Grafiķis, ilustrators un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Juris Petraškevičs ir labi zināms latviešu grafikas pasaulē vispirms kā krāsainās mecotintas izkopējs un samtaini tumšu, sirreāli noslēpumainu kompozīciju autors. Viņš beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu 1978. gadā un piedalās izstādēs jau kopš 1972. gada. Jura Petraškeviča agrīno tēmu spektrā izceļas cilvēka un dabas attiecību spriedze, kā arī tautas teiku, ticējumu un garamantu sižeti. Figūriņas, ēkas un citi elementi kā nelieli, nosacīti tēli pakļaujas kādiem dinamiskiem dabas spēku procesiem vai vēstures gaitai, veidojot vizionāras iztēles ainas. XXI gadsimta sākumā tapušas arī abstraktas akrila gleznas, kurās spontāns gleznieciskums saliedēts ar ģeometrijas elementiem. Mākslinieks izmantojis arī digitāli veidotas ainas un interaktīvus redīmeidus, brīvi variējot dažādu virzienu un izteiksmes paņēmienu salikumus. Tomēr kopumā spēcīgi ir jūtama Art Informel (neformālās jeb bezformas mākslas) virziena abstrakti ekspresīvo žestu tradīcija, kas vairās no konkretizējamiem vēstījumiem. Tas lielā mērā attiecināms arī uz jaunāko izstādi Nenoteikti žesti.
Bez nosaukumiem
"Zīmējumiem nav nosaukumu, jo vēlējos tos radīt līdzīgus mūzikai bez programmatiskas ievirzes. Skatītāja atklāsmes arī var tikt uzskatītas par pilntiesīgām šo darbu versijām," saka autors par 2023. gadā tapušo darbu ekspozīciju. Gluži hrestomātisks abstraktās mākslas manifests, kas šodien izklausās gandrīz neiespējami (vai varbūt nu jau atkal iespējami un saistoši?). Katrā ziņā abstraktu formu piešķirto, kaut kādā mērā pat pieprasīto iztēles brīvību novērtēt nav viegli, jo vispirms kaut ko iztēloties ir jāgrib. Ja negribas, visvieglākais un loģiskākais ceļš ir deklarēt, ka darbā nekā nav, tas ir tukšs, bezsaturīgs vai vienkārši glīti dekoratīvs.
Nosaukt krāsaini izplūdušos darbus par zīmējumiem gan šķiet pagrūti, lai gan atsevišķi lineāri elementi tajos ir saskatāmi. Drīzāk ir vērojams kas līdzīgs grafikas un glezniecības sintēzei ar tēlnieciskiem elementiem. Autoram kombinējot grafītu, pasteli, pigmentus un vasku uz zīdpapīra, veidojas krokotas, plaisainas virsmas ar dūmakainiem, amorfiem plankumiem, kas brīžiem šķiet tuvojamies vai attālināmies no skatītāja. Šo darbu uztveres process jūtami sasaucas ar renesanses klasiķa Leonardo da Vinči ieteikumiem saskatīt ainavas un citus tēlus uz aplupuša apmetuma virsmām. Tam ir arī zinātnisks nosaukums – pareidolija jeb spēja jēgpilni interpretēt nenoteiktus stimulus, kas atzīta par būtisku psiholoģisku fenomenu.
Ainaviskas asociācijas neizpaliek arī šeit – dažu darbu reljefā faktūra līdzinās pa lidmašīnas logu tālu lejā ieraudzītām kalnu grēdām. Savukārt citi piemēri vedina nolaisties kaut kur okeāna dzīlēs, jo plankumu aprises atsauc atmiņā jūraszvaigžņu un koraļļu kopojumus un dažkārt peldošiem astoņkājiem līdzīgas radības. Tikpat labi atsevišķās lapās var iztēloties kūstošu, plankumainu sniegu, mikroskopa palielinātas sīkbūtnes vai kosmiskā teleskopa pārraidītas miglāju un galaktiku kustības. Kā zināms caurviju motīvs par sevi atgādina baltiem caurumiņiem izraibinātās pamatnes trauslums, akcentējot šo rēgaino vīziju nepastāvīgo un izzūdošo raksturu.
Naivisma interjeri
Grūti iedomāties lielāku kontrastu starp Jura Petraškeviča amorfajiem nenoteikto žestu veidoliem un galerijas tālākajā zālē eksponēto brazīliešu gleznotājas Lučānas Mariano izstādi, kurā valda kičīgi spilgtas krāsas un vissīkākās detaļas izgleznotas ar mimētisku precizitāti. Galerija Māksla XO samērā regulāri prezentē vairākus ārzemju māksliniekus, kuru vidū ir, piemēram, francūži Entonijs Farū un Mišels Kasteņē, vācietis Bodo Korsigs un igaunis Marko Meetamms. Tā kā starptautiski mākslas notikumi Rīgā joprojām ir paliels retums, arī šādi it kā izolēti ieskati citzemju personību veikumā pelna ievērību.
Lučāna Mariano, kura pašlaik dzīvo un strādā Somijā, šajā kompānijā izceļas ar izteiktu naivās mākslas manieri, ko apstiprina arī mākslinieces CV – specifiskas mākslas izglītības neesamība, toties regulāra dalība dažādās naivās mākslas skatēs un darbi naivās mākslas muzeju kolekcijās, kā arī trīspadsmit personālizstāžu kopš 2009. gada.
Jura Petraškeviča zīdpapīra lokšņu alūzijas tomēr vairāk saistās ar ārtelpu, savukārt Lučānas Mariano gadījumā tiek piedāvāta interjeru sērija – tajos gan nav neviena iemītnieka un istabas drīzāk atgādina leļļu mājiņas. Vēl viens kontrasta aspekts – te ir arī darbu nosaukumi, kas spēlē būtisku lomu ieceres izgaismošanā. Darbā Zem emociju jūras redzam līdz trešdaļai sienas applūdušu istabu, Spoku gleznas atklāj gaišākus sienas laukumus zem tikko noņemtām gleznām, Spītējot gravitātei – lidojošas interjera lietiņas bezsvara stāvoklī, savukārt Māju atrašana, kurā caur istabas logu skatāma cita impozanta māja apsnigušā laukā, liek domāt – kuras tad ir īstās mājas? Tās, kurās atrodies, vai vienmēr kaut kur tālumā aiz loga?
"Darbi atklāj psiholoģiskos sarežģījumus, ko prasa izkļūšana no saviem sociālajiem ierobežojumiem un robežām, iziešana no komforta zonas un iekļaušanās jaunā sabiedrībā. Māju atrašana ir vairāk nekā tikai fiziskā pārvietošanās, tas ir emocionāls ceļojums" (no izstādes anotācijas). Tāds dzīvesvietas maiņas seriāls, kuram viegli sirreālu, nedaudz draudīgu noskaņu piešķir šaha dēlīša rakstā kārtotu flīžu grīdu patvaļīgā perspektīva (Atrodot saliedētību) un mazliet jocīgās interjera kāpnītes (Attālums starp durvīm), kas ne vilšus atgādina holandieša Morisa Kornēlisa Ešera neiespējamo kāpņu arhitektūru. Izbaudiet kontrastus!
Izstādes
Juris Petraškevičs Nenoteikti žesti
Lučāna Mariano Atrodot mājas
Galerija Māksla XO līdz 3.II