuālo valodu, kas tiek lietota, stāstījuma veidu un tradīcijām. Mūsu vizuālā valoda nav atšķirīga no pārējās Eiropas. Tāpēc mēs ļoti labi iekļaujamies eiropeiskajā animācijā. Par animācijas lielvalsti mēs pilnīgi noteikti kļūsim.

Runājot par finansējumu – vai ekonomiskais princips, ka labāk dodam nevis mazliet daudziem, bet vairāk dažiem, no kuriem gaidāma vislielākā atdeve, darbojas arī mākslā, tostarp kino?

Dita Rietuma. Atbalsts kino finansēšanai ir stingri reglamentēts, arī Eiropas Savienības līmenī. Piemēram, ir regula, kas nosaka, cik liels var būt valsts līdzfinansējums filmas budžetā. Maksimālais līdzfinansējuma apjoms ir 80% no kopējā budžeta. Latvijas realitāte ir tāda, ka valsts līdzfinansējums ir no 50% līdz 60%. Šogad kino nozarei valsts finansējums ir septiņi miljoni eiro. Igauņiem ir 15 miljonu eiro, lietuviešiem – 10 miljonu eiro. Mums ir ļoti maz naudas. Lai uzturētu veselīgu ekosistēmu, ir jādod iespēja darboties jaunajai paaudzei, taču mums ir par maz šādu iespēju, jo naudas ir pārāk maz. Viss Latvijas filmu veidošanas budžets ir divas Straumes.

Cik naudas vēl būtu vajadzīgs kino nozarei, lai būtu optimāla situācija?

Dita Rietuma. Vismaz divreiz vairāk, lai mēs būtu Igaunijas līmenī. Kino centram, paldies Kultūras ministrijai, ir bijusi iespēja strādāt ar divām papildu finansējuma programmām, kas atnesušas vislielākos panākumus. Tā bija simtgades filmu programma, kas bija papildu astoņi miljoni trijos gados, un tas deva nozīmīgu industrijas uzrāvienu. Otra ļoti auglīga piešprice bija Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) finansējums Covid-19 seku mazināšanai. No šī finansējuma Kino centram izdevās finansēt vairākus kvalitatīvus seriālus, to vidū seriālu Padomju džinsi, kas ieguva starptautisku ievērību, tika finansētas arī vairākas spēlfilmas un Ivara Selecka dokumentālā filma Turpinājums. Pieaugšana, kas būs skatāma kinoteātros no 22. septembra. Animācijas filmas gan šajā projektā nevarējām atbalstīt, jo animētās filmas top daudzus gadus, bet to nepieļāva projekta nosacījumi. Papildu finansējums uzreiz ir jūtams, arī filmu kvalitātē un ražošanas dinamikā.

Matīs, ko Latvijas kontekstā skaitļu izteiksmē nozīmē tas, ka filma ir sevi atpelnījusi?

Matīss Kaža. Lai varētu teikt, ka filma sevi ir atpelnījusi, finanšu situācijai ir jābūt pa nullēm, proti, ieguldījumi ir vienādi ar ieņēmumiem. Respektīvi, jānopelna tik, cik liels ir filmas budžets. Tas nozīmē, ka reālajiem kases ieņēmumiem ir jābūt divreiz lielākiem, jo producenti no kinoteātru ieņēmumiem saņem labākajā gadījumā pusi. Pagaidām to ir izdevies sasniegt tikai dažām ļoti maza budžeta komercfilmām.

Straumes budžets Latvijas mērogā ir ļoti liels, taču Francijas producents tiek apskausts, ka par tik mazu budžetu uztaisīta tāda filma. Eiropas kontekstā Straume ir mazbudžeta filma. Kases ieņēmumiem būtu jābūt septiņiem miljoniem eiro, lai teiktu, ka budžets ir atpelnīts. Iespējams, filmu rādot visā pasaulē, būs iespējams šos septiņus miljonus savākt. Katrā ziņā potenciāls ir.

"Eiropas kontekstā Straume ir mazbudžeta filma. Kases ieņēmumiem būtu jābūt septiņiem miljoniem eiro, lai teiktu, ka budžets ir atpelnīts. Iespējams, filmu rādot visā pasaulē, būs iespējams šos septiņus miljonus savākt," uzsver filmas Straume producents Matīss Kaža. Publicitātes foto  

Ko Straumes starptautiskie panākumi nozīmē visai Latvijas kino industrijai? Ja pareizi saprotu, tas nav tikai atsevišķs izcilības gadījums un ilgtermiņa pozitīvā ietekme ir daudz lielāka.

Dita Rietuma. Neatkarīgi no tā, vai filmai būs Oskara nominācija vai kādas citas lielas balvas, piesaistīt starptautisku finansējumu šīs komandas nākamajam projektam jau būs daudz vieglāk. Jau pašlaik gan Gints Zilbalodis, gan Matīss Kaža ir starptautiski konvertējami vārdi, tāpat kā Straume. Eiropas kinematogrāfijā darbojas tā sauktais Larsa fon Trīra princips. Proti, mazām valstīm ir nepieciešama starptautiska izlaušanās un atpazīstamības iegūšana. Pagājušā gadsimta 90. gados Dānijas kinematogrāfs ieguva starptautisku ievērību, un 2000. gadā Larsa fon Trīra filma Dejotāja tumsā saņēma Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Līdzīgs fenomens bija Rumānijas kino, tas saistīts ar rumāņu filmu panākumiem Kannās. Lielie festivāli – Kannas, Venēcija, Berlīne – ir tie, kas, ja tā drīkst teikt, iestrādā filmas vēstures audeklā.

