Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -2 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 3. februāris
Vida, Ida, Aīda

Dzeja vistas ķidās. Nacionālā teātra izrādes Naži vistās recenzija

Ingas Tropas izrāde Naži vistās Nacionālā teātra Aktieru zālē – suģestējoša kamerizrāde ar lielisku aktieru trio.

Nekad neesmu nokāvusi vistu. Tas būtu bijis noderīgi, lai precīzāk pietuvotos režisores Ingas Tropas iestudējuma Naži vistās intonācijai. Dodoties šajā pieredzē, ir jāatmet sentimentalitāte, bet reizē jāsakoncentrē viss sevī mītošais poētisms un pirmatnējais autentiskums.

 

Pilnīgi savpata pasaule

Naži vistās, kas teātra publikai Latvijā jau pazīstama no Gata Šmita iestudējuma Dailes teātrī 2006. gadā, ir skotu dramaturga Deivida Harovera 1997. gadā sarakstītā debijas luga. Tā piedzīvoja tūlītēju kritiķu sajūsmu. "Jauna, izcila skotu luga. Deivida Harovera lugas Naži vistās darbība notiek dievbijīgā senlaiku lauku vidē, tā rit kaislīgi un gudri. Kāda sieviete atklāj, kā valoda mijiedarbojas ar viņas jūtām... Izcila teātra debija," – rakstīja The Guardian. "Deivida Harovera – profesionāla dramaturga – spoža debija. Viņš ir radījis piesātinātu, poētisku un pilnīgi savpatu pasauli. Es nekad vēl nebiju redzējis tādu lugu... Izejot no teātra, nav šaubu, ka esi piedzīvojis vienu no gada visiepriecinošākajām, pabeigtākajām debijām. Harovers šķiet jau pilnīgi nobriedis rakstnieks," – cildināja Daily Telegraph.

Pats dramaturgs intervijā The Guardian starp garām klusuma pauzēm un samulsuma grimasēm atklāja, ka lugu Naži vistās esot uzrakstījis "kā neprātā". Harovers intervijā iedevis arī aptuveno virzienu, kur meklēt viņa īpatnējās lugas atslēgu. "Es neuzticos apgalvojumiem. Gribu uzšķērst tos un paskatīties, kas zem tiem slēpjas," intervijā teica Harovers. Viņa debijas luga Naži vistās ir tieši tāda – "uzšķērsta" un atvērta minējumiem un interpretācijām. Vienlaikus – ļoti precīza savā iecerētajā konstrukcijā – apvienot šķietami neiespējamo – miglu ar saulainākās dienas asākajām ēnām. Tieši tāpēc arī Ingas Tropas iestudējumā tik milzīga un izšķirīga nozīme ir piešķirta gaismu mākslinieces Lienītes Slišānes un videomākslinieces Inetas Sipunovas tēlaini filigrānajam darbam, kas ar gaismēnu un mēroga spēlēm rada gan trillerim nepieciešamo spriedzi un noslēpumu, gan medaini siltu divu cilvēku satikšanās telpu.

 

Visuma dzīvības deja

Pašā lugas pamatā ir sens un primitīvs stāsts – jauna sieviete, kas dzīvo visai rutinētā un smacējošā laulībā kaut kur Skotijas viduslaikos, dzīvē, kurā valda nemitīgs fizisks, smags darbs, taukainu vistas kauliņu aplaizīšana un tikpat raupjš sekss kā viņas brunči, liktenīgi pievelkas pie cita vīrieša – pilnīga pretstata pirmajam. Otrā dēļ sieviete nogalina pirmo. Bet Deivida Harovera luga nav nekāda melodrāma vai Midsomeras slepkavības. Tā ir tikai lugas sižeta pati asaka. Dramaturgs šo mīlas trīsstūra trilleri apaudzējis ar citiem jēgas līmeņiem, no kuriem fascinējošākā ir ideja par vārdu, intelekta, zināšanu pasauli, kurā vīrietis un sieviete var satikties kā paradīzē. Pirms tam izejot cauri viens otra ķermenim vai arī ne, kā pašiem labāk tīk. Harovers šķietami banālo sižetu ir izaudzējis līdz poētiskai līdzībai par vārda spēku un erotismu. Ne velti vairākiem britu kritiķiem ir radusies labi saprotama vēlme lugu Naži vistās salīdzināt ar Bernarda Šova lugu Pigmalions, kurā fonētikas profesors Higinss, mācot vienkāršo puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, pats pret savu gribu dziļi un sirsnīgi iemīlas.

Man patīk izrādes, kas aizved pie kāda nelasīta pētījuma, liekot man kā recenzentei augt. Pretēji tradicionālajam priekšstatam, ka kritiķis izbārsta pār režisora un aktieru galvām visādus smalkus citātus, pakrata ar pirkstu un aiziet. Šajā gadījumā, meklējot vārdus izrādes Naži vistās nebūt ne viegli aprakstāmajām norisēm, beidzot nonācu pie Jura Rubeņa grāmatas Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss, kuru iznākšanas brīdī negribējās rušināt ārā no sašutušo mācītāju publiski sarīkotā "sārta". Interesanti. Vērtīgi. Principā te gandrīz katra lapaspuse der turpināmām pārdomām pēc Ingas Tropas iestudējuma noskatīšanās. Kaut vai šī franciskāņu mūka un garīgā skolotāja Ričarda Rora anotācija Jura Rubeņa grāmatai:

"Angļu dzejnieks Džons Donns sacījis: "Mēs divi, būdami viens!" Es domāju, ka Juris Rubenis grāmatā saka to pašu, sacerot mūziku sievietes un vīrieša dejai. Šī deja ir daudz lielāka par vienkāršu saderību vai pat seksuālajām saitēm. Tā atspoguļo Visuma dzīvības deju. Mēs visi tiekam veidoti un pārveidoti aizvien aicinošajā un aizvien biedējošajā intīmo attiecību pasaulē."

 

Neapjaustā filozofe

Ingai Tropai kā režisorei vienmēr ir paticis vest skatītāju bīstamā teritorijā – viņa paša zemapziņā –, runāt par cilvēka seksualitāti kā nemitīgi klātesošu, pētīt visus sievietes identitātes "stāvus" katru atsevišķi un kopumā. Šķiet, Ingas Tropas Naži vistās ar Agnesi Budovsku jaunās sievas lomā pirmkārt ir sievietes pieaugšanas un pašapzināšanās stāsts. Iespējams, tas viss notiek viņas galvā. Par to liek domāt kadru princips – katra aina tiek atdalīta ar tumsu un Danas Indānes-Surkienes (viņa pazīstama kā brīvās balss improvizācijas skolotāja) teju šamaniskajiem dziedājumiem. Iespējams, brīžam par ilustratīvu un mehāniski biežu, bet šīs mūziķes balss kļūst par piemērotu pavadoni Agneses Budovskas Sievietes dzimstošās patības stāstam.

Izrāde sākas ar mizanscēnu, kad baltajā, alas formā norobežotajā pasaulītē piedzimst, izkūņojas meitēns, groza un apbrīno savas rokas un kājas. Viņa ir tik stūraina un jokaina, ka drīzāk atgādina tikko iztēstu Buratīno. Viss tālākais, neko nemainot fiziskajā veidolā, ir par sievietes rašanos un izplešanos pirmkārt jau sevī, pēc tam – pasaulē. Skaistā, tukšā, rīta saules pielietā telpā viņa ļaujas saviem neapjaustās dzejnieces vai filozofes impulsiem. Sieviete sarunājas ar vēju, ilgi pēta peļķi un ar dziļu, baudīgu atklāsmes prieku izgaršo jaunas lietas savā galvā. Zemā copē saņemtie mati liek asociatīvi iedomāties Virdžīniju Vulfu. Arī šī asociācija nebūs aplama izrādes koordinātēs.

