Edvarda Grūbes un Intas Celmiņas kopizstādes pēdējos gados rīkotas gan Rīgā, gan citviet Latvijā diezgan regulāri. Pērn Edvarda Grūbes jaunākās gleznas bija eksponētas galerijā Māksla XO, kur mākslinieks demonstrēja virzību uz progresējoši abstraktāku un caurspīdīgi lazējošu krāsu klājumu. Labi pazīstamais gleznotāju tandēms šoreiz izstādē pārstāvēts gan ar senākiem Mūkusalas mākslas salona kolekcijas darbiem, gan ar pavisam jaunām gleznām, tā apvienojot retrospekcijas elementus ar aktuālāko veikumu.
Lai cik saskanīgs būtu abu mākslinieku pāris, tomēr zināmas rokraksta atšķirības ir, un divas atsevišķās izstāžu telpas ļauj reljefi salīdzināt kopīgo un atšķirīgo. Ekspozīcijas anotācijā minēts: "Gleznas radušās vienā darbnīcā. Mūsu darbības pamatā ir kopīga izpratne par glezniecības uzdevumiem – par mākslas pozitīvo iedarbību uz skatītāju un krāsu kā galveno izteiksmes līdzekli. Atšķirības veido mūsu dažādie raksturi un motīvu izvēle. Edvarda nosacītās monumentālās kompozīcijas ar telpas atvērumiem un gaisa stihijām un Intas gaismas un tumsas strāvojumi dabas un mūzikas tēmās."
Interesanta ir tēze par "pozitīvo iedarbību", par kuru gribētos paprātot – vai tā nozīmē ko līdzīgu Anrī Matisa idejai par mākslu kā "labu atpūtas krēslu"? Mūsdienās māksla, kas tāda ir, visdrīzāk izpelnītos kritiku par salonismu, formālismu un sienu dekora funkciju. Drīzāk pieņemams būtu plašāks traktējums, kurā netrūkst arī dramatisku nošu, taču neatrast kādas piezemētas ikdienas negācijas. Latviešu mākslas orientācija uz estētiski izteiksmīgas formas kvalitātēm kā universālu tēmu atklājējām ir labi zināma, un izstāde ir tam vēl viens apliecinājums.
Figuratīvais ekspresionisms
Kā kopīgu iezīmi abu gleznotāju mākslā noteikti var minēt arī atbilstību vietējo mākslas vēsturnieku vidē pavīdējušajam, pasaulē labi zināmajam terminam "figuratīvais ekspresionisms" – reālu motīvu atainojumam gana augstā abstrakcijas līmenī. Tas traktēts kā mazāk radikāls, atšķirīgs fenomens, pat pretstats abstraktajam ekspresionismam, kas izvērsās ASV pēc Otrā pasaules kara. Taču Edvarda Grūbes un Intas Celmiņas darbos katrā ziņā nekādu abstrakcijas un figuratīvisma pretstatu vai konfrontācijas nav, drīzāk tāds kā sintezējošs starpstāvoklis ar dreifējumu uz vienu vai otru pusi. Edvards Grūbe šķiet kopumā nedaudz abstraktāks, savukārt Intai Celmiņai vairāk figurālu motīvu, taču netrūkst arī pilnībā abstraktu darbu (Balts, 2016; Līdzsvars, 2016).
Lai arī izteikti temperamentīga žesta versijā, Edvarda Grūbes gleznās izceļas taisno leņķu un četrstūra formu (logu, durvju) ģeometrija, ko var uztvert kā zināmu pamatīguma, stabilitātes elementu. Savukārt Intai Celmiņai, šķiet, tuvākas neregulāras, piemēram, ķīļveidīgas, formas dinamiskās saspēlēs, kā arī ekspresīvi, trauksmaini mazāku taisnstūra formu kārtojumi, kas ļauj paspekulēt par vīrišķās racionalitātes un sievišķās emocionalitātes savstarpējo papildināmību. Kādas nianses atklājas arī atšķirīgā tēmu izvēlē un interpretācijā; lai arī abiem gleznotājiem tuva, piemēram, mūzikas tēma, Edvards Grūbe aprobežojas ar mūzikas instrumentu aprisēm visai abstraktās klusajās dabās, kurās pavīd vijoļu silueti (Koncerts, 2012–2013), savukārt Intai Celmiņai svarīgāki pašu mūziķu tēli (Melodija, 2003; Stīgu kvartets, 2015; Flauta, 2015; Veltījums, 2016), kā arī nosacīti sievišķīgas tēmas (Vakarkleita, 2012; Sarkanā kleita, 2014; Karmena, 2015).
Jaunās iezīmes
Edvarda Grūbes jaunākie darbi (Horizonts, 2016; Stihija I, 2015; Stihija II, 2016) izceļas ar jūras un kuģu tēmu gandrīz akvareliski vieglā, caurspīdīgā manierē, tādējādi it kā tiek maskēts īstais izpildījums eļļas tehnikā. Pludinājumus, notecējumus un baltā audekla atsegumus tikai vietām papildina pastozi uzziedumi. Līdzīgā akvareliskā stilā tapušas Klēts durvis (2016). Vairāk jau abstraktā ekspresionisma teritorijā iederas cikls Sarkans I–III (2016), kurā apspēlētas vienas krāsas piedāvātās tonalitātes un virsmas spīduma variācijas. Salīdzinot ar tādiem vibrējoši nemierīgiem jaunajiem darbiem kā Ieeja (2015), Telpa (2016) vai Logs (2016), gana pazīstamais "Rotko stila" Logs (2005) ar izteiksmīgo lakas piliena notecējumu izskatās gluži kā rāma apcerīguma iemiesojums.
Intas Celmiņas jauno darbu klāstā diezgan izteikti dominē mūzikas tēma, lai gan ir arī gleznas, kuras gribētos dēvēt par plenēriskām abstrakcijām (Maijs, 2014; Pavasaris, 2015; Vēsma, 2016), proti, kāds attālināts dabas impulss šķiet nolasāms kolorītā un amorfo krāslaukumu kombinācijās. Tādi agrāk iecienīti pasaku tēli kā ragana, princese, karalis un zelta zirgs, šķiet, vairs nav priekšplānā, toties mēness tēls ir valdzinošs joprojām (Melnā mēnessgaisma, 2014).
Līdz ar šo izstādi klajā laists apjomīgs Intas Celmiņas darbu albums (izdevniecība Neputns; Edvarda Grūbes darbu albums publicēts jau 2010. gadā, kad liela viņa darbu skate notika izstāžu zālē Arsenāls). Abu mākslinieku vārdi saistās ar glezniecību tās "gleznieciskākajās" izpausmēs – spēcīgu, ekspresīvu, piesātinātu, faktūru akcentējošu pieeju (vieliskuma un taktilo vērtību klātbūtni var sajust, arī uzmanīgi aptaustot jaunā albuma vāku, – lai cik neiespējami šķistu atveidot faktūru reprodukcijā, tehnoloģijas acīmredzot ļauj pamazām pārvarēt arī šo šķērsli). Īpaši pārsteigumi un rokraksta pavērsieni arī šoreiz nav gaidāmi – izstāde ir piedāvājums klasisko vērtību baudītājiem ar mērenām radošās evolūcijas iezīmēm.
Inta Celmiņa un Edvards Grūbe
Mūkusalas mākslas salonā līdz 23. jūlijam