Gint, kādi ir aktuālie piedāvājumi pēc Straumes?

Gints Zilbalodis. Viena maza anekdote – man piedāvāja taisīt jaunu filmu atkal par kaķiem. Man gan liekas, ka ar vienu šādu filmu pietiek. Latvijā strādājot, man bija pilnīga brīvība, tāpēc es vēlētos turpināt strādāt Latvijā. Pagaidām neesmu ieinteresēts nekādos Holivudas projektos. Holivudā dominē rimeiki, sīkveli, franšīzes, bet Latvijā varu stāstīt oriģinālus stāstus. Tā varētu būt mūsu stiprā puse, ar ko izcelties.

Izdevumā Kino Raksti lasāms: "2022. gada sākumā Lielā Kristapa diskusijā Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma trāpīgi nodēvēja kopražojumus par birokrātiski smagnēju tēmu. Kopražojums nozīmē kaudzi līgumu, musturotus ekseļus, Eiropas un Latvijas normatīvajos aktos noteiktu stingru administratīvo kritēriju ievērošanu." Dita Rietuma ir arī rakstījusi, ka "vairāku valstu kopražojums ir ne tikai radošs projekts, bet būtībā juridiski rāmēts, teju matemātiski izmērīts konstrukts, kurā ir jāsabalansē gan valstu finansiālo ieguldījumu apmērs, gan arī kopražojošo valstu radošās intereses". Tātad kopražojums ir daudzkārt sarežģītāks process nekā tikai ārvalstu finansējuma iegūšana. Kur slēpjas sarežģītība?

Matīss Kaža. Kopražojumā Latvijai bija jānotur finansējuma lielākā daļa. Tas bija sarežģīti, jo Francijā un Beļģijā ir daudz lielākas izmaksas, piemēram, augstākas darba algas. Izaicinājums ir sabalansēt arī radošo komandu, jo, lai saņemtu ārvalstu finansējumu, ir ieguldītāju, ja tā var teikt, ģeogrāfiskie nosacījumi. Ja Francija piešķir finansējumu, tas nenozīmē, ka franči man atsūta čeku par pusotru miljonu eiro, kuru es varu tērēt Latvijā, kā gribu. Katram fondam ir savi nosacījumi. Piemēram, naudu drīkst tērēt tikai konkrētā Francijas dienvidu provinces apgabalā. Tāpēc Straumes gadījumā animācijas studija bija Marseļā, kur strādāja franču animatori. Naudas devēju nosacījumi ir visai stingri un birokrātiski.

Dita Rietuma. Precizēšu, ka kārtība ir šāda. Latvijas producents nāk uz Nacionālo kino centru, ideālā gadījumā saņem finansējumu, kas veido daļu no filmas budžeta, un tad kopproducents no partnervalsts dodas uz konkursu savā valstī un mēģina saņemt finansējumu. Tas tiešām ir ļoti komplicēts process.

Matīss Kaža. Lielo valstu lielbudžeta filmām ir līdz pat astoņiem kopproducentiem. Mēs, protams, tā nevēlētos strādāt, jo tas ir absolūts birokrātisks murgs.

Gint, vai tiešām kopproducenti no dažādām valstīm, domājot par savu auditoriju, deva jums pilnīgu radošo brīvību?

Gints Zilbalodis. Jā, man bija pilnīga radošā brīvība, bez jebkādas iejaukšanās radošajā darbā. Vienīgais – Francijas producenti lūdza saīsināt sākotnējo filmas garumu, kas bija 90 minūšu. Taču tas filmai nāca par labu. Pašlaik filmas garums ar visiem titriem ir 84 minūtes.

Vai kopražojumi ir Latvijas kino nākotne?

Dita Rietuma. Tas ir Eiropas kino pamatpostulāts. Latvija ļoti aktīvi kopražo, jo tiešām cita ceļa nav. Mums ir daudz kopražojumu ar Lietuvu un Čehiju. Vienmēr priecē kopražojumi ar Rietumeiropas valstīm. Latvija ir fonda Eurimages dalībniece, un Straumei ir šā fonda finansējums. Eiropas kopējā atbalsta politika arī ir vērsta uz kopražojumiem. Cita lieta, ka tos izveidot nemaz tik vienkārši nevar.

Vai, pateicoties Straumes globālajiem panākumiem, varētu palielināties budžeta finansējums kino nozarei?

Dita Rietuma. Šogad ir bijis ļoti labs gads Latvijas kino – ne tikai Straumes kontekstā. Notika filmas Marijas klusums pirmizrāde Berlīnes kinofestivāla oficiālajā programmā, kur tika saņemta balva. Seriāls Padomju džinsi ir guvis starptautiskus panākumus. Mēs to varam izmantot kā argumentu, pieprasot papildu finansējumu. Diemžēl budžeta situācija valstī ir nospriegota, tā ka būsim reālisti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja