Izstādē Kailais galerists ir pārstāvēti vairāk nekā 20 mākslinieki (no deviņām valstīm), kurus viņa ir aicinājusi radīt darbus kā veltījumu šīs profesijas pārstāvjiem. Kailums tās nosaukumā ir izprotams kā atklāšanās: galerists bez maskas, tāds, kāds ir savā ikdienas darbā, kāds ir savā sirdī, savās kaislībās un mīlestībā pret mākslu vai māksliniekiem. "Protams, ka mākslinieki ir tie, kas par mums zina visvairāk," piebilst Ilze Žeivate, kuru aicinājām uz sarunu.
Vai jums ir kāds pārsteigums par to, kas ir uzgleznots par galeristu?
Darbos ir uzgleznots daudz mīlestības. Tas ir aizkustinošs moments.
Noteikti laika gaitā attiecības ar māksliniekiem ir mainījušās.
Es atceros, ka 2003. gadā veidoju Viļa Ozola izstādi. Viņš teica: "Meitenīt, pastāvi malā!" Protams, ka man bija puņķi un asaras, bet ar katru sadarbību esmu kļuvusi gudrāka un zinošāka par mākslu un par autoriem, kuri nereti sākumā ir ierāvušies sevī un nespēj atklāties un pastāstīt par savu ideju vai pārdzīvojumiem.
Intervējot māksliniekus, kuru izstādes ir notikušas galerijā Māksla XO, bieži vien viņi man ir teikuši, ka viņiem patīk, ka jūs atnākat pie viņiem uz darbnīcu un palīdzat izvēlēties darbus.
Tas ir tāpat kā tad, ja jūs uzrakstītu rakstu un vēlētos, lai to kāds pārlasa un izrediģē, ko šajā gadījumā dara galerists – atnāk uz mākslinieka darbnīcu un palīdz izvēlēties. Bet tev ir jāpārzina viņa daiļrade līdz vissīkākajai detaļai, pirms tu sāc "ravēt" mākslinieka darbus.
Vienalga, vai strādā ar viņu atkārtoti vai pirmo reizi.
Pirms tu kādu mākslinieku satiec pirmo reizi viņa darbnīcā, tev ir jābūt sagatavotam. Tev ir jāizlasa visas mākslinieka intervijas un rakstus, kuros viņš ir stāstījis par savu mākslu, lai tu varētu sākt analizēt viņa darbus un izdarīt savu izvēli, jo tas nevar notikt "uz dullo". Māksliniekam ir sāpīgi, ja tu vispār neko nezini par viņu. Tev ir jāsaprot, ka viņam var būt kaut kādi aizsargslāņi, ka viņš var pateikt kādu rupju joku: tas nav par tevi, mākslinieks ir nobijies, ka tu esi ieradies pie viņa darbnīcā. Tajā brīdī mākslinieks ir atkailināts. Tu redzi visas viņa stiprās un vājās puses. Tev ir jābūt rūpīgam vērotājam un klausītājam.
Lai atcerētos visas detaļas.
Nevari būt paviršs šajās attiecībās, tāpēc ka galerists nav nekāds veikalnieks. Uzskatu, ka galerists ir cilvēks, kas rūpējas par mākslinieku no pirmās sadarbības dienas – no sīkiem ierakstiem autora biogrāfijā līdz lieliem starptautiskiem projektiem.
Kā notiek mākslinieku izvēle? Vai tie ceļi ir dažādi?