Aktrises Agneses Budovskas talantam, šķiet, tiešām nav robežu. Viņas Sieviete ir kā akacis. Skaista, dziļa, bīstama, maiga, savāda, smieklīga, mīļa, šķīsta un neķītra, sieviete, kas spējīga nogalināt, un sieviete, kas aicināta radīt. Pilns spektrs. Viss kopā katrā žestā un acu skatienā. Neizbēgami iznāk aizdomāties, cik lielā mērā aktrisei palīdz vai traucē Līgavas loma Lorkas Asins kāzās un Salome. Man šķiet, ka palīdz, īpaši izrādes intonācijas balādiskajās toņkārtās.

 

Līdzdalīt dziļākās ilgas

Pirmajā mirklī Gundara Grasberga zemnieks Viljams var šķist vienkāršs un rupjš kā zirga deķis. Sieviete viņam ir kā siltasiņu darbarīks, kas labi der gultā. Tā kā viņa ir darbarīks, viņš pret sievieti izturas pat maigi un gādīgi – atļauj apskrubināt pāri palikušo vistu, piemēram. Bet viss nav tik vienkārši. Arī viņam ir savas estētiskās izjūtas un lingvistiskās maņas. "Es nesaku, ka tu esi tīrums. Saku, ka tu esi kā tīrums." Lūk. Neapjausti un pašam nesaprotami, bet mazais vārdiņš "kā" kā stars no kādas citas pasaules arī viņam dara prieku. Kad Sieviete "paģībst" dzirnavnieka mājās, viņš savāc lindrakus ap sievas dibenu čupā ar žestu – viss mans – un izsaka labai erotiskajai dzejai līdzīgus vārdus par savām attiecībām ar Sievietes augumu. Aktieris ir ļoti pārliecinošs šajā dzīvnieciski vitālajā enerģijā.

Ivara Kļavinska dzirnavnieks Gilberts ir pilnīgs pretstats Viljamam. Evelīnas Deičmanes-Vidas ietērpā viņš atgādina gandrīz vai dzirnavās nokļuvušu Oņeginu. Balts krekls, veste, grāmatas, rakstāmspalva – jaunajai sievietei pilnīgi jauna, nepiedzīvota, bet sen nojausta pasaule. Un te nu tā beidzot ir viņas priekšā! Abi aktieri nepārprotami nospēlē, ka ķermenis zina agrāk, pirms prāts vēl liedzas. Abi pēc pienācīga bēgšanas un noliegšanas rituāla sanāk kopā kā sērkociņš ar benzīnkannu. Baudas un mirstošā vīra agonijas kunksti izrādē skan sinhroni. Agneses Budovskas Sieviete, platā V burtā izslējusi kājas gaisā, drusku gan pagroza pēdas – piemiedz ar aci – nu nav jau tas viss tik burtiski jāuztver. Ivara Kļavinska Gilberts, šķiet, vaino sevi, ka nodevis savu sievu, savu atraitnību, un vispār ir sabijies no savas seksualitātes, kas uz brīdi liek aizmirst visas savas intelektuālās idejas. Izpētīt, vai ar šo sirēnu nebūtu iespējams doties kopīgā ceļojumā, kurā varētu dalīt gan gultu, gan dziļākās ilgas un jūtas, viņam nepietiek ne drosmes, ne īstas vēlēšanās.

Gilberts šķiroties pasaka divus "še" – vienreiz atdāvinot Sievietei grāmatu, otrreiz – rakstāmspalvu. Dīvaini, cik zemstrāvu piepildīti var būt tādi divi mazi vārdiņi.

"Sekss ir prieka meklēšana ķermenī. Tas ātri beidzas, ja tas nenokļūst dvēselē," raksta Juris Rubenis. No grāmatas, ko Sieviete tur rokās, sāk nākt maiga, dzeltena gaisma. Dvēsele ir atmodināta. Viljamam nebija taisnība. Nevajag skatīties tikai uz priekšu.

 

NAŽI VISTĀS
Nacionālā teātra Aktieru zālē 4., 11., 25.XI, 14., 20.XII plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 26–30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja