Koferī sen krātas skices, kas nokļuvušas atklātībā, no atsevišķiem ideju fragmentiem salipināts vēstījums – tik neparasta materiāla izcelsme sen nav bijusi nevienai izrādei Latvijas teātros. Taču tieši tādā veidā savu jauniestudējumu Baltiešu armija Nacionālajā teātrī izlolojis režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, kura balss izrādes laikā komentē piezīmju autora – karikatūrista un grafiķa Edgara Ozoliņa – personību un viņa atstātā mantojuma atklāšanas apstākļus.
Iestudējuma autorība norādīta kā radošās komandas kopdarbs, par dramaturģijas konsultantu piesaistīts Valters Sīlis. Taču tieši dramaturģijas groduma trūkums ir izrādes vājais punkts, kas gan pasniegts kā mērķtiecīgs stila paņēmiens ("cenšamies saglabāt piezīmju klades kolāžas noteiktu ritmu", programmiņā raksta režisors).
Vairosimies Latvijai!
Edgara Ozoliņa piezīmes padomju gados modelē alternatīvu vēsturi, faktiski utopiju, kurā triju okupēto Baltijas valstu bēgļi izveido koloniju Islandē un pamazām pieaug skaitā un militārajā spēkā, lai pēc tam ar desantu ieņemtu dzimteni un atbrīvotu to. Taču šī utopija ir groteska, tajā emigrantu skaits trimdas zemē pieaug, pateicoties hipertrofētai seksualitātei. Lai kuplinātu potenciālo dzimtenes atbrīvotāju rindas, izrādes pusanonīmie varoņi nodarbojas ar to, ko atmodas laikā trimdas grupa Robis un latvieši formulēja dziesmas nosaukumā Vairosimies Latvijai. Grūtnieces ir visur – viņas piedalās sporta spēlēs un komentē Dziesmu svētku gājienu, kurā aizdomīgi daudz dalībnieku pārstāv militāru vienību dziesmu un deju kopas. Tādējādi ideja par latviešu tautas ataudzi emigrācijā negaidīti iegūst visai groteskas aprises. Tieši šajā brīdī būtu palīdzējusi prasmīga dramaturga roka, lai izrāde nesadruptu komiskās ainiņās, kas tapušas acīmredzot kopīgu etīžu rezultātā.
Iespējams, būtu līdzējusi tēlu konkretizācija, kaut arī Edgara Ozoliņa materiāli šādu sižeta vienojošo pavedienu nepiedāvā. Par tādu, iespējams, varētu kļūt paša autora biogrāfijas detalizētāks izklāsts, parādot tos viņa darbus, kas šajā laikā top iespiešanai, jo arī šajā ziņā notiek traģikomiski kuriozi, kā ar seksa pozu zīmējumiem par leģendu kļuvušajai Jāņa Zālīša grāmatai Mīlestības vārdā. Vai arī izdomāt kādu citu dimensiju, kas padarītu šo stāstu par kaut ko vairāk nekā tikai komiksu ar dzīviem aktieriem, kas gan tieši tāds šobrīd ir iecerēts.
Edgara Ozoliņa utopijas iestudējums neizbēgami raisa paralēles ar 2004. gadā Rima Tumina inscenēto Marjus Ivaškeviča lugu Madagaskara Viļņas Mazajā teātrī, kas rādīta arī Latvijā. Arī tajā ir risināta alternatīvās, paralēlās dzimtenes ideja, tikai daudz izvērstākā formā ar sazarotu tēlu sistēmu. Tas bija spēcīgs iestudējums ar ilgu, laimīgu skatuves mūžu un traģikomisku vērienu. Reiņa Suhanova mērķi ir piezemētāki, ne velti izrādes žanrs ir "komiska lekcija".
Līdz galam neatrisināta paliek intriga, kas īsti ir Edgara Ozoliņa arhīvā un cik no tā izmantojis režisors, ja reiz programmiņas tekstā viņš atzīstas, ka šis materiāls ne tikai uzrunā ar asprātību un mīlestību pret tautu, bet arī "pārbauda manas politkorektuma robežas". To izlasot, nākas domāt, vai tas, ko redzam Nacionālā teātra Jaunajā zālē, arī pārbauda jebkādas robežas (var jau būt, ka aina pirtī kādu skatītāju satrauc – kuš, neteiksim priekšā).
Mazliet ērmīga sabiedrība
Reinim Suhanovam ir bijuši divi uzdevumi: no vienas puses, radīt vēstījumu no skicēm un pierakstiem, no otras – atrast veidu, kā to vizuāli parādīt, saglabājot mākslinieka stilu. Sadarbībā ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu otrais uzdevums paveikts pārliecinoši, radoši izmantojot polsterus un parūkas – palīglīdzekļus, kas jālieto ar apdomu un skaidru mērķi, kā šajā gadījumā. Aktrišu Evijas Krūzes un Madaras Zviedres formas "uzlabotas" krūšu un dibena rajonā, savukārt Ivaram Kļavinskim un Romānam Bargajam ir tieši tik butaforiskas parūkas, lai viņi izskatītos izkāpuši no Edgara Ozoliņa karikatūrām. Vēlākajā izrādes gaitā aktieri neskaitāmas reizes maina tēlus, virzoties no ainas uz ainu un finišējot ar militārās formās tērptiem ideālajiem baltiešiem, kas dodas atbrīvot okupēto dzimteni. Tā kā spēles laukumam ir jābūt pietiekami neitrālam, lai nodrošinātu gludu pāreju no vienas ainas citā, tas atrisināts ar ovālu platformu, kuru var nostiprināt, bet var arī šūpot – pēc vajadzības.
Aktieru ansamblis labi tur ritmu un iesaistās šajā pasākumā reizē ironiski un azartiski. Nemitīgi mainīgā tipāžu virkne ir smieklīga, bieži vien aizkustinoša, tērpi un parūkas tiek nomainītas zibenīgi. Tā ir tāda mazliet ērmīga sabiedrība, taču šīs recenzijas autors neuztvēra ampelēšanos ar iedomāto emigrāciju kā parodiju par reālo trimdu un pašreizējo diasporu. Tas, ka kādam tā varētu likties, prātā ienāk jau krietni vēlāk, bet ne skatīšanās brīdī. Negribas nevienu no savstarpēji labi saspēlējušās aktieru četrotnes īpaši izcelt, tomēr viens ir jāpasaka – ir labi, ka Madara Zviedre atgriežas Latvijas teātra apritē. Nacionālajam teātrim šī aktrise joprojām piestāv.
Omulīgi amizējoties par to, kas varētu būt, ja būtu, pati Baltijas atbrīvošanas ideja arī pārvēršas tādā kā jokā. Mēs taču zinām, ka nekādu desantu virs Ķekavas neviens neizmeta, jo nebija jau tādas alternatīvās Baltijas Islandē (starp citu, samērā kupla latviešu diaspora tur mīt patlaban, jau XXI gadsimta trešajā desmitgadē). Iespējams, kā kontrapunktu varētu iezīmēt mūsdienas, kad jau gadiem tiek runāts par demogrāfijas bedri. Taču, ja negaidām no egles ābolus, Baltiešu armija sniedz mums dzīvespriecīgu vakaru patīkamā sabiedrībā. Kurš teica, ka tas ir maz?
Baltiešu armija
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 27.IV, 5., 13., 25.V, 5.VI plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 28–30