Recenzējot filmu dažas nedēļas pēc pirmizrādes, ir savas priekšrocības, piemēram, var atkāpties telpā un laikā no pirmizrādes fakta un to pavadošajām ekspektācijām, ieraugot kopplānu un kontekstu, kādā šī filma nonāk un dzīvo savu dzīvi. Šajā gadījumā varbūt pat ir pieļaujama tik bezjēdzīga rīcība – rakstu par vienu filmu iesākt, salīdzinot to ar citu filmu. Jo – ja reiz tik kārnajā vietējo komēdiju piedāvājumā divu šajā virzienā tendētu darbu ekrāna dzīvi Rīgā šķir tikai daži mēneši, gluži neviļus tās prātā nostājas blakus un liek uzdot dažus jautājumus par Latvijas kinoskatītāja prioritātēm un lokālpatriotismu, kas robežojas ar neinteliģentu ignoranci.
Netaisos noliegt, ka no sirds smējos, skatoties Andreja Ēķa komēdiju Svingeri (pārsvarā gan par Jāņa Jubalta tēlojumu), bet nav iespējams apgalvot, ka Svingeri būtu kādas piecdesmit reizes labāki par Ātrajiem igauņu puišiem, kā to liecina aptuvens skatītāju skaita salīdzinājums. Gluži otrādi, blakus nostrādātajam telpas, laika un raksturu reljefam, ko piedāvā Jāka Kilmi komēdija par trim puišiem, Andreja Ēķa pārīši izskatās plakani un monofunkcionāli, kā finierī izzāģēti. Ātrie igauņu puiši zināmā mērā reabilitē mūsu primitīvajā laikmetā vulgarizēto jēdzienu "komēdija", atgādinot, ka arī šā žanra filmā ir iespējami gan izstrādāti tēli ar savu biogrāfiju, gan smalki joki (blakus vienkāršajiem, protams), gan sava daļa smeldzes un citu emociju ārpus vērtējuma "forši var norēkties".
Saules zibsnis uz žiguļa
Turpinot domu, jānonāk pie vēl absurdāka pieļāvuma – iznāk, ka filmai ir ārkārtīgi bīstami šķērsot divu valstu robežu, jo tad tā kļūst piecdesmit reižu nesmieklīgāka un skatītājiem nepievilcīgāka (uz šādu pamuļķīgu secinājumu savukārt mudina Latvijas un Igaunijas skatītāju skaita salīdzinājums). Absurds, protams, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pagātne, par kuru tik atraktīvi zobojas Jāks Kilmi, mums un igauņu puišiem ir faktiski viena un tā pati – atliktu nomainīt viesnīcu Viru pret viesnīcu Latvija, varbūt vēl somu tūristus pret daudznacionāliem ārzemju jūrniekiem, un izejas punkts stāstam tas pats vien būtu.
Starp citu, Ātrie igauņu puiši beidzot ir filma par pavisam nesenu vēsturi, kuru vēl var atcerēties liela daļa potenciālās publikas – vismaz kā agras bērnības uzplaiksnījumus vai vecāku pieredzi –, un neatkarīgajā Latvijā patiesībā nemaz līdz šim tā īsti nav bijis spēlfilmas par šo periodu (drīz gan būs, programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei top Madaras Dišleres debija Paradīze ’89, taču tas būs pavisam cits stāsts). Es laikam esmu tikai dažus gadus jaunāka par "ātrajiem igauņiem", tāpēc man šī 80. gadu rekonstrukcija trāpa precīzi, izraisot nevis nostalģiskas asaras, bet tādu kā apmierinātu ņurkstēšanu – var apstiprinoši māt ar galvu pie tēlainākajām detaļām un priecāties par mākslinieces Katrīnas Sipelgasas darbu (vēl jo vairāk tāpēc, ka filmas darbības laikā pašai Katrīnai bijuši tikai kādi pieci seši gadi, tātad tās nav apzinātas atmiņas, ko viņa šajā filmā ieliek).
Pareizāk gan būtu bijis komplimentēšanu sākt ar operatora darbu, jo tas šajā starptautiskajā projektā ir viens no mūsējiem – pilnmetrāžas spēlfilmā ļoti cienījami debitē Aigars Sērmukšs, kurš ar Jāku Kilmi iepazinies, kopā strādājot studijas Mistrus Media topošajā dokumentālajā filmā Cilvēki no nekurienes. Kā mazs, spožs simboliņš operatora darba kvalitātei man atmiņā cieši iesēdies tas spilgtais zibsnis, kādu saule divreiz uzmet baltajam žigulim, kad trīs draugi beidzot aizklapējuši ciet mašīnas bagāžnieku un dodas "kāst lielo rubli" no lētticīgajiem "importa" pircējiem, – ne katram operatoram gadās tāda debesu dāvana burtiskā nozīmē.
Patīkami piepildīti
"Galvenie mūsējie" šajā projektā ir studija Film Angels Productions, kas jau labu laiku apzināti soļo pa Baltijas (un ne tikai) kopražojumu ceļu. Varbūt drīz pienāks brīdis, kad kāda Latvijas filma (atkal) atradīs nepieciešamo drauga plecu Igaunijā, taču par godu studijai jāsaka – Ātrie igauņu puiši nav briesmīgs upuris uz sadarbības altāra, tas ir kvalitatīvs izklaides produkts, un visa tā īdēšana raksta sākumā par skatītāju skaita atšķirībām "tur un te" domāta tikai vienam mērķim – aicināt nepalaist garām visai žirgtu piedāvājumu komiskās produkcijas lauciņā, jo pagaidām ir zināms, ka filmu Rīgā demonstrēs vismaz līdz 1. jūnijam, bet tālāk vairs nav tik droši zināms.
Nav pat jāpiesauc vienīgi patriotiski motīvi, šajā gadījumā vērā ņemama ir arī stāsta kinematogrāfiskā puse – gan vizuāli, gan saturiski Ātrie igauņu puiši ir patīkami piepildīta filma. Īpaši vērtīga man šķiet autoru prasme vienā nelielā detaļā ielikt ļoti ietilpīgu netiešas informācijas devu – kā epizodē, kurā trīs puiši izmanto VDK sagādāto iespēju piezvanīt uz mājām, un tas, ko katrs dzird klausulē, tik atšķirīgi un krāšņi raksturo katra varoņa iepriekšējo dzīvi un to, kāpēc viņš pats ir tāds, kāds nu ir.
Un vēl – nevaru novaldīt sajūsmu par jauko Karlsonu, Zviedrijas sociālā dienesta darbinieku un bēgļu aprūpētāju, kurš ar dežūrsmaidiņu pacieš visas varoņu izdarības, jo viņam tāds darbs, un tad galu galā pilnīgi neadekvāti noraujas, vienā kliedzienu tirādē sagrūžot visu to naidu un riebumu, ko patiesībā jūt pret "visiem tiem trešās pasaules salašņām", ar ko viņam katru dienu jākrāmējas.
Vārdu sakot – nav jābaidās no vārdu salikuma "igauņu komēdija", šādas spilgtas epizodes un tēli tur ir vēl, un tas viss daudz vairāk attiecas uz ikvienu no mums nekā jebkurš aizokeāna realitātē balstīts izklaides produkts.