Tie ceļi ir neizdibināmi (smejas). Sākumā tie bija autori, ar kuriem biju iepazinusies Latvijas Mākslas akadēmijā. Tie bija studiju biedri, pasniedzēji, kā arī arhitektūras fotogrāfi, jo tajā laikā biju sākusi rakstīt žurnālā Latvijas Architektūra. Pakāpeniski viens mākslinieks iepazīstināja ar nākamo, bet es esmu ietiepīga un spītīga. Jau pašā sākumā nodefinēju: ja gribu strādāt profesionāli, tai ir jābūt manai izvēlei, ko es izstādu, nevis ieteikumiem vai draudzībām. Nevaru eksponēt mākslu, ar kuru man nav radusies sasaiste. Mums vajag saķerties kā riepai ar zemi, lai varētu pabraukt uz priekšu. Man ir svarīgs šis impulss, kurš rosina domāt par autoru un viņa darbiem. Protams, ka 25 gadu laikā ir bijuši gadījumi, kad kāds mākslinieks ir pieteicies un es esmu piekritusi eksponēt viņa darbus bez šīs sasaistes sajūtas. Beigās ne autors, ne arī es pati biju gandarīta par rezultātu. Esmu iemācījusies pateikt nē, kamēr negūstu šo impulsu. Mākslinieki ir mani labākie skolotāji sapratnes veidošanā par mākslu. Viņi ir mudinājuši ieraudzīt jaunas formas un jaunus talantus. Es pievēršu tam uzmanību un sekoju līdzi. Dažreiz ir pagājuši trīs gadi, pirms notiek šī saķere (vai arī turpina nenotikt).
Vai var notikt otrādāk?
Jā, bet tas notiek tāpēc, ka šī sasaiste nav bijusi tik cieša jau no paša sākuma: jūs it kā esat pazīstami, tev it kā patīk viņa darbi. Tā notika galerijas pirmajos pastāvēšanas gados, kad tu mēģini saprast, kas šī ir par pasauli, un noorientēties tajā. Ja šis savstarpējās pievilkšanās impulss nav bijis tik spēcīgs, jūs izšķiraties agri vai vēlu, protams, jūs izšķiraties arī tad, ja kaislības ir pārāk spēcīgas, jo abi sadeg. Esmu pateicīga māksliniekiem, ka viņi ir man tik daudz iemācījuši, uzticējušies un kļuvuši par maniem sarunu biedriem.
Uz viena viļņa?
Tev ir jāpieņem cita cilvēka viedoklis, bet tajā pašā laikā tu nedrīksti pazaudēt sevi. Jums ir jāatrod veids, kā sarunāties. Ja jūs neatrodat, jūs neesat kopā.
Vai izstādē ir pārstāvēti autori, ar kuriem iepriekš neesat sadarbojusies?
Viens ir lietuviešu pianists un gleznotājs Viktors Paukštelis. Pirms diviem gadiem mums bija plāns sarīkot viņa izstādi, bet ārēju apstākļu dēļ tas neizdevās. Mēs satikāmies šī gada Viļņas Mākslas mesē, un viņš nebija atmetis domu par mūsu sadarbību. Vaicāju: "Cik tu esi azartisks?" Es viņam piedāvāju piedalīties šajā izstādē un pēc vienas pārdomu dienas saņēmu apstiprinājumu. Otrs ir kanādiešu gleznotājs Džejs Seņečko, ar kuru mēs satikāmies pilnīgi nejauši šī gada pavasarī man pazīstamas kolekcionāres sarīkotās vakariņās Berlīnē. Viņš parādīja savus darbus, kuros bija kaut kas no man tuvajiem māksliniekiem Luciāna Freida un Pītera Brēgela. Man tie tik ilgi neizgāja no galvas, ka es uzrakstīju viņam ar piedāvājumu piedalīties šajā izstādē. Viņš atbildēja: "Es nekad neesmu bijis Latvijā. Kā tur ir?" "Tur ir tikpat daudz mežu kā Kanādā!" Patlaban viņa glezna ceļo uz Latviju. Ceram, ka tā paspēs uz izstādes atklāšanu.
Vai ir bijis brīdis, kad ir gribējies taisīt ciet galeriju?
Man nekad nav gribējies taisīt ciet, bet ārēju apstākļu ietekmē ir šķitis, ka galerija vairs nevar eksistēt. Tādos brīžos mākslinieki man ir teikuši: "Ilze, vai tad pirmo reizi tā notiek?! Viss būs labi. Tu izdzīvosi. Mēs nevaram bez tavas galerijas." Krīzes, tāpat kā citas lietas, ir cikliskas, turklāt tās skar gan mazas galerijas Rīgā, gan arī milzīgas galerijas ar miljonu apgrozījumu mākslas mekās. Vienmēr un visur ir, par ko sūkstīties ‒ ka ir par mazu, ka ir par aukstu vai karstu, bet, ja jau reiz esi izvēlējies iet šo ceļu, ir jāmāk piemēroties.
Kā jūs izvēlējāties iet šo ceļu?
Es studēju Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļā. Pie mums atnāca pasniedzējs Ivars Heinrihsons un teica, ka Rīgas galerija meklē asistentes, kas varētu palīdzēt darbā. Es atbildēju, ka esmu gatava. Jau kopš skolas laikiem man bija paticis sadarboties ar cilvēkiem kultūras jomā. Tur es nostrādāju nepilnus piecus gadus. Pēc tam nāca piedāvājums izveidot galeriju pilnīgi jaunās telpās.
Vai, veidojot izstādi, jūs domājat par tās apmeklētāju kā par pircēju?
Pēdējā laikā bieži tiek uzdots jautājums ‒ vai Latvijā ir mākslas tirgus? Es gribētu teikt, ka mums tā praktiski nav, līdz ar to galeristi ir brīvi no tirgus konjunktūras. Vispirmām kārtām mēs veidojam labas izstādes. Ja vēl atrodas kāds, kas pērk, ir pavisam labi. Tas notiek no gadījuma līdz gadījumam, bet mēs nedzīvojam noslēgtā vidē – trīs stundas un tu esi citā valstī ar citu mākslas tirgu un citu pircēju daudzumu. Tu vari ceļot ar savu mākslu.
Šī mērķa dēļ ir tikusi izveidota Latvijas Galeriju asociācija.
Kad es atvēru savu galeriju, pastāvēja šāda asociācija, bet pamazām viss izbeidzās, un bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai atkal rastos šāda iniciatīva. Jūs kā grupa iegūstat vārda spēku dažādās sarunās un vienlaikus paziņojat, ka esat nozare, kas darbojas Latvijas ekonomikā, un mēģināt virzīties uz starptautiskajiem tirgiem. Man ir bijuši gadi, kad eksports sastāda 80 procentus no maniem gada ienākumiem. Šī nauda tiek atdota latviešu māksliniekiem, kuri šeit dzīvo, tērējas un maksā nodokļus.
80 procentu?
Tas bija pirms pandēmijas, kad labprāt tika pirkti latviešu mākslinieku darbi. Savukārt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pircēji nevēlējās ieguldīt šajā reģionā ne cik, pat savam priekam, jo viņi domāja, kur pēc tam varēs pārdot šos darbus, piemēram, pircēji Vācijā bija tik satraukušies, ka gāja garām mūsu stendam kā spitālīgajam. Es nespēju tam noticēt, bet šobrīd situācija sāk uzlaboties.
Vai jūs varētu paskaidrot sīkāk?
Viņiem šķita, ka mēs esam pārāk tuvu frontes līnijai: ja valsts tiks sagrauta, kur pēc tam liks šos darbus?! Vislabākais otrreizējais tirgus ir lokālais tirgus. Ja pircējs Vācijā iegādājas latviešu mākslinieka darbus, ko pēc tam viņš vai viņa pēcteči izlemj pārdot, tad viņi vispirms piedāvā to Latvijas tirgū, tāpēc ka šeit tā autora vārds ir pazīstams un līdz ar to viņa darbiem ir visaugstākā cena un vislielākā iespēja tos notirgot.
Kāda ir situācija šobrīd?
Situācija ir mainījusies, jo šobrīd ir citi notikumi, kas šūpo pasauli. Mēs nepārtraukti no vienām bailēm pārejam uz citām, šobrīd visi ir satraukušies par ASV prezidenta vēlēšanām. Visi ietur pauzi un gaida. Un principā pa šiem 15 gadiem, kuros esmu regulāri braukusi uz mākslas mesēm, nekad neesmu dzirdējusi frāzi: "Šogad visi tērē naudu uz nebēdu! Tirgus ir lielisks!"